Maikls bija pa labā borta iluminatoru nokļuvis uz «Makembo» jau stundu pirms tam, kad tvaikonis pacēla enkuru un kapteinis Kellars pa laipām steidzās lejā uz ostu. Tas viss notika tādēļ, ka Maikls bija maz pieredzējis, tādēļ, ka viņš cerēja sastapt uz šā tvaikoņa Džeriju, jo pēdējo reizi to bija redzējis uz kuģa, un vēl tādēļ, ka bija ieguvis draugu.
Degs Dotrijs bija «Makembo» stjuarts, un viņam dzīvē, iespējams, būtu klājies daudz labāk, viņš, iespējams, būtu sasniedzis daudz vairāk, ja nebūtu tā apžilbis no neparastās, ērmotās slavas, kas viņu visur pavadīja. Daba viņu bija apveltījusi ar lādzīgu, bet vāju raksturu un apskaužamu veselību, bet slavu viņš bija iemantojis ar to, ka divdesmit gados ne reizes netika pametis novārtā darāmo darbu un nevienu dienu nebija atstājis neizdzertas sešas kvartas alus, pat toreiz, kā pats dižojās, kad bija uzturējies Vācu salās, kur katrai alus pudelei piejaukts hinīns, lai glābtos no malārijas.
«Makembo» kapteinis (tāpat kā pirms viņa «Morsbi», «Marsenas», «Sera Edvarda Greisa» un citu Bērnsa un Filpa sabiedrības neparastos vārdos nosaukto tvaikoņu kapteiņi) mēdza lepodamies viņu rādīt pasažieriem kā personificētu leģendu, kā unikālu kuriozu jūras braucēju vēsturē. Šādos brīžos Degs Dotrijs, izlikdamies uz augšējā klāja mierīgi darām savu darbu, allaž pameta zaglīgus skatienus uz tiltiņu, no kura kapteinis ar pasažieriem viņu vēroja, un krūtis viņam lepni izriezās, jo viņš skaidri zināja, ka pašlaik kapteinis saka:
— Raugieties, tas ir Degs Dotrijs, cisterna cilvēka izskatā. Pēdējos divdesmit gados viņš ne reizes nav bijis ne īsti piedzēries, ne īsti skaidrā, nevienu dienu nav nodzīvojis neizdzēris sešas kvartas alus. Uz viņu paskatoties, to neviens neteiks, bet varat man ticēt, ka nerunāju niekus. Nesaprotu, kā viņš to spēj. Nevaru nobrīnīties vien. Viņš nostrādā savu maiņu, pusotras maiņas un pat veselas divas no vietas. Ak dieniņ, man jau no vienas glāzes sirds sāktu dauzīties un pārietu ēstgriba! Bet viņam tas labumā vien iet. Paskatieties tikai uz viņu, paskatieties!
Zinādams kapteiņa runu no galvas, piepūties lepnumā par savu spēku, Degs Dotrijs turpināja darbu divkārša centībā un šādā dienā izsita korķi vēl septītajai pudelei, lai pierādītu savu izcilo veselību un stiprumu. Tā patiesi bija ērmota slava, bet pasaulē jau dzīvo dažādi īpatņi; un Degs Dotrijs šajā slavā saskatīja savas dzīves jēgu.
Visu enerģiju un dvēseles spēku viņš veltīja vienīgi tam, lai saglabātu «sešu kvartu vīra» reputāciju. Tās labad viņš brīvajos brīžos greba bruņurupuča kaula ķemmes un citādas rotas, lai nopelnītu lieku grasi, un bija itin labi iemanījies arī suņu zagšanā. Kādam taču vajadzēja samaksāt par slavenajām sešām kvartām, bet, pareizinot seši ar trīsdesmit, mēnesī sanāca krietna summa, un, tā kā šis kāds, kam jāmaksā, bija Degs Dotrijs, viņam šķita, ka pareizi vien būs, ja ievilinās Maiklu pa iluminatoru kuģī.
Tovakar Tulagi, velti izprātojies, kas noticis ar va|u zvejas kuģi, Maikls sastapa drukno, tuklo tvaikoņa stjuartu ar sirmajiem matiem. Draudzība nodibinājās gandrīz vai pirmajā satikšanās mirklī, jo Maikls no jautra kucēna bija izaudzis par tikpat jautras dabas suni. Viņu gan nevarēja ne salīdzināt ar Džeriju, tomēr arī viņš bija draudzīgs un labsirdīgs radījums, kaut gan līdz šim bija sastapis tikai dažus baltos cilvēkus. Sākumā viņš Me- rindžā iepazina misteru Heginu, Derbiju un Bobu, tad kapteini Kellaru un kapteiņa Kellara palīgu uz «Eiženijas» un pēdīgi Hārliju Kennenu un «Ariela» virsniekus.
Tie visi viņam šķita tīkami atšķiramies no melno cilvēku bariem, kurus viņš bija mācīts nicināt un vajāt.
Kad Degs Dotrijs uzsauca: — Hei, baltā cilvēka suns, ko tu te dari melnādaino zemē? — viņš Maiklam likās tāds pats kā līdzšinējie paziņas. Maikls uz šo sveicienu atbildēja pakautri, cenzdamies paust vēsu cieņu, taču viņu nodeva spridzīgi saslietās ausis un draiski dzirkstošās acis. Degs Dotrijs to visu pamanīja, jo prata no pirmā acu uzmetiena novērtēt katru suni, tādēļ ņēmās Maiklu pamatīgi nopētīt, cik nu varēja saskatīt lākturu gaismā. Lākturus turēja melnie puikas, lai vaļu zvejnieki, izkraujot kuģi, redzētu strādāt.
Stjuarts tūliņ konstatēja, ka Maiklam piemīt divas vērtīgas īpašības: pirmkārt, suns ir glīts un labas dabas, otrkārt, tāds maksā labu naudu. To atskārtis, Degs Dotrijs pameta ašu skatienu uz visām pusēm. Neviens viņam nepievērsa uzmanību. Tuvumā pašreiz bija tikai melnie — un tie lūkojās uz jūru, kur tumsā airu šļaksti brīdināja, ka jāgatavojas saņemt izkraušanai nākamo laivu. Tālāk pa labi cita lāktura gaismā viņš redzēja komisāra ierēdni dedzīgi strīdamies ar «Makembo» kravas pārzini par kļūdu aprēķinā.
Stjuarts vēlreiz pārlaida Maiklam skatienu un žigli nolēma, kas darāms. Viņš vienaldzīgi pagriezās un sāka iet gar krastmalu uz to pusi, kur vairs nesniedzās lākturu gaisma. Pagājis apmēram simt jardu, viņš apsēdās smiltīs un sāka gaidīt.
— Tas suns droši vērts savas divdesmit mārciņas, — viņš nopurpināja. — Ja nepratīšu par viņu dabūt desmit mārciņas un piedevām paldies, tad esmu pēdīgais muļķis, kas nemāk atšķirt terjeru no kurta. Šaubu nav — desmit mārciņas dabūšu jebkurā Sidnejas ostas krogā.
Un desmit mārciņas, pārvērstas alus pudelēs, izraisīja viņa iztēlē neatvairāmu, brīnišķīgu vīziju — kaut ko līdzīgu veselam alus brūzim.
Vērīgi ieklausījies, viņš izdzirda vieglu soļu skrapstoņu un ošņāšanu. Viss notika, kā cerēts. Sunim viņš iepaticies, un nu tas nāk pa pēdām.