Un Maikls nekavējās to darīt, piespiedās ar sāniem Dotrijam pie ceļgala, bakstīja ar purnu Dotrija roku, lūgdamies, lai tā vēl kādreiz paberzē viņam ausis vai paburza asti. Taču Dotrijs, satvēris suni aiz žokļa, grozīja tā galvu un runāja:
— Kam tu īsti piederi? Varbūt tavs saimnieks ir melnādainais, un tas nu nebūtu lāgā. Varbūt kāds melnais tevi nozadzis, tas būtu pavisam baigi. Tu ne iedomāties nespēj, cik briesmīgs liktenis reizēm piemeklē suņus. Ne domāt par to negribas. Neviens baltais neciestu, ka šitāds suns piederētu melnādainim, un tepat stāv viens tāds, kas to necietīs. Iedomājies tikai! Tu piederētu melnajam, bet tam nav nekādas jēgas, kā tevi apmacīt. Skaidrs, ka tevi nozadzis kāds melnais. Ja viņš man pagadītos ceļā, tad āda pār kārti, bet gaļa baļļā! To tu man vari ticēt. Uzved tikai mani uz pareizajām pēdām, tad pats redzēsi, ka nejokoju. Prātu var zaudēt, iedomājoties, ka melnais tevi dresētu un tu viņam klausītu. Nē, godājamo suni, tas tev nekad vairs nebūs jāpiedzīvo! Nāc vien man līdzi, un, kā šķiet, tu nebūsi divreiz lūdzams.
Degs Dotrijs piecēlās un nevērīgi slāja gar krastmalu projām. Maikls noraudzījās viņam pakaļ, bet līdzi vis negāja. Viņam ļoti gribējās to darīt, bet viņš gaidīja aicinājumu. Pēdīgi Degs Dotrijs pašmaukstināja lūpas. Tik klusi, ka pats lāgā nesadzirdēja; īstenībā viņš skaņu drīzāk izjuta lūpās nekā saklausīja ar ausīm. Neviens cilvēks tādā attālumā to nebūtu sadzirdējis; bet Maikls to uztvēra un priecīgs lieliem lēcieniem aizdrāza cilvēkam pakaļ.
2. NODAĻA
Degs Dotrijs nesteidzīgi gāja gar krastu, Maikls sekoja viņam cieši pa pēdām vai meta apkārt lielus līkumus, tikko izdzirda atkārtojamies kluso šmaukstu, un apstājas vienīgi pie lākturu gaismas loka robežas, kur kustējās tumši augumi, izkraujot kravu no vaļu kuģa laivām, un komisāra ierēdnis vēl joprojām strīdējās ar «Makembo» kravas pārzini par kļūdu aprēķinā. Kad Maikls gribēja skriet uz priekšu, Dotrijs viņu apturēja ar tikko dzirdamo skūpstam līdzīgo šmaukstu.
Dotrijam negribējās, lai viņu pieķer tik apšaubāmā rīcībā kā suņa zagšana, un prātoja, kā nepamanītam nokļūt uz tvaikoņa. Viņš apmeta līkumu apgaismotajam laukumam un pagājās gar krastu līdz iezemiešu ciemam. Kā jau viņš bija paredzējis, visi darba spējīgie vīrieši strādāja krastā pie laivu izkraušanas. Niedru būdas šķita pilnīgi pamestas, taču beidzot no vienas atskanēja erk- šķīga, aizsmakusi veca cilvēka balss:
— Kas tur ir?
— Mans pārāk ilgi staigā, — Dotrijs atsaucās dien- vidjūru rietumu salu žargonā, — mans no kuģa. Ja tu mani aizvest uz kuģi, tu dabū div stienīšus tabakas.
— Ja tavs dod desmit stienīšus, es tavs aizvest, — atbildēja balss.
— Es dot tev piecus, — sešu kvartu stjuarts sāka kaulēties. — Un, ja tavs negrib piecus, tavs var vākties pie velna.
Iestājās klusums.
— Nu iet par pieci? — Dotrijs, pagriezies pret būdas tumšo ieeju, noprasīja.
— Mans ar mieru, — noskanēja tumsā, un pa to pašu tumsu balss īpašnieks tuvojās ar tik dīvainiem trokšņiem, ka stjuarts uzrāva sērkociņu, lai redzētu, ko tas īsti nozīmē.
Viņa priekšā, uz kruķa balstīdamies, stāvēja vecis ar sastrutojušām acīm. Daļēji tās bija apvilkušās ar plēvi, bet neaizsegtajās vietās iekaisušas tumši sarkanas. Kraupainā galvas virsa gandrīz kaila, tikai vietumis saķepušu, sirmu matu kušķīši. Ada sačokurojusies, sakaltusi, vātīm izvagota, tumšā, zilsarkanā krāsā, pārklāta it kā ar palsu pelējumu, kas bezmaz izskatījās kā uzkrāsots, ja vien, tuvāk ielūkojoties, nebūtu uzreiz noprotams, ka tas iezīdies miesā un kļuvis par tās sastāvdaļu.
Spitālīgais — iešāvās prātā Dotrijam, kad viņš pārlaida ašu skatienu veča rokām un kājām, bīstoties ieraudzīt, ka tām trūks locītavu vai pirkstu. Taču locekļi vecajam bija vietā, tikai viena kāja izbeidzās kaut kur starp gūžu un ceļgalu.
— Žēlīgais dievs, kur palikusi tava kāja? — viņš jautāja, rādīdams uz vietu, kur šim loceklim vajadzēja atrasties, ja tas būtu klāt.
— Liela zivs, haizivs, paņemt manu kāju, — vecais irgoja, pavērdams drausmīgu, bezzobainu muti. — Mans dikti vecs vīrs, — šļupstēja vienkājis Metuzāls. — Un ilgi, dikti ilgi mans nav smēķēt tabaka. Vai liels, balts kungs man neiedot vienu stienīti ātrāk, kad es aizvest uz kuģis?
— Bet ja nu mans nedot? — stjuarts nepacietīgi attrauca.
Atbildes vietā vecais pagriezās un, kājas stumbeni pa- vēzējis, grasījās klumburot atpakaļ niedru būdā.
— Labi, labi, — Dotrijs steigšus piekrita, — mans dos tev uzsmēķēt tūlīt.
Viņš iebāza roku kabatā un, izvilcis Zālamana salu vērtīgāko valūtu — paciņu presētas tabakas —, atlauza vienu stienīti un sniedza to vecim. Vecais to kāri satvēra un pilnīgi pārvērtās. Viņš izgrūda kurkstoši dūdojošas skaņas, kas mijās ar īsu iekliegšanos it kā aiz sāpēm vai sajūsmas, un, drebošām rokām sačamdījis melnu māla pīpi, ko glabāja iekārtu auss ļipiņā izdurtā caurumā, sāka steigšus bāzt tajā lēto, iebojāto Virdžīnijas tabaku.
Iespiedis ar īkšķi visu tabaku pīpē, viņš pēkšņi nometās zemē, nolika kruķi sev līdzās un, vienīgo kāju apakšā pavilcis, palika sēžam kā bezkāju torss. Atraisījis mazu no kokosšķiedrām izpītu maciņu, kas karājās uz vājajām, iekritušajām krūtīm, izņēma no tā kramu, šķiltavu un degli un, kaut arī nepacietīgais stjuarts sniedza viņam sērkociņu kastīti, uzšķīla dzirksteli, pielika tai degli un ar to aizkūpināja pīpi.
Pēc pirmā dziļi ievilktā dūma viņš mitējās vaidēt un ņaukstēt, satraukums pierima —un Dotrijs, nepacietīgi gaidot, vēroja, ka rokas vecajam vairs netrīc, atkārušās lūpas vairs neraustās, mutes kaktiņos nekrājas siekalas, bet iekaisušajās acīs iegulst rāms miers.