Degs Dotrijs klausīdamies izdzēra vēl septīto kvartu, jo viņu pārlieku aizrāva tumšo džungļu notikuma drūmā romantika, kad ķeras pie dzīvības gluži svešam cilvēkam tādēļ vien, ka nobeigusies cūka.
Uz ceļa izsūtītie izlūki, turpināja Kveiks, pastāstījuši, ka tuvojas bēdu nomāktie cūkas īpašnieki, tādēļ visi sabēguši mežā un uzrāpušies kokos — visi, tikai ne Kveiks, kurš nespēj kokā uzrāpties.
— Dieva vārds, es to cūku nav noskatījis ar ļaunu acs.
— Dieva vārds, — sacīja Degs Dotrijs, — tu būsi gan to cūku nobūris. Tu taču izskaties pēc īsta velna. Katram kļūst nelabi, uz tevi paraugoties. Es arī laikam drīz saslimšu.
Stjuartam kļuva par paradumu aizvien, kad sestā pudele gāja uz beigām, pirms gulētiešanas likt Kveikam atkārtot savu stāstu. Tas lika atcerēties zēna gadus, kad viņu aizrāva stāsti par cilvēkēdājiem tālās zemēs un viņš sapņoja kādreiz to visu skatīt pats savām acīm, Un nu — viņš savā nodabā pasmējās — viņš nokļuvis tālajās zemēs un iemantojis īstu cilvēkēdāju sev par vergu.
Kveiks patiesi bija Dotrija vergs, it kā viņš to būtu nopircis vergu izsolē. Vienalga, uz kuru Bērnsa un Filpa rēderejas kuģi Dotrijs pārgāja, viņš allaž prata panākt, lai Kveiku atstāj viņam par palīgu ar parasto desmit šiliņu algu. Kveikam piekrišanu neviens neprasīja. Pat Austrālijas ostās Dotrijam nevajadzēja uzmanīt, lai Kveiks neaizbēg. Par to gādāja Austrālijas «tikai balto» politika. Neviens tumšādainais — malajietis, japānis vai polinēzietis — nedrīkstēja izkāpt krastā, neiemaksājis valdībai simt mārciņu drošības naudas.
Ari citas salas, kur piestāja «Makembo», nemodināja Kveikā ilgas aizbēgt. Karaļa Viljama sala — vienīgā pazīstamā vieta — kalpoja viņam par mērauklu visām pārējām salām. Un, tā kā Karaļa Viljama salu apdzīvoja cilvēkēdāji, viņam atlika vienīgi secināt, ka arī citās salās ēdienu karte ir tāda pati.
Tāpat kā senāk «Kokspera», arī «Makembo» piestāja Karaļa Viljama salā ik pēc desmit nedēļām; visbriesmīgākais, ar ko Dotrijs mēdza Kveikam draudēt, bija solījums izcelt viņu krastā un atstāt tur, kur abi enerģiskie jaunekļi vēl joprojām apraudāja savu cūku. Un patiesi — tiem bija kļuvis par paradumu ikreiz, kad «Makembo» izmeta enkuru, pieirties pie kuģa un nikni vaikstīt seju uz Kveiku, kurš no klāja tikpat nejauki vaikstījās pretī. Dotrijs pat uzmundrināja šo laipnību apmaiņu ar grimasēm, lai uz visiem laikiem izdzēstu Kveikā cerību kādreiz atgriezties dzimtajā ciemā.
Patiesību sakot, Kveiks nemaz neilgojās pamest savu kungu, kurš galu galā bija diezgan lādzīgs un nekad nepacēla roku pret viņu. Sākumā Kveiku ļoti mocīja jūras slimība, bet, tā kā vēlāk viņš vairs nekad nekāpa krastā, lai šī liga neuzkristu no jauna, viņam šķita, ka atradis paradīzi zemes virsū. Viņam vairs nevajadzēja sāpīgi pārdzīvot nespēju rāpties kokos, jo uz kuģa nedraudēja nekādas briesmas. Katru dienu viņš dabūja paēst, cik gribas, turklāt brīnišķīgu ēdienu. Nevienam viņa ciemā pat sapnī nerādītos gardumi, kādus viņš baudīja diendienā. Tas viss palīdzēja pārvarēt vārās ilgas pēc dzimtās vietas, un viņš bija laimīgākais cilvēks, kāds jebkad kuģojis pa jūrām.
Tātad Kveiks ievilka Maiklu pa kuģa iluminatoru Dega Dotrija kajītē un gaidīja, kamēr šis cienījamais cilvēks apies apkārt un ienāks pa durvīm. Pārlaidis ašu skatienu kajītei, apostījis guļamlāvu un pabāzis degunu zem tās, pārliecinādamies, ka Džerija šeit tomēr nav, Maikls pievērsās Kveikam.
Kveiks centās izturēties draudzīgi. Viņš iegrudzinājās, lai skaidrāk izrādītu savu miermīlību, bet Maikls nikni ieņurdējās, paskatīdamies uz melnādaini, kurš bija iedrošinājies viņam pieskarties —< viņam bija mācīts uzskatīt to par apgānījumu — un tagad vēl iedrošinājās uzrunāt viņu, kas atzina vienīgi baltos dievus.
Kveiks uz aso noraidījumu atbildēja ar muļķīgu ķiķināšanu un gribēja iet uz durvju pusi, lai tās atvērtu, kad ieradīsies viņa kungs. Taču, tikko viņš grasījās spert pirmo soli, Maikls metās virsū viņa kājai. Kveiks naski parāva kāju atpakaļ, un Maikls nomierinājās, tomēr turpināja viņu modri vērot. Ko suns zināja par šo dīvaino melnādaino? Vienīgi to, ka visi melnie stingri jāuzmana, ja baltā kunga nav klāt. Kveiks lūkoja uzmanīgāk pavirzīties tuvāk durvīm, bet Maikls viltību uzminēja un, spalvu saslējis, ar ņurdieniem viņu apturēja.
Šādu ainu ienākot ieraudzīja Dotrijs un, nevarēdams vien nopriecāties par Maiklu spilgtajā elektrības gaismā, tūliņ izprata situāciju.
— Nu, Kveik, paej uz priekšu, — viņš pavēļēja, lai pilnīgi pārliecinātos.
Bailīgais skatiens, ko Kveiks uzmeta Maiklam, runāja pietiekami skaidru valodu, tomēr stjuarts nepiekāpās. Kveiks negribīgi paklausīja, bet nebija vēl paspēris kāju ne par sprīža tiesu, kad Maikls metās viņam virsū. Kāja sastinga uz vietas, bet Maikls biedēdams staigāja viņam apkārt.
— Piekala gan tevi pie grīdas, ko? — Dotrijs smējās. — Skaidrs kā diena, tas ir bijis melno tvarstītājs, ne mazāko šaubu!
Paklau, Kveik, atnes man divas pudeles alus no ledus skapja! — viņš bargi uzsauca.
Kveiks lūdzoši palūkojās uz saimnieku, bet nepakustējās. Viņš negāja arī tad, kad pavēle atskanēja vēl bargāk.
— Dieva vārds! — stjuarts ierēcās. — Ja tu man tūliņ neatnesīsi alu, es tevi nolikšu astoņu stundu sardzē un piedevām likšu nostāvēt vēl visu nakti. Ja neiesi pēc alus, izsēdināšu tevi krastā un aizsūtīšu pastaigāties pa Karaļa Viljama salu.