3. NODAĻA
Taču atgriezīsimies pie Maikla. Pacelts gaisā, nodots neredzamās rokās, kas viņu ievilka pa nelielu spraugu gaišā telpā, Maikls sāka skatīties apkārt, cerēdams ieraudzīt Džeriju. Bet Džerijs tai brīdī, kamolā saritinājies, gulēja pie Villas Kennanes gultas uz «Ariela» līganā klāja, kad glītā jahta, atstājusi aiz sevis Sortlandu salas un Jaungvineju, nokļuvusi spirgtajā pasātu joslā, ar smailo priekšgalu vagoja guldzošos jūras ūdeņus ar vienpadsmit mezglu ātrumu. Maikls tātad ieraudzīja nevis Džeriju, kuru pēdējoreiz bija sastapis uz kuģa klāja, bet gan Kveiku.
Kveiku? Ko lai saka — Kveiks bija Kveiks, radījums, kas pēc izskata atšķīrās no visiem cilvēkiem daudz vairāk, nekā pārējie cilvēki atšķiras cits no cita. Pa dzīves jūru vēl nekad nav kuģojis ērmīgāks izdzimtenis. Pēc cilvēku parastās laika skaitīšanas viņam bija septiņpadsmit gadu; bet viņa kārnajā sejā, grumbu izvagotajā pierē, iekritušajos deniņos un dziļi iegrimušajās acīs atspoguļojās vesels gadsimts. Uz tievajām kājelēm, uz lieliem, kas bija kā salmiņi — ar izkaltušu ādu apvilkti kauli pavisam bez muskuļiem —, balstījās resns rumpis. Apaļais, izplūdušais vēders turējās uz platiem, masīviem gurniem, un pleci bija plati kā Heraklam. Taču, paraugoties no sāniem, atklājās, ka pleci ir šļaugani un krūtis plakanas. Gandrīz radās iespaids, ka viņa ķermenis veidots divās dimensijās. Rokas bija tikpat tievas kā kājas, un Maiklam viņš pirmajā mirklī šķita liels, melns, resnvēderains zirneklis.
Pāris mirkļos Kveiks žigli saģērbās, ieslīdēja buraudekla biksēs un uzvilka matroža blūzi — tērpu, kas no ilgas valkāšanas bija noskrandis un aplēkšķējis. Divi kreisās rokas pirksti viņam bija sagriezušies līki, taisnus tos nevarēja atliekt; zinātājs tūliņ būtu pateicis, ka tas norāda uz lepru. Kaut arī Kveiks piederēja Degam Dotrijam tikpat neapstrīdami kā par lielu naudu nopirkts vergs, stjuartam nebija ne mazākās nojausmas, ka kroplie pirksti ar sairušajiem nerviem liecina par drausmo slimību.
Dotrijs Kveiku bija ieguvis visai vienkārši. Karaļa Viljama salā, kas ietilpst Admiralitātes salu grupā, Kveiks, runājot Klusā okeāna dienviddaļas žargonā, bija «meties uz galvas no mola». Citiem vārdiem sakot, ar visu lepru un pārējiem jaukumiem ielēcis tieši Dega Dotrija skavās. Klaiņodams piekrastes biezoknī pa iezemiešu iemītajām takām un ierastā kārtā meklēdams, vai nevarētu ko derīgu pievākt, viņš pievāca Kveiku. Un pievāca tādā brīdī, kas Kveikam bija kritiskāks par kritisku.
Divu ļoti enerģisku, ar ugunī ārdētiem šķēpiem apbruņotu jaunekļu vajāts, Kveiks, ar tievajām kājelēm neticami ātri tenterēdams, nespēkā nokrita Dotrijam priekšā un palūkojās viņā ar medību suņu trenkta briedēna izmisīgi lūdzošām acīm. Dotrijs, ne mirkli nekavējies, izsprieda tiesu, un, jāteic, tiesa bija barga; viņš neprātīgi baidījās no dažādiem mikrobiem un baciļiem, un, kad abi enerģiskie jaunekļi grasījās uzšķērst viņu ar saviem netīrajiem, aprūsējušajiem šķēpiem, viņš izrāva vienam šķēpu no rokām un pasita to padusē, bet otru jaunekli ar pamatīgu belzienu pa žokli noguldīja zemē. Mirkli vēlāk arī tas jauneklis, kam viņš bija izrāvis šķēpu, piebiedrojās pirmajam nemaņas snaudā.
Šķēpu ieguvums vien vecīgo stjuartu neapmierināja. Kamēr izglābtais Kveiks viņam pie kājām joprojām kunkstēja un šļupstēja pateicības vārdus, viņš pārmeklēja guļošos, kuriem gan nekā nebija mugurā. No drēbēm viņš tātad neieguva ne skrandas, toties noņēma abiem no kakla pa delfīna zobu virtenei, katru zelta soverēna vērtībā. Vienam kailajam jauneklim viņš izvilka no biezam suseklim līdzīgā matu ērkuļa ar roku grebtu smalkzo- bainu ķemmi, kas bija izrotāta ar perlamutra inkrustāci- jām; vēlāk viņš to kādā Sidnejas antikvariātā pārdeva par astoņiem šiliņiem. Viņš guļošajiem nolaupīja arī no kaula darinātās ausu un deguna rotas, noraisīja pusmēness veidā izgrebtos gliemežvāku krūšu rotājumus, kas bija četrpadsmit collu plati un pārdodami par piecpadsmit šiliņiem jebkurā pasaules malā. Abus šķēpus viņam atpirka tūristi Morsbijas ostā par pieciem šiliņiem katru. Uzturēt sešu kvartu dzērāja reputāciju ar stjuarta algu vien ir pārāk grūti.
Kad viņš pagriezās, lai pamestu enerģiskos jaunekļus, kas, samaņu atguvuši, vēroja viņu spožām, zibsnīgām meža zvēru acīm, Kveiks sāka iet viņam pakaļ, turklāt tik tuvu, ka vai mina uz papēžiem. Viņš uzkrāva Kvei- kam visas trofejas un lika rādīt ceļu pa džungļu taciņu uz piekrasti. Visu atlikušo ceļa gabalu Degs Dotrijs savā nodabā smējās un grudzināja, skatīdamies uz savu laupījumu un Kveiku, kas zvalstīdamies steberēja pa priekšu kā alus mučele uz tieviem steķīšiem.
Nonācis uz tvaikoņa, toreiz viņš strādāja uz «Koks- pera», Dotrijs pierunāja kapteini ieskaitīt Kveiku kuģa komandā par stjuarta palīgu ar desmit šiliņu mēnešalgas. Tad viņš arī dabūja dzirdēt Kveika stāstu.
Viss bija sācies ar cūku. Abi enerģiskie jaunekļi bija brāļi no kaimiņu ciema, un viņiem piederējusi cūka — to Kveiks stāstīja drausmīgā dienvidjūru angļu valodas žargonā. Viņš, Kveiks, nekad neesot to cūku redzējis. Neesot pat nekā par to zinājis, pirms cūka nobeigusies. Abi jaunekļi savu cūku mīlējuši. Bet kas par to? Kveikam gar to nebijis nekādas daļas: ne viņš ko zinājis par brāļu mīlestību uz cūku, ne par pašu cūku.
Pirmoreiz viņš kaut ko uzdzirdis tikai tad, kad ciemā paklīdušas baumas, ka cūka nobeigusies un kādam par to vajadzēšot samaksāt ar dzīvību. Nē, tas viss esot gluži pareizi, viņš paskaidroja stjuartam, kad tas brīnījās. Tāda paraša pastāvot. Ja cilvēkam nobeidzas mīļota cūka, tad viņam saskaņā ar parašu kāds jānogalina, vienalga, kas, bet jānogalina. Labāk, protams, ja piebeidz to, kas cūkai piebūris slimību. Bet, ja nu šis negadās ceļā, tad derīgs arī kurš katrs cits. Un tā nu Kveiks ticis izraudzīts par asinsupuri.