Un kādēļ gan ne? Maikls ātri uztvēra, ko stjuarts no viņa vēlas, un jutās laimīgs, ja varēja savam saimniekam pakalpot. Stjuarts bija laipnīgs dievs, kas viņu mīlēja ar balsi un lūpām, mīlēja ar rokas pieskārienu, ar degunu saberzēšanos vai apskāvienu. Mīlestība vienmēr bijis labākais līdzeklis, ar ko panākt paklausību. Ja stjuarts viņam pavēlētu neaiztikt kaktā aiznesto vistas kaulu, viņš paklausītu un tam nepieskartos. Tāda ir suņa daba, jo suns ir vienīgais dzīvnieks, kas priecīgu prātu, līksmi lēkādams, spēj atstāt barību neapēstu, lai sekotu cilvēkam vai paklausītu viņa pavēlei.
Visu brīvo laiku Degs Dotrijs praktiski pavadīja pie ieslodzītā Maikla, kurš pēc viņa pavēles drīz vien atradinājās no smilkstēšanas un riešanas. Šais kopā pavadītajās stundas Maikls daudz iemācījās. Dotrijs konstatēja, ka suns jau iegaumējis un saprot vienkāršas pavēles, piemēram, «nē» un «jā», «stāvi», «guli»; to viņš izmantoja tālākai dresūrai, iemācīdams Maiklam pavēles: «Ej uz lāviņas, apgulsties!», «Lien pagultē!», «Atnes vienu zābaku!», «Atnes abus zābakus!». Viņam neprasīja gandrīz nekādu piepūli iemācīt Maiklam velties, «noskaitīt, lūgsnu», izlikties par beigtu, tupēt paceltām priekšķepām ar pīpi mutē un platmali galvā, ne tikai stāvēt, bet arī staigāt uz pakaļkājām.
Nākamais dresūras triks bija «nedrīkst» un «drīkst». Nolicis smaržīgu, kārdinošu gaļas vai siera gabaliņu uz lāviņas malas Maikla deguna augstumā, Dotrijs nevērīgi noteica: «Nedrīkst!» Un Maikls nepieskārās gardumam, līdz izdzirda kāroto atļauju: «Drīkst!» Nokomandējis «Nedrīkst!», Dotrijs lāgiem izgāja no kajītes, neatgriezās pusstundu, neatgriežas kādreiz veselas sešas stundas, bet atgriezies redzēja, ka barība nav aiztikta, bet pats Maikls bieži vien apgūlies kaktā pie lāviņas galvgaļa, kur viņam bija atvēlēta vieta. Kad Maikls šo triku vēl tikko sāka apgūt, stjuarts bija izgājis no kajītes un suņa deguns atradās tikai collu no aizliegtā garduma, Kveiks, gribēdams pakaitēties, sniedzās pēc kumosa, taču tai pašā mirkli Maikla žokļi zibenīgi sacirtās un zobi iekampa viņam rokā.
Nevienu dresūras stiķi, ko Maikls tik labprāt izpildīja pēc stjuarta pavēles, viņš nebūtu izpildījis, ja komandētu Kveiks, kaut arī Kveiks pret viņu neizturējās ne ļauni, ne naidīgi. Bet Maiklam jau kopš visagrākās bērnības bija iemācīts šķirot cilvēkus melnajos un baltajos. Melnie cilvēki vienmēr kalpoja baltajiem — vismaz tāda bija Maikla pieredze; melnos vienmēr vajadzēja turēt aizdomās, jo tiem allaž prātā nelietības, tādēļ tie stingri uzmanāmi. Suņa galvenais uzdevums bija kalpot savam baltajam dievam, modri uzraugot visus apkārtējos melnos.
Taču Kveikam Maikls atļāva sevi apkalpot — pieņēma barību, ūdeni un citus pakalpojumus, sākumā tikai tajās reizēs, kad stjuarts bija aizņemts darbā uz kuģa, bet vēlāk jebkurā laikā. Maikls, īpaši par to neprātodams, saprata, ka ēdiens, ko melnais viņam ceļ priekšā, īstenībā nāk nevis no Kveika, bet no Kveika kunga, kurš ir arī Maikla kungs. Kveiks tomēr neturēja ļaunu prātu uz Maiklu un sirsnīgi rūpējās par sava kunga labklājību un labsajūtu, jo šis kungs bija izglābis viņa dzīvību Karaļa Viljama salā tajā drausmīgajā dienā, kad viņu vajāja abi sērojošie cūkas īpašnieki, un, lai izpatiktu kungam, centās izturēties labi pret Maiklu. Redzēdams, ka kungs sunim pieķeras arvien stiprāk, arī Kveiks sāka Maiklu patiesi mīlēt, gluži tāpat kā viņš dievināja visu, kas piederēja stjuartam — kurpes, ko viņš tam spodrināja, drēbes, ko tīrīja, un sešas pudeles alus, ko ik dienu nesa tam no ledus skapja.
Kveikam patiesi nepiemita kundziskas īpašības, turpretī Maikls bija dzimis aristokrāts. Stjuartam Maikls bija ar mieru kalpot aiz mīlestības, bet par melno ērmu jutās krietni pārāks. Kveikam bija īsta verga daba, bet Maiklā verga dabas nebija ne par matu vairāk kā Ziemeļamerikas indiāņos, kurus veltīgi izmēģinājās padarīt par vergiem Kubas plantācijās. Tas viss, protams, nebija ieskaitāms Kveika trūkumos vai Maikla nopelnos. Maikla galvenās no senčiem mantotās īpašības, ko cilvēks gadsimtu gaitā bija veidojis un izkopis, bija niknums un uzticība. Un niknums kopā ar uzticību rada lepnumu. Bet lepnums nespēj pastāvēt bez pašpaļāvības.
Maikla dresūras augstākais sasniegums Dotrija vadībā pirmajās kajītē pavadītajās dienās bija māka izskaitīt līdz pieci. Kaut arī Maikls bija ļoti apdāvināts un saprātīgs suns, tas tomēr prasīja ilgas stundas nopietna darba. Pirmkārt, viņam vajadzēja iegaumēt nosauktos skaitļus; otrkārt, ar acīm saskatīt un prātā atšķirt vienu priekšmetu no citiem vai no priekšmetu grupām, ieskaitot grupu ar attiecīgajiem pieciem priekšmetiem; treškārt, saistīt priekšmetu vai priekšmetu grupu ar stjuarta nosaukto skaitli.
Apmācībai Degs Dotrijs izmantoja no papīra savīstītas, ar aukliņām pārsietas bumbiņas. Pametis piecas bumbiņas zem gtiļamlāvas, viņš sūtīja Maiklu atnest trīs, un Maikls patiesi atnesa trīs — nevis divas vai četras bumbiņas — un ielika tās saimniekam rokā. Kad Dotrijs pasvieda zem guļamlāvas trīs bumbiņas, bet pieprasīja, lai atnes četras, Maikls atnesa trīs un veltīgi pūlējās atrast ceturto, tad sāka, asti kulstīdams, lēkāt stjuartam apkārt, līdz beidzot uzlēca uz lāviņas un izvilka meklēto no spilvena vai segas apakšas.
Tas pats notika ar citiem pazīstamiem priekšmetiem. Piecnieka robežās Maikls pienesa visu — zābakus, kreklus, spilvendranas. Un atšķirība starp Maikla matemātikas dotībām ar viņa prasmi skaitīt līdz pieci un vecā Tulagi melnādaina gudrību, kurš, skaitīdams tabakas stienīšus, lika tos kaudzītē pa pieciem, bija krietni mazāka nekā starp Maiklu un Degu Dotriju, kurš prata reizināt un dalīt lielus skaitļus. Sādā pašā salīdzinājumā turpinot, vēl lielāks attālums matemātikas zināšanu kāpnēs šķīra Dotriju no kapteiņa Dunkana, kurš ar matemātikas palīdzību vadīja «Makembo». Taču vēl daudz, daudz lielāka distance pastāvēja starp kapteiņa Dunkana matemātisko domāšanu un spējām, kas piemīt astronomam, kurš zīmē debess kartes un ar matemātiskās domas palīdzību dodas ceļojumos uz zvaigznēm, kas atrodas tūkstošiem miljonu jūdžu tālumā, un piešķir kapteinim Dunkanam savu zināšanu drusciņas, lai tas prastu diendienā noteikt «Makembo» atrašanās vietu atklātā jūrā.