— Mierā, Maikl, viss ir labi! Guli! — Hārlijs pavēlēja. — Viss ir kārtībā, klausi, ko tev saku, — viss kārtībā! Guli!
Maikls paklausīgi, bet ar skaidri redzamu pretestību nogūlās; taču viņš nenolaida acis no zirga un saspringtiem muskuļiem bija gatavs lēcienam, ja zirgs tiešām draudētu nodarīt Hārlijam ko ļaunu.
— Es tagad nedrīkstu kumeļam padoties, citādi viņš nemūžam nelēks, — Hārlijs sacīja sievai, palaizdams zirgu auļos, lai iegūtu vajadzīgo attālumu. — Vai nu viņš pār- lēks, vai arī es viņam pārlidošu pār galvu.
Hārlijs atgriezās pilnos auļos, un kumeļš pats pret savu gribu, nespēdams apstāties, pārlidoja pāri strautam, tā cerēdams izvairīties no ūdens, kas viņu biedēja, un apstājās otrā pusē pāris soļu no krasta.
Otro reizi Maikls rēja, kad Hārlijs tā paša karstasinīgā kumeļa mugurā centās aizdarīt vārtiņus uz stāvas kalnu takas. Maikls, redzēdams savu dievu briesmās, cietās, cik ilgi spēja, bet tad, neganti riedams, pielēca zirgam pie galvas.
— Riešana tomēr līdzēja, — sacīja Hārlijs, kad viņam izdevās nostiprināt vārtiņus. — Maikls droši vien pateica kumeļam, kas tam tiks, ja neuzvedīsies, kā nākas.
— Lai nu kā, mēms viņš nav, — pasmējās Villa, — bet pārāk runīgs arī ne.
Un runīgāks Maikls nekļuva arī turpmāk. Tikai šīs divas reizes, domādams, ka viņa dievam draud briesmas, viņš ierējās. Nekad viņš neaprēja mēnesi, nekad neatsaucās uz atbalsi kalnos vai noslēpumainu čaukstoņu krūmos. Šādās reizēs, kad Džerijs ņēmās sarieties ar atbalsi, Maikls garlaikots gulēja nomaļus un gaidīja, kamēr duets beigsies. Arī uzbrūkot klejojošiem suņiem, kas dažkārt iemaldījās rančo, viņš nerēja.
— Viņš cīnās kā veterāns, — vienā šādā reizē sacīja Hārlijs. — Viņš ir aukstasinīgs. Viņā nav aizrautības.
— Viņš ir novecojis pirms laika, — piezīmēja Villa, — viņā vairs nav ne prieka rotaļāties, ne vēlēšanās parunāties. Un tomēr es jūtu, ka viņš mīl ir mani, ir tevi…
— Kaut arī pārāk to neizrāda, — viņas vīrs pabeidza teikumu.
— Mīlestība -atspulgo vina rāmajās acīs, — piebilda Villa.
— Viņš man atgādina vienu vīru no leitnanta Grīlija ekspedīcijas, — Hārlijs teica. — Tas bija ierindas kareivis, viens no saujiņas, kas palika dzīvi. Tas cilvēks bija tik daudz pārdzīvojis, ka bija kļuvis tikpat savaldīgs kā Maikls un tikpat nerunīgs. Cilvēkiem bija ar viņu garlaicīgi, jo tie viņu nesaprata. Kaut gan īstenībā laikam bija otrādi. Cilvēki garlaikoja viņu. Tie zināja tik maz par dzīvi, kuru viņš bija dabūjis izbaudīt līdz mielēm. No viņa vilkšus nevarēja vārdu izvilkt. Neba viņš bija aizmirsis runāt, tikai neredzēja nekādas jēgas runāšanā, ko neviens nesaprot. Rūgtā dzīves pieredze viņu bija iemācījusi noslēgties sevī. Bet vajadzēja tikai uzlūkot šo mierā sastingušo cilvēku, lai saprastu, ka viņš izbridis tūkstoš elles — gan karstas, gan stindzinošas. Acis viņam bija tikpat rāmas kā Maiklam. Un tajās vīdēja tāda pati dziļa gudrība. Es nezin ko atdotu, lai uzzinātu, kā viņam saplosīts plecs. To droši vien izdarījis tīģeris vai lauva.
Cilvēks, tāpat kā kuguārs, ko Maikls atrada kalnos, bija pa visvientuļākajām takām atklīdis no Mendosīnas apgabala un tikai naktīs uzdrošinājās šķērsot apdzīvotās ielejas, kur viņam draudēja briesmas sastapt cilvēkus. Tāpat kā kuguārs, viņš bija cilvēku ienaidnieks, un visi cilvēki bija viņa ienaidnieki, kas tīkoja pēc viņa dzīvības, jo viņš cilvēkiem bija nodarījis daudz vairāk ]auna nekā kuguārs, kas plosīja teļus tikai tādēļ, lai piepildītu vēderu.
Tāpat kā kuguārs, šis cilvēks bija slepkava. Taču no kuguāra viņš atšķīrās ar to, ka ar viņa ārējām pazīmēm un sīkiem viņa ļaundarību aprakstiem bija pilnas avīzes un cilvēki par viņu interesējās daudz vairāk nekā par kuguāru. Zvērs bija nogalinājis teļus kalnu ganībās, bet šis cilvēks laupīšanas nolūkā bija nogalinājis veselu ģimeni — pastmeistaru, viņa sievu un trīs bērnus Cizhol- mas kalnu ciemata pasta ēkas otrajā stāvā.
Divas nedēļas viņam bija izdevies izvairīties no vajātājiem. Viņa pēdējā pāreja bija no Krievu upes kalniem pāri biezi apdzīvotajai Santarosas ielejai uz Sonomas kalnu. Divas dienas viņš bija slapstījies un atpūties, krietni izgulējies Kennanu rančo nepieejamos meža biezokņos. Krājumā viņam bija pēdējā izlaupītajā mājā pievāktā kafija. Par gaļu gādāja viena no Hārlija Kennana angoras kazām. Pārguruma nomocīts, viņš nogulēja četrdesmit astoņas stundas, brīžiem pamodās, kā zvērs sari- jās kazas gaļu, izdzēra milzīgu daudzumu kafijas, gan karstas, gan aukstas, un atkal iekrita smagā, murgainā miegā.
Pa to laiku civilizācija, ņemot talkā precīzu organizāciju un viltīgus izgudrojumus, arī elektrību, bija apvilkusi viņam apkārt ciešu loku. Elektrība bija viņu ielenkusi. Telefons izziņoja, ka viņš atrodas Sonomas kalna grūti pieejamos kanjonos, un kalnu jau bija aplenkušas policijas vienības un apbruņotu fermeru grupas. Slepkava, kas brīvā klīda pa apkārtni, fermeriem šķita daudz bīstamāks par kuguāru. Pa Kennanu rančo telefonu un visu pārējo Sonomas kalna rančo telefoniem bija risinātas daudzas svarīgas sarunas un norunas.
Gadījās, ka tad, kad policija jau sāka pārmeklēt kalnu, piespiežot slepkavu gaišā dienas laikā traukties lejup Mēness ielejā, lai sasniegtu otrā pusē kalnus, kas to šķir no Napas ielejas, Hārlijs Kennans bija devies apmācības izjādē ar savu karstasinīgo kumeļu. Viņš nepiedalījās Ciz- holmas pastmeistara un tā ģimenes slepkavas vajāšanā. Viņš it labi zināja, ka viss kalns mudžēt mudž no vajātājiem, jo iepriekšējā naktī bija savās mājās izguldījis un paēdinājis ap divdesmit cilvēku. Tādēļ Kennana un noziedznieka sastapšanās bija pēkšņa un neparedzēta.