— Es to uzskatu par DGSE lietu, — Makjavelli klusā balsī pārtrauca. — Man pilnvaras dod tieši prezidents. Es varu slēgt visu pilsētu, ja tas nepieciešams. Es gribu atrast šos cilvēkus. Šonakt katastrofa tika novērsta. — Viņš ar roku viegli pamāja Svētās sirds bazilikas virzienā, kas tagad sāka parādīties no biezās miglas. — Kas zina, kādus vēl terora aktus viņi izplānojuši? Es vēlos sīku notikumu attīstības ziņojumu ik stundu, — viņš pabeidza un, negaidot atbildi, pagriezās un aizsoļoja pie savas mašīnas, kur viņu gaidīja šoferis tumšā uzvalkā, uz milzīgajām krūtīm sakrustotām rokām. Šoferis, kura vaibsti pa pusei bija paslēpti aiz seju puslokā apņemošām spoguļsaulesbrillēm, atvēra durvis un tad klusi tās aizvēra aiz Makjavelli. Iekāpis mašīnā, šoferis pacietīgi sēdēja, melnos cimdos tērptās rokas viegli uzlicis uz ādas stūres, un gaidīja tālākas instrukcijas. Stikls, kas norobežoja šofera sēdvietu no auto aizmugures, klusi dūkdams, nolaidās lejā.
— Fleimels ir Parīzē. Kurp viņš dosies? — Makjavelli jautāja bez ievada.
Radījums, pazīstams kā Dagans, kalpoja Makjavelli gandrīz četrsimt gadu. Tas bija vārds, ar kuru viņš bija pazīstams tūkstošiem gadu; par spīti savam izskatam, viņš nekad, pat attāli, nebija līdzinājies cilvēkam. Pagriezies savā sēdvietā, Dagans noņēma saulesbrilles ar spoguļveida stikliem. Automašīnas krēslainajā salonā kļuva redzamas viņa acis — izvalbītas, līdzīgas zivju acīm, milzīgas un ūdeņainas aiz skaidras un caurspīdīgas plēves, viņam nebija skropstu. Runājot aiz lūpām bija saskatāmas divas sīki robotu zobu rindas.
— Kas ir viņa sabiedrotie? — Dagans jautāja, nožēlojamu franču valodu nomainot pret drausmīgu itāļu valodu, iekams pārgāja atpakaļ uz burbuļojošu, plūdeņainu sen pagājušās jaunības valodu.
— Fleimels un viņa sieva vienmēr bijuši vientuļnieki, — Makjavelli sacīja. — Tāpēc viņiem izdevies tik ilgi izglābties. Cik man zināms, viņi nav dzīvojuši šajā pilsētā kopš astoņpadsmitā gadsimta. — Viņš izvilka savu plāno melno klēpja datoru un ar rādītājpirkstu pārskrēja pāri integrētajam pirkstu nospieduma pazinējam. Aparāts iepīkstējās, un ekrāns atdzīvojās.
— Ja tie ir ieradušies pa kādiem no līniju vārtiem, tad viņi nav sagatavojušies, — Dagans sļāpstinot sacīja. — Bez naudas, bez pasēm, bez drēbēm, izņemot tās, kas mugurā.
— Tieši tā, — Makjavelli nočukstēja. — Tātad viņiem būs nepieciešams sabiedrotais.
— Cilvēks vai nemirstīgais? — Dagans jautāja.
Makjavelli bija nepieciešams brīdis pārdomām. — Nemirstīgais, — viņš beidzot sacīja. — Nedomāju, ka viņi pazīst kādu cilvēku šajā pilsētā.
— Tā, kuri nemirstīgie pašreiz dzīvo Parīzē? — Dagans jautāja.
Itālieša pirksts uzsita sarežģītu taustiņu kombināciju, un ekrāns norullējās, lai atklātu direktoriju, sauktu Temp. Tur bija dučiem jpg, bmp un tmp failu. Makjavelli iezīmēja vienu un uzsita Enter. Ekrāna vidū parādījās rāmis.
Ievadiet paroli.
Slaidie pirksti noklikšķināja pāri tastatūrai, rakstot paroli Del modo di trattare i sudditi della Vai di Chiana ribellati, un datu bāzi pārkodēja ar neuzlaužamo 256 bitu AES šifrēšanas metodi, to pašu šifrēšanas metodi, ko izmantoja lielākā daļa valdību saviem visslepenākajiem failiem, un ekrāns iezaigojoties atvērās. Savā ilgajā mūžā Nikolo Makjavelli bija savācis lielu bagātību, bet šo failu uzskatīja par savu visvērtīgāko dārgumu. Tajā bija izsmeļošs dosjē par ikvienu nemirstīgo cilvēku, kas joprojām dzīvoja divdesmit pirmajā gadsimtā, ko bija savācis viņa spiegu tīkls visā pasaulē, — no kuriem lielākā daļa pat nezināja, ka strādā viņam. Viņš izskatīja cauri vārdus. Pat viņa paša tumšie Vecie, kam viņš kalpoja, nezināja, ka viņam ir šāds saraksts, un viņš zināja, ka daži būtu ļoti nelaimīgi, atklājot, ka viņš arī zina atrašanās vietas un atribūtus gandrīz visiem Vecajiem un tumšajiem Vecajiem, kuri vēl staigāja pa zemi vai Ēnu valstību, kas apņēma šo zemi.
Zināšanas ir spēks, — Maljavelli to lieliski saprata.
Lai arī bija trīs ekrānu liela informācija, veltīta Nikolasam un Perenelei Fleimeliem, tā tomēr bija samērā trūcīga. Bija simtiem ierakstu, bija ziņojumi par ikvienu Fleimelu sazīmēšanu, kopš viņi tika uzskatīti par mirušiem 1418. gadā. Viņi tika manīti visos pasaules kontinentos — izņemot Austrāliju. Pēdējos 150 gados viņi bija dzīvojuši Ziemeļamerikas kontinentā, pirmais apstiprinājums, ka manīti pagājušajā gadsimtā, bija no Bufalo, Ņujorkas 1901. gada septembrī. Viņš pārlēca uz nodaļu, kas bija atzīmēta kā Zināmie Nemirstīgie kompanjoni. Tā bija tukša.
— Nekā, man nav neviena ieraksta par Fleimela sakariem ar citiem nemirstīgajiem.
— Bet tagad viņš ir atgriezies Parīzē, — Dagans sacīja, runājot viņam uz lūpām veidojās šķidruma burbuļi. — Viņš meklēs vecos draugus. Cilvēki uzvedas citādi mājās, — viņš piebilda, — viņu piesardzība mazinās. Un nav svarīgi, cik ilgi Fleimels ir dzīvojis citur, viņš joprojām šo pilsētu uzskata par savām mājām.
Nikolo Makjavelli paskatījās pāri datora augšējai malai. Viņam tikko kā atkal tika atgādināts, cik viņš maz zina par savu uzticamo darbinieku. — Un kuras ir tavas mājas, Dagan? — viņš jautāja.
— Zudušas. Sen zudušas. — Caurspīdīgā āda iemirdzējās pār milzīgajām acu bumbām.
— Kāpēc tu paliki ar mani? — Makjavelli skaļi brīnījās. — Kāpēc tu nesameklēji citus savējos?
— Tie arī izzuduši. Es esmu pēdējais no savējiem, un turklāt tu nemaz neesi tik atšķirīgs no manis.
— Bet tu neesi cilvēkveidīgs, — Makjavelli klusi sacīja.
— Tu esi? — Dagans jautāja plati ieplestām acīm un plakstiem.
Makjavelli bija nepieciešams ilgs brīdis, iekams viņš beidzot
pamāja un atkal pievērsās ekrānam. — Tā, mēs meklējam kādu, ko Fleimeli pazina, kad viņi vēl dzīvoja šeit. Un mēs zinām, ka viņi nav bijuši pilsētā kopš astoņpadsmitā gadsimta, ierobežosim mūsu meklējumus ar nemirstīgajiem, kas tad grozījās viņa tuvumā. — Viņa pirksti klaudzināja pa taustiņiem, filtrējot rezultātus. — Tikai septiņi. Pieci ir lojāli mums.
— Un divi pārējie?
— Katrīna Mediči dzīvo Dragona ielā.
— Viņa nav francūziete, — Dagans rāmi sacīja.
— Nu, viņa bija trīs franču karaļu māte, — Makjavelli sacīja, mazliet pasmaidot. — Bet viņa ir lojāla vienīgi sev… — Viņa balss lēni pagaisa, un viņš iztaisnojās. — Bet kas mums te ir?
Dagans palika nekustīgs.
Nikolo Makjavelli spēji pagrieza datora ekrānu tā, lai viņa kalpotājs varētu redzēt vīrieša, kurš vērās tieši kamerā, fotogrāfiju, kas acīmredzot bija domāta plašai publikai. Viņa tumšie sprogainie jnati krita uz pleciem, apņemdami seju. Vīrieša acis bija pārsteidzoši zilas.
— Es nezinu šo cilvēku, — Dagans sacīja.
— Nu, bet es zinu. Es viņu pazīstu ļoti labi. Tas ir nemirstīgais, kādreiz pazīstams kā Comte de Saint-Germain. Viņš bija mags, izgudrotājs un mūziķis… un alķīmiķis, — Makjavelli aizvēra programmu un izslēdza datoru. — Grāfs Senžermēns bija arī Nikolasa Fleimela students. Un viņš pašreiz dzīvo Parīzē, — viņš triumfējoši nobeidza, Dragans smaidīja, viņa mute veidoja perfektu 0, pildītu žiletveida zobiem. — Vai Fleimels zina, ka Senžermēns ir šeit?