Brālis izmisis papurināja galvu. — Es nezinu.
— Domā, — Sofija asi sacīja un redzēja viņu saviebjamies no viņas balss. — Lūdzu, Džoš, — viņa sacīja klusu. — Tas ir svarīgi.
— Tu neesi mans boss, — viņš sacīja ar smaidu.
— Es zinu. — Sofija plati pasmaidīja. — Bet joprojām esmu tava lielā māsa, tad nu stāsti man!
Džošs savilka pieri, no lielās piepūles tā pat sāka sāpēt. — Viņš sacīja… viņš sacīja, ka atmodināšana nav dāvana, ka tas ir kaut kas, par ko man vēlāk būs jāmaksā. " Ko vēl?
— Viņš sacīja… viņš sacīja, ka manējā ir viena no visspēcīgākajām aurām, ar kādām viņam iznācis sastapties. — Džošs bija skatījies uz dievu, kad tas bija teicis šos vārdus, redzot viņu pirmo reizi ar atmodinātām acīm, ievērodams sarežģītās detaļas viņa bruņu cepurē un krāšņo rakstu uz viņa ādas krūšu aizsega un skaidri saklausot sāpes balsī. — Viņš sacīja, ka dos man dāvanu, kaut ko, kas varētu man noderēt nākotnē.
— Un?
— Man nav ne jausmas, kas tas ir. Tad viņš uzlika roku uz manas galvas, un es jutos tā, it kā viņš censtos izgrūst mani cauri grīdai. Spiediens bija drausmīgs.
— Viņš kaut ko pārlika tevī, — Sofija sacīja noraizējusies. — Nikolas, — viņa sauca.
Bet atbildes nebija, un, kad viņa pagriezās, lai paskatītos uz alķīmiķi, viņa redzēja to kopā ar Zannu cieši veramies atpakaļ uz lielo katedrāli.
— Sofij, — Nikolass mierīgi sacīja nepagriezdamies, — palīdzi brālim piecelties kājās. Mums nekavējoties jātiek projām no šejienes, iekams nav par vēlu.
Viņa mierīgais, nosvērtais tonis nobiedēja Sofiju vairāk, nekā ja viņš būtu kliedzis. Neņemot vērā viņu abu auru rībošos krakšķus, viņa satvēra brāli zem padusēm. Viņa piecēla Džošu stāvus un pagrieza apkārt. Viņiem pretī stāvēja trīs drukni atšķirīgi briesmoņi.
— Man šķiet, ka jau ir par vēlu, — Sofija noteica.
Gadsimtiem ilgi doktors Džons Dī bija mācījies, kā atdzīvināt golemus, kā arī pamanījies radīt un kontrolēt simulakras un homunkulus. Viena no lielākajām prasmēm, ko apguvis Makjavelli, bija spēja kontrolēt tulpu. Procesi bija pārsteidzoši līdzīgi, un viss, kas patiešām atšķīrās, bija tikai materiāls.
Tie abi spēja atdzīvināt nedzīvos.
Tagad mags un itālietis stāvēja blakus plecu pie pleca uz Notre Datne katedrāles jumta un koncentrējās uz savām vēlmēm.
Un cita pēc citas gotisko notekcauruļu galvas un groteskās Notre Datne figūras atdzīvojās.
Gargoli — ūdens notekcauruļu zvēri — sakustējās pirmie.
Pa vienam un pa pāriem, tad dučiem un pēkšņi simtiem tie atbrīvojās no katedrāles sienām. Izlienot no paslēptuvēm — neredzamām dzegām, aizmirstām notekām —, akmens pūķi un čūskas, āži un pērtiķi, kaķi un suņi, un briesmoņi šļūca lejā pa ēkas fasādi.
Tad groteskās — derdzīgas kaltas statujas — kļuva dārdoši dzīvīgas. Lauvas, tīģeri, pērtiķi un lāči atbrīvoja sevi no viduslaiku mūra un rāpās lejā pa ēku.
— Tas patiešām ir ļoti, ļoti slikti, — Senžermēns nomurmināja.
Raupji veidots lauva nolēca zemē tieši pie katedrāles durvīm
un devās uz priekšu, akmens nagiem klaudzot un slīdot pa gludajiem bruģa akmeņiem.
Senžermēns spēji izstiepa roku uz priekšu, un lauvu apskāva uguns bumba, kurai nebija nekāda cita iespaida kā vien tas, ka nodega gadsimtiem uz tās sakrājušies putekļi un putnu mēsli. Lauva turpināja tuvoties, Senžermēns izmēģināja cita veida uguni — liesmu šautras un laukus, uguns bumbas un pātagas —, bet bez kādiem panākumiem.
Arvien vairāk un vairāk gargolu nolēca uz zemes. Daži sašķīda drumslās no trieciena, bet lielākā daļa palika neskarta. Tie izklīda, piepildīdami laukumu, un tad tuvojās, savelkoties ciešāk cilpā ap viņiem. Dažas figūras bija sarežģīti un skaisti veidotas, citas laika gaitā kļuvušas par neko vairāk kā nesazīmējamiem bluķiem. Lielākie gargoli slampāja lēnām, bet mazākās groteskas strauji metās virsū. Tās kustējās pilnīgā klusumā, izņemot akmens skrapstoņu pret akmeni.
Radījums, kas bija pa pusei cilvēks, pa pusei āzis, izšļūca no tuvāk nākošā pūļa, nometās uz četrām un rikšoja uz priekšu, baisi izliektie ragi nomērķēti uz Senžermēnu. Žanna lēca uz priekšu un cirta radījumam, viņas zobens šķīla dzirksteles pret tā kaklu. Cirtiens pat nepalēnināja tā gaitu. Senžermēns pamanījās pamesties sāņus pēdējā minūtē, bet kļūdījās, uzsizdams dzīvnieka rumpim, kad tas metās viņam garām. Viņa roka iedzēla tam. Āžcilvēks mēģināja apstāties uz bruģakmeņiem un paslīdēja, sabrūkot uz zemes un nolaužot vienu no saviem ragiem. Nikolass izvilka Clarent un metās apkārt, turot zobenu abās rokās, prātojot, kurš radījums pirmais uzbruks. Lācis ar sievietes galvu šļūkāja uz priekšu izstieptiem nagiem. Nikolass dūra ar Clarent, bet zobens, nenodarīdams tam neko sliktu, spalgi iegaudojies, noslīdēja gar radījuma akmens ādu. Viņš ātri cirta dzīvniekam ar zobena asmeni, bet vibrācija padarīja nejutīgu visu viņa roku, gandrīz izsitot zobenu no tvēriena. Lācis cirta ar masīvo ķepu, kas nošņāca virs alķīmiķa galvas. Tad tas salīgojās, lai noturētu līdzsvaru, bet Nikolass metās uz priekšu ar visu savu svaru pret to. Lācis nokrita zemē. Tā nagi atsitās pret bruģakmeņiem, sabirstot putekļos, kad tas mēģināja atkal uzslieties kājās.
Stāvot priekšā brālim, izmisīgi mēģinot aizsargāt viņu, Sofija atbrīvoja daudzu mazu virpuļu sērijas. Tās nekaitīgi atsitās pret lielāko daļu no akmens figūrām un neizdarīja neko vairāk, kā pacēla augstu gaisa virpulī avīzi.
— Nikolas, — Senžermēns izmisīgi sacīja, kad akmens figūru aplis nāca arvien tuvāk. — Mazliet maģijas, mazliet alķīmijas tagad ļoti noderētu.
Nikolass pastiepa uz priekšu labo roku. Tajā izveidojās maza, zaļa stikla bumba. Tā pārplīsa, un zaļš šķidrums pazuda atpakaļ ādā. — Es neesmu pietiekami spēcīgs, — alķīmiķis bēdīgi atbildēja. — Transmutācijas burvestība katakombās ir nogurdinājusi mani.
Gargoli šļūca aizvien tuvāk, akmens čirkstēja, krakšķēja ikvienā solī. Mazās groteskas pārveidojās par putekļiem, kad tām trāpīja lielāko radījumu kājas.
— Tie tūlīt pārvelsies pāri mums, — Senžermēns nomurmināja.
— Dī droši vien tos kontrolē, — Džošs noburkšķēja. Viņš balstījās pret māsu, rokas piespiedis ausīm. Ikviens čirkstošais solis, ikviens akmens krakšķis bija agonija viņa atmodinātajai dzirdei.
— Viņu ir pārāk daudz, lai tos kontrolētu tikai viena persona, — Žanna sacīja. — Droši vien tie ir abi — Dī un Makjavelli.
— Bet tad viņiem ir jābūt tuvu, — Nikolass sacīja.
— Ļoti tuvu, — Žanna piekrita.
— Komandieris parasti atrodas augstāk, — Džošs pēkšņi sacīja, pārsteigdams pats sevi ar savām zināšanām.
— Kas nozīmē, ka viņi ir uz katedrāles jumta, — Fleimels secināja.
Tad Žanna norādīja. — Es redzu viņus. Tur, starp torņiem, tieši virs rietumu rozetes loga centra. — Žanna pameta zobenu vīram, un tad viņas aura iekvēlojās sudrabā ap viņu. Un gaiss piepildījās ar lavandas smaržu. Viņas aura sacietēja, pieņemdama veidolu un substanci, pēkšņi no viņas kreisās rokas izauga garš loks, bet labajā parādījās spīdīga bulta. Atvilkdama atpakaļ labo roku, Žanna nomērķēja un atlaida bultu, sūtot to arkveidīgi augstu gaisā.