Sis nebija pirmais cilvēks, ko slepkava todien sastapa. Iepriekšējā naktī viņš bija vairākās vietās redzējis blāzmojam ugunskurus. Mēģinādams rītausmā izlauzties pa kalna dienvidaustrumu nogāzēm Petulumas virzienā, viņš bija sastapis piecas fermeru grupas, kurās visi vīri bija apbruņojušies ar šautenēm un bisēm. Gūstītāju vajāts, viņš bija iebēdzis atpakaļ biezoknī, bet tur aci pret aci saskrējies ar Glenelenas un Kaljentes ciema puišiem. Viņu vāveru bises bija pielādētas ar skrotīm, kas bēgli gan nopietni neievainoja, tomēr trāpīja vairākās vietās, un tagad zem ādas nešpetni sūrstēja.
Bēgot lejup pa nogāzi uz kanjonu, slepkava bija iedrāzies īsradžu barā; tie nobijās vēl trakāk nekā bēglis, panikā notrieca viņu zemē un sabradāja viņa šauteni. Palicis bez ieroča, izmisis, saspārdīts, sadauzījies, skrošu pilnu muguru — bēglis pa briežu takām bija apmetis prāvus līkumus ar mežu apaugušajās nogāzēs, ticis pāri diviem kanjoniem un nupat grasījās pa jātnieku ceļu šķērsot trešo.
Dodamies lejup pa šo ceļu, viņš sastapa kādu reportieri jājam kalnā. Reportieris, kā jau pilsētnieks un avīžnieks, pazina tikai pilsētas dzīvi un nekad nebija piedalījies noziedznieka vajāšanā. Ielejā noīrētais kleperis bija īsts ādavnieks, vārgs, nodzīts zirģelis, kas, galvu nokāris, mierīgi stāvēja, kad mežonīgais, noplukušais, pus- arprātīgais vīrs, kas spēji izlēca uz takas, izgrūda jātnieku no segliem. Reportieris paguva vienreiz iebelzt uzbrucējam ar jājampātagu. Bet tūliņ pats dabūja tādu kāvienu, kādu savās bulvāra preses reportiera gaitās bieži bija aprakstījis reportāžās par matrožu kautiņiem un krogu slaktiņiem, taču tagad pirmoreiz piedzīvoja uz savas ādas.
Laupītājs bija gaužām vīlies, konstatēdams, ka reportiera vienīgie ieroči ir zīmulis un piezīmju bloks. Sašutumā, ka tik nejauki piekrāpts, viņš piekāva reportieri vēl smagāk, atstāja to vaidot guļam papardēs, uzrausās mugurā reportiera zirgam, sadeva tam ar reportiera pātagu un jāšus devās pa taku lejup.
Džerijs, kam nekad nedeva mieru medību alkas, agrajā rīta izjādē, kurā abi suņi pavadīja Hārliju Kennanu, bija aizsteidzies krietnu gabalu Maiklam pa priekšu. Tomēr arī Maikls, kaut gan turējās saimnieka zirgam cieši aiz muguras, pirmajā brīdī neapjauta katastrofas tuvošanos. Arī Hārlijs pats to neapjauta. Tur, kur takas malā nogruva apmēram astoņas pēdas augsta krauja, Hārlijs un viņa karstasinīgais kumeļš satrūkās, piepeši pamanīdami sakustamies manzanītu krūmus kraujas virsotnē. Palūkojies uz augšu, Hārlijs ieraudzīja gaisā tieši sev virs galvas stūrgalvīgi iecirtušos zirgu un jātnieku, kas trieca lopiņu uz priekšu. Hārlijs strauji parāva savam kumeļam pavadu un iecirta sānos piešus, lai palēktu sānis, taču arī šajā īsajā mirklī ietvēra skatienā vajātā jātnieka saskrāpēto ādu, saplosītās drēbes, mežonīgi kvēlojošās acis un biezos bārdas rugājus.
Nodzītais zirģelis neparko negribēja lēkt lejā no kraujas. Pārāk skaidri tas apzinājās, cik sāpīgas būs lēciena sekas izmocītajiem ceļiem un reimatisma lauzītajām locītavām, un dziļi iecirtās ar pakaviem kraujas sūnā, bet, jātnieka trenkts, palēcās uz vietas, lai nebūtu jākrīt. Un tomēr vecā zirga plecs atsitās pret drasējošo kumeļu un notrieca to zemē. Hārlija Kennana kāja pakļuva zem kumeļa sāniem — un stilbs pārlūza, bet kumeļam, kas smagā kritienā atsitās pret zemi, pārlūza mugurkauls.
Bēglis, ko vajāja vesela apbruņotu vīru armija, sašutumā konstatēja, ka arī Hārlijam Kennanam, viņa pēdējam upurim, gluži tāpat kā reportierim, nav klāt ieroča. Nolēcis no zirga, viņš, niknumā zobus griezdams, spēcīgi iespēra nevarīgi guļošajam sānos. Viņš jau bija atvēzējis kāju otram spērienam, kad iejaucās Maikls — spēcīgi iecirta zobus spērienam paceltās kājas lielā.
Lādēdamies bēglis atbrīvoja kāju, kurai Maikla zobi bija sašķērējuši gan bikšu stilbu, gan miesu.
— Labi, Maikl! — Hārlijs paslavēja suni, pats bezpalīdzīgi gulēdams zem pakritušā zirgā. — Hei! Maikl! — viņš turpināja, pēkšņi pāriedams uz dienvidjūru salu žargonu. — Trenc tas baltais puisis ratā, trenc viņš krūmos!
— Par to es tev pāršķelšu pakausi! — caur zobiem nosēca bēglis.
Tomēr šai brīdī nežēlīgais, mežonīgais slepkava bija tuvu raudām. Ilgā vajāšana, drausmīgā cīņa vienam pret visu cilvēci bija salauzusi viņa spēkus. Visapkārt ienaidnieku aplenkums. Pat pienapuikas bija piedzinuši viņam pilnu muguru ar skrotīm, briežu bars mīdījis viņu kājām un salauzis šauteni. Visi sazvērējušies pret viņu. Un nu vēl kvekšķis iekampis lielā. Likās, ka visi ceļi ved pretī nāvei. Vēl nekad viņš nebija to atskārtis tik skaidri. Viss vērsās pret viņu. Raudas mācās virsū līdz ar histērijas lēkmi, un histērijas brīžos galīgā izmisumā iedzīts cilvēks parasti rīkojas drausmīgi nežēlīgi. Bez jēgas un prāta viņš patiesi grasījās izpildīt savu draudu un saspārdīt Kennanu līdz nāvei. Kaut arī Kennans nebija viņam darījis itin nekā ļauna. Tieši otrādi — viņš pats bija uzbrucis Kennanam; viņa vainas dēļ kumeļš paklupa un Kennans tagad nevarīgs gulēja zem zirga ar lauztu kāju. Bet Hārlijs Kennans bija cilvēks un visi cilvēki — viņa ienaidnieki; viņam likās, ka, nogalinot Kennanu, viņš vismaz daļēji spēs atriebt visiem cilvēkiem. Ja jau pašam jāmirst, viņš gribēja pēc iespējas vairāk citu aizraut sev līdzi nebūtībā.
Taču, pirms viņš paguva vēlreiz iespert zemē guļošajam cilvēkam, Maikls viņam uzbruka no jauna. Nākamajā mirklī suns saplosīja viņam otru lielu un otru bikšu stilbu. Spēcīgs spēriens pa pakrūti aizmeta Maiklu pa gaisu, un, pārlidojis pāri ceļam, suns sāka velties lejup pa nogāzi. Nelaimīgā kārtā Maikls zemi nesasniedza. Kūleņojot cauri manzanīta krūmam, viņš aizķērās un iesprūda zaru staklē apmēram jardu virs zemes.