Viņš nemīlēja Villu un Hārliju tādā kaislā pašaiz- mirstībā, ar kādu bija mīlējis stjuartu, bet pieķērās viņiem sirsnīgi un rimti. Viņš neuzskatīja par nepieciešamu locīties un grozīties vai smilkstoši riet, lai izpaustu savas jūtas. To viņš atstāja Džerija ziņā. Maikls turpretim dziļā, klusā priekā baudīja laimi būt kopā ar Villu un Hārliju un saņemt viņu mīlestību, kad Džerijs savu daļu bija saņēmis. Visjaukākie brīži bija tie, kad viņš kopā ar Villu vai Hārliju sēdēja pie kamīna, galvu vienam no viņiem pie ceļiem piespiedis, un kad saimnieki ik pa brīžam noglāstīja viņam galvu vai pabužināja saburzīto ausi.
Džerijam ļoti patika rotaļāties ar bērniem, kas lāgiem uzturējās pie Kennaniem. Maikls bērnus piecieta, kamēr tie viņu lika mierā. Ja tie kļuva uzmācīgi, Maiklam spalva uz skausta sabozās, viņš dobji ieņurdējās un gāja projām.
— Es tiešām nesaprotu, — Villa kādreiz prātoja. — Viņš taču bija tik rotaļīgs, jautrs un draišķīgs. Viņš bija daudz nerātnāks un temperamentīgāks par Džeriju un arī daudz skaļāks. Droši vien viņš varētu pastāstīt veselu šausmu stāstu par to, kas noticis laikā starp viņa dzīvi Tulagi un to dienu, kad mēs viņu ieraudzījām uz «Orfeja» skatuves.
— Šī varbūt ir sīka zīmīte par to, kas noticis, — atteica Hārlijs, norādīdams uz Maikla plecu, ko leopards bija saplosījis tajā dienā, kad nomira Džeks un mazā, zaļā pērtiķīte Sāra.
— Viņš taču rēja, es skaidri atceros, bieži rēja, — Villa turpināja. — Kādēļ viņš tagad vairs nerej?
Hārlijs atkal norādīja uz suņa saplosīto plecu.
— Arī to tu vari šeit izlasīt, tāpat kā varbūt no simtiem citu zīmju, kas nav atstājušas redzamas pēdas.
Taču pienāca laiks, kad viņi atkal dzirdēja Maiklu rejam — turklāt ne tikai vienu, bet divas reizes. Un abas šīs reizes bija gatavais sīkums pret to vienu, kad Maikls neieriedamies ar darbiem pierādīja savu mīlestību un pieķeršanos tiem, kas viņu bija izpestījuši no krātiņa, aizveduši no rampas ugunīm un dāvinājuši viņam brīvību Mēness ielejā.
Bet pirms tam viņš nebeidzamos skrējienos kopā ar
Džeriju iepazina rančo malu maliņas, iepazina saimniecību un apkārtni, sākot ar vistu kūtīm un pīļu dīķiem un beidzot ar Sonomas kalna augstāko virsotni. Viņš uzzināja, kur riesta laikā mēdz noslēpties brieži, kādā gadalaikā tie siro pa plūmju, vīna un ābeļu dārziem, kad tie meklē visdziļākos kanjonus un visgrūtāk atrodamos slēpņus un kad iznāk klajos meža ielokos, joņo pa kalnu nogāzēm un niknā divkaujā aplauž viens otram ragus. Džerija vadībā, allaž skrienot pa šaurajām taciņām brāļa pēdās kā pavadoņsuns, viņš iepazinās ar lapsu, jenotu un zebiekstu dzīves veidu un ierašām. Viņš uzzināja, ka ir tādi putni, kas ligzdo uz zemes, un iemācījās atšķirt ielejas paipalas parašas no kalnu paipalas parašām, iepazina fazānus. Viņš uzošņāja no mājas aizbēgušu kaķu midzeņus un redzēja, ka kalnu fermu suņi pārojas ar koijotiem.
Jau pirms tam, kad tika nokosts fermera teļš, viņš zināja, ka no Mendosīnas ieradies kuguārs. Maikls atgriezās mājās saplēsts un asiņains, lai apliecinātu Hārlijam Kennanam, ko atklājis; un Kennans jau otrā dienā, šauteni paņēmis, aizgāja pa zvēra pēdām. Tādā pašā veidā Maikls atklāja-to, ko Hārlijs Kennans nezināja un ko kategoriski noliedza, proti, ka viņa rančo, klinšainā vietā mežā, pāris desmit klaburčūsku ziemu mitinās alā, bet vasaru sildās saulē.
36. NODAĻA
Mēness ielejā iestājās brīnišķīga, maiga ziema. Pēdējā maripoza bija nozudusi izdegušajā zālē, un Kalifornija pilnīgā bezvējā iegrima purpurkrāsas dūmakas tītā atvasaras sapnī. Burvību salauza pirmais klusais, dāsnais lietus. Bet drīz Sonomas kalna virsotne apsniga. Kennanu rančo gaiss no rītiem bija salts un dzēlīgs, taču pusdienlaikā gribējās pameklēt ēnu, ziemas saulē ziedēja rozes un apelsīni, greipfrūti un citroni nobrieda zeltaindzelteni. Taču tūkstoš pēdu zemāk ielejā zāle rītos bija nosarmojusi balta.
Un šajā laikā atgadījās, ka Maikls divi lāgi rēja. Pirmoreiz, kad Hārlijs Kennans, jādams uz karstasinīga jauna ērzeļa, centās piespiest to pārlēkt pār strautu. Villa sēdēja savā zirgā strauta otrā krastā un pa gabalu noskatījās, kā Kennans skolo kumeļu. Maikls arī vēroja, bet turējās tuvāk. Sākumā viņš apgūlās krastmalā atelsties no skrējiena. Bet viņš zirgus pazina, un drīz vien bailes par Hārlija Kennana labklājību pietrauca viņu kājās.
Hārlijs maigi un pacietīgi mēģināja pierunāt kumeļu. Viņš runāja lēnīgi un pavadu nepievilka stingri, bet zirgs niķojās, karstās asinis, kas ritēja viņa dzīslās, sadzina viņu sviedros un putās. Pakavi jau bija izdangājuši maigo, samtaino zāli strauta malā, bet dzīvnieka bailes no ūdens bija tik lielas, ka, palaists straujā riksī, tas krastā piepeši apstājās un saslējās pakaļkājās. To nu Maikls vairs nespēja izturēt.
Tiklīdz zirga priekškājas atkal pieskārās zemei, Maikls pielēca tam pie galvas un ierējās. Rejās skanēja pārmetums un drauds, un, kad kumeļš vēlreiz saslējās pakaļkājās, Maikls atkal lēca tam pie galvas, un viņa zobi sacirtās zirgam pie paša purna.
Villa otrā krastā pieauļoja klāt, saukdama:
— Žēlīgā debess! Klausies! Viņš taču patiesi rej!
— Viņš domā, ka kumeļš var man nodarīt ko ļaunu, — Hārlijs sacīja. — Tas ir brīdinājums. Tātad viņš nav vis aizmirsis riet. Viņš nupat nolasīja kumeļam morāli.
— Ja viņš ieķers zirgam purnā, tad tā vairs nebūs morāles lasīšana vien, — Villa brīdināja. — Uzmanies, Hārlij, tas viegli var notikt!