Bet Dī ir Kodekss, un es zinu, ka atkal būš,u spiests izmantot savu bālo auru.
Mēs drīz būsim Londonā. Es baidos no šīs pilsētas vairāk nekā no citām, jo tā ir Dī spēku pati sirds. Londona ir vilinājusi Vecos no visas pasaules: šeit viņu ir vairāk nekā jebkurā citā pilsētā uz zemes. Vecie un Nākamā paaudze brīvi un nemanāmi pārvietojas ielās, un es zinu vismaz duci Ēnu valstību, kas ir izmētātas britu salās. Pēdējo reizi Perenele un es bijām šajā pilsētā 1666. gada septembrī, kad mags gandrīz nodedzināja to līdz pamatiem, mēģinādams notvert mani. Mēs nekad vairs te neatgriezāmies.
Tomēr liels daudzums līniju krustojas un savienojas virs ķeltu zemēm, un es lūdzu, lai ar dvīņu atmodinātajiem spēkiem mēs varētu izmantot šīs līnijas, lai atgrieztos Sanfrancisko pie manas Pereneles.
Un te ir karalis Gilgamešs, vecākais nemirstīgais cilvēks pasaulē. Viņa zināšanas ir neaptveramas un enciklopēdiskas. Stāsta, ka viņš kādreiz bijis Kodeksa sargātājs, ka viņš pat zinājis mistisko
Ābrahamu, kas radīja Grāmatu. Gilgamešs arī zina visu stihiju maģiju, tomēr dīvaini — viņam nekad nav piemitis spēks lietot tās. Karalim nav auras. Es bieži esmu brīnījies, kā tas ir: apzināt tik daudz neiedomājamu lietu, gūt pieeju senajām gudrībām un tomēr nevarēt to visu izmantot. Es sacīju Sofijai un Džošam, ka mums vajadzīgs Gilgamešs, lai viņš dem mācītu Ūdens maģiju un atrastu līniju, kas mūs nogādātu mājās. Viņi nezina, ka tas patiesībā ir neprātīgs risks: ja karalis atteiksies, tad mēs būsim slazdā pašā Dī ietekmes sfēras sirdī, bez iespējas izglābties.
Turklāt neesmu arī teicis, ka Gilgamešs ir diezgan neprātīgs.
No Nikolasa Fleitnela dienasgrāmatas, ko alķīmiķis rakstījis šodien, pirmdien, 4. jūnijā Londonā, ienaidnieku pilsētā
PIRMDIENA,4 jūnijs
..
1. NODAĻA
— Man šķiet, es redzu viņus.
Jauns vīrietis zaļā siltā vējjakā, stāvēdams tieši zem milzīgā apaļā pulksteņa St. Pancras stacijā, atvirzīja telefonu no auss un pārbaudīja izplūdušo attēlu uz ekrāna. Angļu mags bija atsūtījis attēlu: attēls bija graudains, krāsas izplūdušas un bālas, un izskatījās, it kā būtu fotografēts ar virs galvām novietotu drošības kameru. Tajā bija redzams vecāks vīrietis īsiem sirmiem matiem kopā ar diviem gaišmatainiem pusaudžiem kāpjam vilcienā.
Paceļoties uz pirkstgaliem, jaunais vīrietis grozīja galvu, meklēdams trio, ko tikko bija pamanījis. īsu brīdi viņam jau šķita, ka ir tos pazaudējis milzīgajā pūlī, bet, pat ja tā būtu, tie nebūtu tālu tikuši: viena no viņa māsām bija lejā, otra bija ārā uz ielas, vērojot ieeju.
Nu, kur vecais vīrs un pusaudži bija aizgājuši?
Šaurās, saspiestās nāsis plati izpletās, kad jaunais vīrieds šķiroja neskaitāmās stacijas smaržas. Viņš pazina un atvairīja sajauktu pārāk daudzu cilvēku smaku, smaržu un dezorantu miriādes, želeju un pastu, taukainu ceptu kartupeļu smaku no stacijas restorāniem, kafijas bagātīgo smaržu un vilcienu motoru un vagonu aso eļļaini metālisko dvaku. Viņš aizvēra acis un atlieca galvu. Smaržas, ko viņš meklēja, bija vecākas, mežonīgākas un nedabiskas…
Šeit!
Piparmētra: tik tikko jaušama.
Apelsīns: ne vairāk kā nenoteikta nojausma.
Vaniļa: mazliet vairāk jūtama.
Paslēptas aiz mazām taisnstūra saulesbrillēm, zili melnās acis plati atvērās, un viņa galva grozījās, sekodama plānajiem smaržu pavedieniem cauri plašajai dzelzceļa stacijai. Tagad viņi bija tam rokā!
Vecāks vīrietis sirmiem matiem, melnos džinsos un novalkātā ādas jakā soļoja pa stacijas uzgaidāmo telpu tieši viņa virzienā. Viņa kreisajā rokā bija maza ceļasoma. Viņam sekoja divi pusaudži, pietiekami līdzīgi, lai būtu brālis un māsa. Zēns bija garāks nekā meitene, un abiem bija mugursomas.
Jaunais Vīrietis uzņēma ātru attēlu ar mobilā telefona kameru un aizsūtīja to doktoram Džonam Dī. Lai arī viņam nebija nekas pret angļu magu, nebija nekādas vajadzības kļūt par viņa ienaidnieku. Dī bija viena no visbīstamākiem Vecajiem aģents.
Uzvilcis jakas kapuci pāri galvai, viņš aizgriezās, kad trio bija pienācis vienā līmenī ar viņu, un piezvanīja savai māsai, kas gaidīja lejā. — Tas noteikti ir Fleimels un dvīņi, — viņš nomurmināja telefonā, runājot senā valodā, kas galu galā bija kļuvusi par gēlu valodu. — Tie dodas tavā virzienā. Es viņus pārņemšu, kad viņi būs uz Euston Road.
Jaunais vīrietis jakā ar kapuci sekoja alķīmiķim un amerikāņu dvīņiem. Viņš veikli kustējās cauri agrās pēcpusdienas pūlim, izskatīdamies gluži kā vēl viens pusaudzis, anonīms, nepamanāms savos nolaidenajos džinsos, nodilušajās tenisa kurpēs un pārāk lielajā mētelī, viņa galvu un seju paslēpa kapuce, viņa acis aiz saulesbrillēm nebija redzamas.
Par spīti savai formai, jaunais cilvēks nekad nebija bijis pat attāli cilvēkveidīgs. Viņš un viņa māsas bija pirmo reizi nonākuši uz šīs zemes, kad tā vēl bija savienota ar Eiropas kontinentu, un paaudzēm ilgi viņus pielūdza kā dievus. Viņš ārkārtīgi asi ņēma ļaunā, ka viņam pavēlēja Dī, kurš, galu galā, bija nekas vairāk kā cilvēks. Bet angļu mags bija apsolījis kapučotajam zēnam balvu: Nikolasu Fleimelu, leģendāro alķīmiķi. Dī norādījumi bija skaidri, viņš un viņa māsas dabūs Fleimelu, bet dvīņus nedrīkst aiztikt. Zēna plānās lūpas noraustījās. Viņa māsas savāks zēnu un meiteni, bet viņam būs tas gods nogalināt Fleimelu. Piķa melna mēle nolaizīja sausās lūpas. Viņš un viņa māsas dzīros nedēļām ilgi. Un, protams, viņi saglabās vislabākos kumosiņus Mātei.
Nikolass Fleimels palēnināja soli, ļaujot Sofijai un Džošam panākt viņu. Izspiedis smaidu, viņš norādīja uz trīsdesmit pēdu augstu bronzas statuju — pāri, kas bija apskāvies zem pulksteņa. — To dēvē par Meeting Place pulksteni, — viņš skaļi sacīja un tad piebilda čukstus: — Mums seko. — Fleimels satvēra Džošu aiz rokas dzelžainā tvērienā. — Pat nedomā atskatīties.
— Kurš? — Sofija prasīja.
— Kas? — Džošs draudīgi sacīja. Viņš jutās nelabi, viņa tikko atmodinātās sajūtas bija stacijas vilcienu smaržu un skaņu pārphi dinātas. Gaisma bija tik spilgta, ka viņš vēlējās, kaut viņam būtu saulesbrilles, ar ko aizsegt acis.
— Kas — tas ir pareizāks jautājums, — Nikolass drūmi sacīja. Viņš pacēla pirkstu, lai norādītu uz pulksteni, it kā runātu par to. — Es neesmu pārliecināts, kas tas ir, — viņš atzinās. — Kaut kas ļol i vecs. Es to sajutu mirklī, kad izkāpu no vilciena.
— Sajud to? — Džošs jautāja.
— Kā trīsu, kā niezi. Mana aura reaģēja uz kādu, uz kaut kā auru — kas atradās šeit. Kad jūs spēsit mazliet vairāk kontrolē! savu auru, varēsit darīt to pašu.
Atliecot atpakaļ galvu, it kā apjūsmodama metāla un stikla mežģīņraksta griestus, Sofija lēnām pagriezās. Ap viņiem virpuļoja pūlis. Lielākā daļa šķita vietējie, lai arī bija daudz tūristu, daudzi apstājās, lai nofotografētos pie Meeting Place vai lai nofotografētu milzīgo pulksteni. Neviens nešķita pievēršam viņiem īpašu uzmanību.
— Ko mēs iesāksim? — Džošs jautāja. — Es varu pastiprināt Sofijas spēkus…