— Nevar, — Kveiks bailīgi stomījās. — Suns acis dikti skatās uz mani. Mans negrib, ka viņš man cap-cap.
— Tev bail no suņa? — stjuarts noprasīja.
— Godavārds, dikti bail.
Degs Dotrijs bija sajūsmināts. Taču gājienā gar jūras krastu bija izslāpis un negribēja ilgāk gaidīt.
— Klausies, suni, — viņš uzrunāja Maiklu. — Šitais puisis ir labs. Saprati? Labs.
Maikls paluncināja asti un pieglauda ausis, izrādīdams, ka cenšas saprast, ko viņam saka. Kad stjuarts paplikšķināja melnajam pa plecu, Maikls piegāja tuvāk un apostīja kājas, ko nupat bija kaltin piekalis pie grīdas.
— Ej, — Dotrijs pavēlēja, — bet ej pavisam lēnām, — viņš vēl piekodināja, kaut gan brīdinājums vairs nebija nepieciešams.
Maikls saboza gan spalvu, tomēr neaizkavēja Kveikam pirmo soli. Kad melnais spēra nākamo, suns palūkojās uz Dotriju, lai zinātu, vai rīkojas pareizi.
— Labi, — saimnieks viņu nomierināja, — tas puisis pieder man. Viņš ir lādzīgs, neraizējies.
Maikls smejošām acīm apliecināja, ka sapratis, tad vienaldzīgi pagriezās un sāka pārbaudīt uz grīdas stāvošo kasti, kur glabājās bruņurupuču bruņas, zāģīši un smilšpapīrs.
— Un nu, — Degs Dotrijs svinīgi paziņoja, kad, pudeli rokā turēdams, atgāzās atzveltnes krēslā un Kveiks nometās zemē atraisīt viņa zābakiem auklas, — un nu mums jāizdomā tev vārds, suņa kungs, tāds vārds, kas neapkaunotu tavu izcelsmi un darītu godu manai izdomai.
4. NODAĻA
Pieaugušam īru terjeram raksturīga ne vien drosme, uzticība un pieķeršanās, bet arī aukstasinība, savaldība, noturība. Šos suņus nav viegli izsist no līdzsvara; viņi dzird saimnieka balsi un paklausa tai vislielākajā cīņas karstumā; nekad viņi neaizraujas līdz histērijas lēkmei, kā tas notiek, piemēram, ar foksterjeriem.
Maiklam nebija ne mazākās noslieksmes uz histēriju, kaut gan viņš bija straujāks, temperamentīgāks un eksplozīvāks nekā viņa īstais brālis Džerijs, bet tēvs un māte salīdzinājumā ar viņu bija īsts vecāku — cienījamu suņu pāris. Pieaugušais Maikls bija daudz draiskulīgāks un trokšņaināks par pieaugušo Džeriju. Viņa kūsājošā enerģija bija gatava plūst pāri no visniecīgākā uzmudinājuma, un vēlāk viņš pierādīja, ka rotaļās spēj nokausēt jebkuru kucēnu. īsi sakot, Maikls bija jautra dvēsele.
Vārds «dvēsele» lietots apzināti. Maiklam piemita viss netveramais, kas piemīt cilvēka dvēselei, — dzīvīgs gars, savdabība, personība, apziņa. Viņa dvēsele bija apveltīta ar daudzām cilvēka dvēseles īpašībām un atšķīrās vienīgi šo īpašību intensitātē. Viņš izjuta mīlu, skumjas, līksmi, dusmas, lepnumu, kautrību un bija saprātīgs. Cilvēka dvēseles trīs pamatīpašības ir atmiņa, griba un saprāts; atmiņa, griba un saprāts piemita arī Maiklam.
Tāpat kā cilvēks, viņš uztvēra ārpasauli ar piecām maņām. Gluži tāpat kā cilvēkam, šās uztveres rezultāts viņam bija pārdzīvojums. Un, tāpat kā cilvēkam, ari viņam pārdzīvojums reizēm pārauga jūtās. Un pēdīgi — viņš, tāpat kā cilvēks, spēja uztvert, un uztvertais viņa smadzenēs pārvērtās par priekšstatu — protams, ne tik plašu un dziļu priekšstatu kā cilvēkam, bet tomēr par priekšstatu.
Lai pārāk nepazemotu cilvēku, tik tieši salīdzinot viņa cēlākās īpašības ar suņa īpašībām, varbūt derētu atzīt, ka Maikla pārdzīvojumi nebija tik asi, ka viņa ķepai cauri izdurta adata nesagādāja tik skaudras sāpes kā adata, kas iedurta cilvēka plaukstā. Tāpat jāatzīst, ka doma, ja apziņas brīdī viņa smadzenēs uzplaiksnīja doma, bija daudz neskaidrāka, miglaināka nekā tā pati doma cilvēka smadzenēs. Jāatzīst arī, ka Maikls pat tad, ja nodzīvotu miljons mūžu, nekad, nekad nespētu pierādīt Eiklīda teorēmu vai atrisināt kvadrātvienādojumu. Un tomēr, ne drusku nešaubīdamies, viņš zināja, ka trīs kauli ir vairāk nekā divi kauli un desmit suņu bars daudz bīstamāks naidnieks nekā divi suņi.
Taču nekad nepiekāpšos un neteikšu, ka Maikls nespētu mīlēt tikpat uzticīgi, pieķērīgi, nesavtīgi, neprātīgi un pašaizliedzīgi kā cilvēks. Viņš spēja ta mīlēt — ne iadeļ, ka bija Maikls, bet gan tādēļ, ka bija suns.
Maikls mīlēja kapteini Kellaru vairak nekā dzīvību. Tāpat kā Džerijs nebija kavējies riskēt ar dzīvību skipera labā, viņš nebūtu žēlojis savējo par kapteini Kellaru. Kad laika ritumā Maikls pārliecinājās, ka kapteinis Kellars kopā ar Merindžu un Zālamana salām neglābjami nogrimis nebūtībā, viņa liktenis lika tikpat stipri mīlēt sešu kvartu stjuartu ar burvja rokām un mīlīgo šmaukstu lūpās. Kveiku — ne, jo Kveiks bija melns. Pret Kveiku viņš izturējās vienaldzīgi, tas viņam bija vienīgi priekšmets cilvēka izskatā un piederēja Degam Dotrijam.
Maikls, protams, nezināja, ka jauno dievu sauc par Degu Dotriju. Kveiks viņu godāja par «kungu»; bet Maikls bija dzirdējis melnos tā uzrunājam ari citus baltos cilvēkus. Daudzi melnādainie, piemēram, bija tā dēvējuši kapteini Kellaru.
Kapteinis Dunkans stjuartu uzrunāja par «stjuartu». Maikls vēlāk to -bieži dabūja dzirdēt, ari kuģa virsnieki un visi pasažieri viņu sauca par stjuartu; tādēļ Maiklam radās priekšstats, ka saimnieka vārds ir Stjuarts, un turpmāk viņš saimnieku pazina un atcerējās vienīgi kā Stjuartu.
Bet nu bija pienākusi kārta viņa paša vārdam. Nākamajā vakarā pēc viņa ierašanās uz kuģa Degs Dotrijs sāka šo jautājumu pārcilāt. Maikls sēdēja, uzlicis purnu Dotrijam uz ceļiem, spožo acu zīlītes viņam te papletās, te savilkās; klausīdamies saimnieka vārdos, viņš ausis brīžiem saslēja, brīžiem pieglauda, bet astes stumbenis visu laiku jūsmīgi kulstīja grīdu.