Degs Dotrijs prata ar suņiem apieties, to Maikls uzzināja drīz vien, kad cilvēks pastiepa roku un sapurināja viņu aiz skausta zem auss. Tvērienā Maikls nejuta draudu, nejuta nekā uzmācīga vai tāda, no kā būtu jābaidās. Tas bija sirsnīgs pieskāriens, kas pauda uzticēšanos un modināja uzticību arī Maiklā. Tas bija skarbums, kas nedara sāpes, tā bija valdonība bez draudiem, vienkāršība bez izlikšanās. Maiklam šķita gluži dabiski, ka svešais viņu satver aiz skausta, sapurina un sirsnīgā balsī nobubina: — Pareizi, suņuki Paliec vien pie manis, paliec, varbūt tevi kādreiz mūžā par to izrotās ar briljantiem.
Maikls vēl nekad nebija sastapis cilvēku, kas viņam uzreiz tā būtu iepaticies. Degs Dotrijs instinktīvi izjuta, kā jāapietas ar suņiem. Viņa dabā nebija cietsirdības. Viņš nemēdza pārspīlēt ne bardzību, ne maigumu. Arī šoreiz viņš pārāk necentās Maiklam pieglaimoties. Pareizāk sakot, centās gan, tomēr tā, lai nerastos nekādas aizdomas, ka viņš to dara. Sapurinājis Maiklu aiz skausta, viņš suni palaida va|ā un it kā nelikās gar to vairs ne zinis.
Viņš sāka noņemties ap pīpi, švirkstinādams sērkociņu pēc sērkociņa, it kā vējš tos visus dzēstu nost. Bet, kamēr tie dega, bezmaz apsvilinādami viņam pirkstus, un viņš pats cītīgi vilka pīpes dūmus, mazās, skaudrās, zilās ačeles, paslēpušās zem sirmām, kuplām uzacīm, vērīgi pētīja Maiklu. Un Maikls, ausis saslējis, nenolaida modro skatienu no svešinieka, kas viņam nemaz vairs nelikās svešs.
Maikls jutās vīlies, ka brīnišķīgais divkājainais dievs par viņu nemaz vairs neinteresējas. Viņš pat centās jauno paziņu izaicināt, ierosināt uz rotaļu, strauji paceļot priekš- ķepas un tūliņ tās atkal atsperot pret zerni, izlieca augumu tā, ka krūtis gandrīz atdūrās smiltīs, luncināja strupo ašteli, lai parādītu savus labos nolūkus, un spalgi aicinoši ierējās. Taču cilvēks nelikās nekā manām un tumsā, kas iestājās, kad bija apdzisis trešais sērkociņš, it mierīgi sūca pīpi.
Vēl nekad neviens nebija ar tik blēdīgu apdomu skaidrā krāpšanas nolūkā centies kādu savaldzināt kā vecīgais sešu alus kvartu dzērājs stjuarts tagad Maiklu. Kad Maikls galīgā neizpratnē par cilvēka vienaldzību pret viņu nemierīgi sarosījās, grasīdamies iet projām, cilvēks viņam bargi uzsauca:
— Paliec tepat, suni! Paliec tepat!
Degs Dotrijs gandarījumā iekšķīgi nosmējās, kad Maikls pienāca klāt un ilgi dziļā nopietnībā ostīja viņa bikšu staras. Cilvēks izmantoja gadījumu, lai, no jauna aizdedzinot sērkociņu pīpes aizkūpināšanai, tuvāk nopētītu suņa lielisko ķermeņa uzbūvi.
— Suns uz goda, — viņš skaļi noteica. — Paklau, su- ņuk, tev būtu tīrais nieks nopelnīt godalgu jebkurā izstādē! Tik tās vainas, ka viena auss lāgā nestāv, bet man šķiet, to es pats tev varētu izgludināt. Un, ja ne es, tad veterinārs to izdarīs uz galvošanu.
Nevērīgi viņš saņēma Maikla ausi un maigiem pirkstiem sāka masēt tās pamatni, kur auss pārgāja pakauša stingri nostieptajā ādā. Maiklam tas patika. Vēl nekad cilvēka roka nebija tik liegi braucījusi viņa ausi, nemaz nenodarot sāpes. Pirkstu pieskāriens radīja viņā tādu fizisku labsajūtu, ka sunim viss augums tīksmē notrīcēja un izliecās.
Pēc tam cilvēka pirksti pastiepa ausi uz augšu — stingri, nesteidzīgi līdz pašam auss galiņam, tad noslīdēja atpakaļ līdz pamatnei. Cilvēks izmasēja vispirms vienu ausi, tad otru, visu laiku klusi kaut ko murminādams, ko Maikls gan nesaprata, tomēr nojauta, ka vārdi domāti viņam.
— Laba galva, nav apaļa, — purpināja Degs Dotrijs, pārlaida plaukstu suņa galvai, tad atkal uzrāva sērkociņu. — Lieku rievu nav, un žokļi tādi, ka sagrauzīs visu, kam tiks klāt, vaigi arī — ne iekrituši, ne izblīduši.
Iebāzis pirkstus Maiklam mutē, viņš iztaustīja spēcīgos, vienmērīgos zobus, tad nomērīja kamiešu platumu un krūšu dziļumu, pacēla suņa ķepu. Jauna sērkociņa gaismā viņš pārbaudīja visas četras ķepas.
— Melni, visi nagi līdz pēdējam melni, — Dotrijs noteica, — tik pareizi veidotas kājas vēl nav bijušas nevienam sunim, pirksti taisni, ieliekums mazs, bet nav arī par mazu. Varu saderēt, ka tavs tētiņš un māmiņa savā laikā izstādēs aplasījuši visas godalgas.
Maiklam tāda izmeklēšana jau sāka apnikt, bet tieši tad Dotrijs negaidot pārtrauca ķermeņa un locekļu pārbaudi un satvēra savos burvja pirkstos Maikla asti, iztaustīdams muskuļus, ar kuriem tā sakņojās mugurkaulā, izspaidīja visus skriemeļus, pēc tam mīlīgi sāka grozīt asti no vienas puses uz otru. Maikls nesaprata, ko aiz sajūsmas darīt, un pats grieza dibenpusi pretī draudzīgajiem pieskārieniem. Saņēmis suni aiz sāniem un vēdera, cilvēks strauji pacēla viņu no zemes. Taču, vēl nepaguvis iztrūkties, Maikls atkal stāvēja uz visām četrām.
— Divdesmit sešas vai divdesmit septiņas — jau tagad tu sver vairāk par divdesmit piecām mārciņām, un varu likt šiliņu pret puspeniju, ka, pilnīgi piebriedis, tu svērsi visas trīsdesmit, — Degs Dotrijs sacīja sunim. — Un kas par to? Daudzi eksperti tieši trīsdesmit atzīst par ideālo svaru. Un ļaunākajā gadījumā tās pāris unces var nodzīt ar treniņu. Tu esi lielisks suns. Korpusa veidojums piemērots skriešanās sacīkstēm, svars kā cīņas sunim, un uz kājām nav arī lieka apspalvojuma.
Nav vārdam vietas, suņa kungs, svars tev pašā labumā, un to ausi tev kurš katrs suņu dakteris izmasēs, kā nākas. Varu saderēt, ka vismaz simt vīru jau tagad Sidnejā ar mieru noskaitīt divdesmit naudiņas, lai tikai tevi iegūtu.
Un, lai Maiklam slavināšana nesakāptu galvā, Dotrijs atsēdās, aizkūpināja pīpi un, šķiet, pilnīgi aizmirsa suņa klātbūtni. Viņš negribēja pats labināties klāt Maiklam, bet vēlējās, lai suns pirmais meklē ceļu pie viņa.