Dotrijs nemēģināja iztēloties, ko vecais šai klusuma brīdī izjūt un pārdzīvo. Viņu pārāk nodarbināja paša iedomas, jo acu priekšā iznira nabagmājas kailās, drūmās sienas, kur večuks, baismi līdzīgs tādam, par kādu viņš pats reiz pārvērtīsies, nesaprotami purpinādams un šļupstēdams, diedelēs tabakas krislīti, ko iebāzt vecajā māla pīpē, un kur nebūs iespējas tikt pie alus malciņa, nemaz jau nerunājot par sešām kvartām.
Maikls, kūpošās pīpes niecīgajā gaismā vērodams abus vecos vīrus — vienu kvernam zemē, otru stāvam kājās, nenieka nejēdza par vecuma traģēdiju, bet nešaubīgi saprata tikai vienu: pār mēru tīkams bija divkājainais baltais dievs, kas, ar burvja pirkstiem pieskardamies viņa ausij un mugurai, pavirpinādams viņa asti, bija pilnīgi iekarojis viņa suņa sirdi.
Māla pīpe izgailēja, vecais melnādainis, uz kruķa atbalstījies, apbrīnojami veikli pietrausās stāvus un ar vienīgo kāju sāka steberēt uz piekrasti. Dotrijam neatlika nekas cits kā piepalīdzēt vecajam ievilkt ūdenī mazu vien- koča laiviņu. Laivele bija izdobta no koka stumbra un tikpat veca un satrupējusi kā tās īpašnieks; lai iekāptu šajā kuģī, to neapgāžot, Dotrijam gribot negribot vajadzēja vienu kāju samērcēt līdz potītei, otru līdz ceļgalam. Vecais ievēlās laivā velšus tik ātri, ka tai mirklī, kad braucamais teju, teju draudēja apgāzties, viņš ar ķermeņa svaru jau bija pārvarējis bīstamo zvalstības punktu un panācis līdzsvaru.
Maikls palika krastā, gaidīdams uzaicinājumu, vēl gluži cieši neizlēmis — sekot vai nesekot, tomēr zinādams, ka pilnīgi pietiktu ar kluso šmaukstu. Degs Dotrijs pašmauk- stināja lūpas tik klusi, ka vecais nevarēja to sadzirdēt, un Maikls ielēca no krasta tieši laivā, pat ķepas nesa- mērcējis. Atspēries pret Dotrija kamiesi, Maikls pārlēca viņam pāri un nokļuva laivas dibenā. Dotrijs vēlreiz pa- šmaukstināja, Maikls pagriezās ar purnu pret viņu un noguldīja galvu viņam uz ceļiem.
— Es tak varēšu zvērēt pie veselas bībeļu grēdas, ka suns man pieklīdis un vairs neatstājas, — viņš, klusi smiedamies, čukstēja Maiklam ausī. — Nu, sāc, sāc žiglāk! — viņš mudināja laivinieku.
Vecais paklausīgi iemērca airi ūdenī un nevarīgi centās uzņemt kursu apmēram uz to pusi, kur gaisma norādīja «Makembo» atrašanās vietu. Taču viņš bija par vārgu, sēca un aizelsās, un pēc katra vēziena pūtās. Stjuarts nepacietībā atņēma viņam airi un ķērās pats pie darba.
Pusceļā uz tvaikoni vecais pārstāja sēkt un ierunājās, pamājot ar galvu uz Maiklu.
— Tas suns pieder lielam balts kungs uz šoners … tavs man dot desmit stienīši tabaka, — viņš piebilda pēc īsas vilcināšanās, nospriedis, ka pa to laiku sarunas biedrs būs sapratis informācijas svarīgumu.
— Es tev pa galvu, nevis tabaku, — Dotrijs viņam pasolīja. — Baltais kungs mans draugs. Viņš tagad uz «Makembo». Es viņam vest suni uz kuģi.
Vecais neteica vairs ne vārda un, kaut arī nodzīvoja vēl ilgus gadus, nekad nevienam neieminējās par savu pusnakts pasažieri, kas bija aizvedis Maiklu. Kad viņš tonakt redzēja un dzirdēja lielo jezgu krastā, jo kapteinis Kellars, meklēdams Maiklu, apgrieza visu Tulagi otrādi, vecais vienkājis diskrēti klusēja. Kas gan viņš tāds, ka viņam vajadzētu jaukties svešinieku — balto kungu strīdos, to svešo, kas nāk un iet, laupa un valda?
Sajā ziņā vecais ne ar ko neatšķīrās no citiem saviem melanēziešu ciltsbrāļiem. Balto rīcība un mērķi nav ne saprotami, ne izdibināmi. Viņi pieder pie citas pasaules un kā pārdabiskas būtnes šķiet darbojamies uz skatuves, kur nevalda īstenība, tāda, kādu tumšādainie cilvēki spētu izjust kā īstenību, baltie tur kustas kā sapņu rēgi, kā ēnas uz kosmosa milzīgā, noslēpumainā aizkara.
Tā kā traps bija nolaists no kuģa kreisā borta, Degs Dotrijs pieīrās no labās puses un apturēja laivu pie viņam labi zināma atvērta iluminatora.
— Kveik! — viņš pāris reižu klusi uzsauca.
Pēc otrā sauciena gaismu iluminatorā aizēnoja cilvēka galva un iepīkstējās sīka balstiņa:
— Es te, kungs!
— Saņem suni, — stjuarts čukstēja. — Un pieslēdz durvis! Gaidi, kamēr es atnākšu! Nu, gatavs? Ņem!
Veikli satvēris un pacēlis Maiklu, viņš to ielika rokās, kas pastiepās pretī no kuģa dzelzs sienas, un tad aizīrās gar kuģi līdz atvērtai kravas lūkai. Iebāzis roku tabak- makā, viņš izvilka riekšavu presēto stienīšu, sabēra tos vecim saujā un atgrūda laiveli, ne mirkli nepadomādams, kā nespēcīgais laivinieks nokļūs līdz krastam.
Vecis nepieskārās irklim, likās, pat neredzēja kuģa augsto sānu, kad laiviņa tumsā slīdēja gar to uz kuģa pakaļgalu. Viņš bija pārāk aizņemts, pārskaitot tabakas bagātību, kas tik negaidot viņam bija iekritusi klēpī. Skaitīšana viņam nevedās viegli. Vecā vīra skaitļu zināšanas robeža bija pieci. Izskaitījis līdz pieci, viņš sāka no jauna un noskaitīja otru piecnieku. Sanāca trīs piecnieki, un vēl divi stienīši palika pāri; pēdīgi viņš saprata, ka viņam pieder tik daudz stienīšu, cik jebkurš baltais cilvēks būtu nosaucis vienā vārdā — septiņpadsmit.
Tas bija vairāk, daudz vairāk, nekā viņš savā alkatībā bija prasījis. Un tomēr viņš nejutās pārsteigts. Balto cilvēku rīcībā viņu nekas nespēja pārsteigt. Ja baltais būtu iedevis tikai divus stienīšus, nevis septiņpadsmit, arī tad vecais nejustos pārsteigts. Tā kā baltie cilvēki vienmēr rīkojās pārsteidzoši, tad melno viņi varētu pārsteigt vienīgi tad, ja izdarītu kaut ko pavisam parastu.
Cilādams airi, sēkdams, pilnīgi aizmirsis balto cilvēku rēgaino pasauli, kā īstenību apjauzdams vienīgi Tulagi kalnu grēdu, kuras melnās virsotnes iezīmējās pret zvaigžņotajām debesīm, apjauzdams jūru un savu laiviņu, ko airēja ar tādu piepūli, savus zūdošos spēkus un nāvi, kas reiz visu izbeigs, vecais melnais cilvēks lēnām tuvojās krastam.