Dī apstājās. Viņš lēnām pagriezās, lai būtu pret itālieti un paskatītos uz plāno atskaņotāju. — Ikviens vārds? — viņš jautāja.
— Ikviens vārds, — Makjavelli drūmi apstiprināja. — Es domāju, Vecie noticēs manam ziņojumam.
Dī cieši lūkojās itālietī īsu mirkli, iekams pamāja. — Ko tu vēlies?
Makjavelli pamāja uz postījumiem lejā. Viņa smaids bija briesmīgs. — Paskaties, ko spēj izdarīt dvīņi… un viņi ir tikko kā atmodināti un nav pat apmācīti.
— Un ko tu ierosini? — Dī jautāja.
— Starp mums runājot, man ir pieeja milzīgiem resursiem. Strādājot kopā, nevis viens pret otru, mēs spēsim atrast dvīņus, sagūstīt un apmācīt viņus.
— Apmācīt viņus!
Makjavelli acis sāka mirdzēt. — Viņi ir dvīņi no leģendas. Divi, kas ir viens, un viens, kas ir viss. Kad viņi būs apguvuši visu stihiju maģiju, viņi nebūs apstādināmi. — Viņa smaids vērtās mežonīgs.
— Tas, kas kontrolēs viņus, kontrolēs pasauli.
Tad mags pagriezās, lai uzmestu skatienu laukumam, kur Fleimels bija tik tikko pamanāms cauri putekļu un smilšu aizsegam.
— Kā tev šķiet, vai alķīmiķis to zina?
Makjavelli smiekli bija dzēlīgi. — Protams, viņš zina. Kāpēc vēl lai viņš, tavuprāt, trenētu viņus?
PIRMDIENA,4 JŪNIJS
55. nodaĻa
Tieši pulksten 12.13 Eurostar vilciens atgāja no Care du Nord stacijas un sāka savu divu stundu un divdesmit minūšu ceļojumu uz Londonas St. Pancras starptautisko staciju.
Nikolass Fleimels sēdēja ar seju pret Sofiju un Džošu pretējā galda pusē pirmajā biznesa klasē. Senžermēns bija nopircis biļetes, izmantodams neizsekojamū kredītkarti, un sagādājis viņiem franču pases, kurās bija fotogrāfijas, kas nemaz nelīdzinājās dvīņiem, bet Nikolasa pasē bija jauna vīrieša ar lielu matu ērkuli piķa melnumā fotogrāfija. — Saki, ka esi ļoti novecojis pēdējos pāris gados, — Senžermēns sacīja, greizi pasmaidot. Žanna no Arkas bija pavadījusi rītu iepērkoties un uzdāvināja Sofijai un Džošam mugursomas, pilnas ar drēbēm un tualetes piederumiem. Kad Džošs bija atvēris savu, viņš tur atrada mazo klēpja datoru, ko Senžermēns bija atdevis iepriekšējā dienā. Vai tas bija tikai vakar? Tas šķita tik ļoti sen.
Kad vilciens atstāja staciju, Nikolass atvēra avīzi un izvilka lētas lasāmbrilles, ko bija nopircis aptiekā. Viņš pacēla Le Monde tā, lai dvīņi varētu redzēt pirmo lappusi: tajā bija redzami postījumi, kurus bija radījis Nidhjegs.
— Te raksta, — Nikolass lēni lasīja, — ka iegruvusi katakombu sekcija. — Viņš pāršķīra lapu. Tur bija fotogrāfija pa puslapu ar sadrupušu akmeņu kaudzi nožogotā laukumā Notre Damc katedrāles priekšā. — Eksperti apgalvo, ka dažu Parīzes slavenāko gargolu un grotesku nokrišanu un sairšanu veicinājis skābais lietus, kas samazinājis skulptūru izturību. Abi gadījumi nav saistīti, — viņš izlasīja un aizvēra avīzi.
— Te nu tev ir taisnība, — Sofija sacīja, pārgurums atspoguļojās viņas sejā, lai gan viņa bija gulējusi gandrīz desmit stundu. — Dī un Makjavelli pamanījušies visu noslēpt. — Viņa paskatījās ārā pa logu, vilcienam klaudzinot pāri sliežu savienojumu mudžeklim. — Briesmonis gāja cauri Parīzei vakar, gargoli norāpās no ēkas… un tomēr nekas no tā nav avīzēs. It kā nekas tāds nebūtu noticis.
— Bet tas notika, — Fleimels nopietni sacīja. — Un tu iemācījies Uguns maģiju, un Džoša spēki ir atmodināti. Un vakar jūs atklājāt, cik vareni jūs abi esat kopā.
— Un Skataha ir mirusi, — Džošs, pilns rūgtuma, sacīja.
Neizpratnes pilnais pārsteigums Fleimela sejā lika Džošam justies apjukušam un saērcinātam. Viņš paskatījās uz māsu, tad atkal uz Nikolasu. — Skatija, — viņš dusmīgs sacīja. — Atceraties viņu? Viņa noslīka Sēnā.
— Noslīka? — Fleimels smaidīja. Un tad viņa acu kaktiņos un pāri pierei padziļinājās jaunas līnijas. — Viņa ir vampīrs, Džoš, — viņš maigi sacīja. — Viņai nav nepieciešams elpot gaisu. Es varu derēt, viņa bija noskaitusies, jo viņai nepatīk būt slapjai, — viņš piebilda. — Nabaga Dagans, viņam nebija nekādu izredžu. — Alķīmiķis atlaidās ērtajā sēdvietā un aizvēra acis. — Mums uz īsu brīdi būs jāapstājas ārpus Londonas, tad izmantosim vārtu un līniju karti, lai nokļūtu atpakaļ Sanfrancisko un pie Pereneles.
— Kāpēc mēs dodamies uz Londonu? — Džošs jautāja.
— Mēs dodamies apmeklēt visvecāko nemirstīgo cilvēku uz zemes, — alķīmiķis sacīja. — Es mēģināšu pārliecināt viņu mācīt jums abiem Ūdens maģiju.
— Kas viņš ir? — Džošs apjautājās, pasniedzies pēc sava klēpja datora. Pirmās klases vagonos ir bezvadu internets.
— Karalis Gilgamešs.
Otrās grāmatas beigas
AUTORA PIEZĪMES
Parīzes katakombas
Parīzes katakombas, ko Sofija un Džošs izzināja, patiesībā eksistē, tāpat kā vienreizīgā kanalizācijas sistēma, kas ir, kā ievērojis Makjavelli, apgādāta ar ielu zīmēm. Lai arī Parīzi apmeklē ap miljons viesu gadā, daudzi nezina par milzīgo tuneļu tīklu zem pilsētas.
Oficiāli to sauc Ies carrieres de Paris, Parīzes akmeņlauztuves, bet parasti tās dēvē par katakombām, un tās ir viens no pilsētas brīnumiem. Skati, ko dvīņi redzēja katakombās — kaulu sienas, iespaidīgie galvaskausu izvietojumi —, ir publiski pieejami un apskatāmi. Astoņpadsmitajā gadsimtā visi ķermeņi un kauli no pārpildītās Cimetiere des Innocents tika ekshumēti un pārvesti uz kaļķakmens tuneļiem un alām. To papildināja vēl vairāk nelaiķu no citām kapsētām, un tagad rēķina, ka šajā savādajā kapsētā varētu būt ap septiņiem miljoniem aizgājēju. Neviens nezina, kas izveidojis pārsteidzošos mākslinieciskos kaulu veidojumus, iespējams, strādnieks gribēja izveidot pieminekli mirušajiem, kuriem vairs nebūs kapa pieminekļa, kas norāda viņu kapa vietu. Sienās, kas veidotas vienīgi no cilvēku kauliem, daudzi rakstu ielaidumi, veidoti no galvaskausiem, ir šai vietai piedienīgi baisi, un dažās vietās tos izgaismo, lai panāktu vēl baisāku efektu.
Romieši, iespējams, bija pirmie, kas raka kaļķakmeni no zemes, lai celtu pilsētu, kas kļuva par Lutēciju, agrīnāko romiešu apmešanās vietu uz saliņas Ile de la Cite. Tur, kur tagad atrodas Notre Dame katedrāle, kādreiz bija piemineklis romiešu dievam Jupiteram. Ap desmito gadsimtu akmeņlauztuvēs intensīvi raka kaļķakmeni gan pilsētas sienu izveidei, gan Notre Datne un oriģinālās Luvras pils būvniecībai. Katakombas ilgi tika izmantotas kā kontrabandistu slēptuves un sniedza pajumti daudziem bezpajumtniekiem. Nesen, II pasaules kara laikā, abām pusēm — gan vācu armijai, gan franču pretošanās kustībai — tuneļos bija bāzes. Šajā gadsimtā katafliķi — policijas vienības, kas patrulē pazemē, darbinieki — katakombu dziļumā ir atklājuši nelegālas mākslas galerijas un pat kinoteātri.
Oficiāli katakombas sauc Ossuary ofDenfert Rochereau, un ieeja tajās ir tieši pretī Denfert Rochereau metro stacijai. Publiski ir pieejama tikai viena maza sekcija: tuneļi ir ļoti nedroši, šauri, bieži applūst un ir bedru un aku izcaurumoti.
Un tā ir ideāla slēptuve Guļošajam dievam.
Speciāla reklāma
trešajai grāmatai par nemirstīgo Nikolasu Fleimelu.
Burve
Excerpt copyright © 2008 by Michael Scott Published by Delacorte Press
Es esmu tik noguris, tik noguris.
Es ātri novecoju. Mani locekļi ir stīvi, redze vairs nav asa, un ēsmu atklājis, ka man jāpiepūlas, lai saklausītu. Pēdējo piecu dienu laikā biju spiests izmantot savus spēkus, un tas paātrināja manu novecošanas procesu. Es pieļauju, ka esmu novecojis vismaz par desmit gadiem — iespējams, vairāk — kopš pēdējās ceturtdienas. Lai dzīvotu, man jāatgūst Ābrahama Grāmata, un es nevaru — es neuzdrošinos — riskēt izmantot savus spēkus.