Enriko Pikolomīni redzēja šo skriešanos un pie tās noslēguma arī pats bija klāt; šis notikums kļuva par viņa lielāko piedzīvojumu, padarīja viņu par bagātu vīru un sagādāja stāstāmo vielu līdz mūža galam. Enriko Pikolomīni strādāja par malkas cirtēju Kennanu rančo. Stāvēdams pakalnā, no kura atklājās skats uz ceļu, viņš vispirms izdzirda zirga pakavu klaboņu un pātagas šmiukstus. Pēc tam ieraudzīja trako skrējienu un cīņu, kurā piedalījās cilvēks, zirgs un suns. Kad visi trīs atradās tieši zem viņa, ne divdesmit soļu atstatu, viņš redzēja suni klusējot lecam klāt jātniekam, nenobīsta- mies no pātagas un ieķeramies ar zobiem jātnieka lielā. Viņš redzēja, ka suns, atpakaļ krītot, gandrīz izrāva cilvēku no segliem. Redzēja, kā cilvēks, cenšoties noturēties seglos, visiem spēkiem ieķērās pavadā. Un redzēja, kā zirgs, it kā sasliedamies pakaļkājās, tad klupdams un ģenģerēdams, pilnīgi izsita jātnieku no līdzsvara un tas kopā ar suni nogāzās zemē.
— Un tad viņi sāka cīnīties kā divi suņi, kā divi zvēri, — Pikolomīni mēdza stāstīt vēl pēc daudziem gadiem, sēžot pie vīna glāzes savā viesnīciņā Glenelenā. — Suns palaiž vaļā vīra kāju un lec viņam pie rīkles. Vīrs apveļas un sagrābj aiz rīkles suni. Ar abām rokām — tā — viņš sažņaudz sunim kaklu. Bet suns ne skaņas. Viņš visu laiku nē skaņas — ne pirms tam, ne vēlāk. Un, kad cilvēks ar abām rokām žņaudz viņam elpu ciet, viņš nevar ne pariet, nekā. Bet tas nav tāds suns. Viņš vispār nekad neizlaiž ne skaņas. Un zirgs stāv blakus, skatās un aizslāpis klepo. Un es visu to redzu, un man pavisam savādi ap dūšu.
Tas vīrs ir traks. Tikai trakais var izdarīt to, ko es redzu. Es redzu, ka viņš atņirdz zobus kā tāds suns un sāk kost sunim — ķepā, purnā, kur pagadās. Un, kā viņš iekož sunim purnā, tā suns viņam vaigā. Un tas cilvēks un suns cīnās kā divi velni, un suns pamet pakaļkājas gaisā kā kaķis. Un kā īsts kaķis pārplēš tam vīram kreklu uz krūtīm un plosa ādu, kamēr pašam nagi vienās asinīs. Un tas vīrs rēc kā kuguārs. Un nelaižas vaļā, un žņaudz suni nost. Elles kautiņš.
Bet es zinu, ka suns pieder misteram Kennanam, tas ir labs kungs, pie kura esmu divus gadus nostrādājis. Es negribu stāvēt klāt un noskatīties, kā vīrs, kas cīnās kā kuguārs, nomaitā mistera Kennana suni. Es noskrienu lejā, bet esmu uztraukts un aizmirstu cirvi kalnā. Noskrienu lejā, nav jau tālu — nu, tā kā no šīm durvīm līdz tām tur otrām, soļi divdesmit vai trīsdesmit. Sunim gandrīz jau dziesma ciet. Mēle izkārusies, acis aizmiglojušās, bet viņš tikai ņemas ar pakaļkājām plēst tam vīram krūtis, un šis rēc kā kuguārs.
Ko man darīt? Cirvi aizmirsu augšā. Tas trakais suni patiešām nobeigs. Es skatos pēc prāvāka akmens. Nekur tuvumā neredz. Meklēju kādu rungu. Nevaru atrast. Un tas trakais beidz suni nost. Nu, tad es jums pateikšu, ko darīju. Neesmu jau vakarējais. Iesperu tam vīram. Zābaki man ļoti smagi — neba jau tādas kurpītes kā tagad kājās. Meža cirtēja zābaki no cietas ādas, biezām zolēm, un tās piedzītas pilnas ar naglām. Iesperu šim pa kaklu, taisni zem auss. Ņemu un iesperu. Spēriens iznāk labs. Ar vienu pietiek. Es zinu īsto vietu — taisni zem auss.
Un šis palaiž suni vaļā. Pašam acis ciet, mute pusviru, guļ kā bluķis. Suns pamazām tiek pie elpas. Bet, kā sāk elpot, tā atdzīvojas pavisam un tūliņ metīsies tam vīram virsū un kodīs nost. Bet es saku «Nedrīkst!», kaut gan man no suņa trakoti bail. Un tad vīrs arī sāk atjēgties. Paver acis un skatās uz mani kā kuguārs. Un man no viņa tikpat trakoti bail kā no suņa. Ko darīt? Cirvi biju aizmirsis kalnā. Un es jums pateikšu, ko izdarīju. Iesperu šim vēlreiz zem auss. Tad noraisu siksnu, izvelku no kabatas savu raibo mutautu un sāku vīru sasaistīt. Sasienu viņam rokas. Pēc tam kājas. Un visu laiku saku sunim «Nedrīkst!» — lai liek to vīru mierā. Un suns skatās. Viņš saprot, ka esmu viņa draugs un sienu tam svešajam kopā rokas un kājas. Un viņš man nekož, kaut gan esmu traki nobijies. Tas ir viens briesmīgs suns. Vai nu es nezinu? Vai pats savām acīm neredzēju, kā viņš izrauj no segliem stipru vīru… stipru kā kuguārs? Un tad sanāk cilvēki. Visiem rokā ieroči — šautenes, bises, revolveri. Un man vispirms iešaujas prātā, ka Savienotajās Valstīs atmaksa pienāk varen ātri. Tikko iespēru tam vīram pa galvu, un raugi — viens divi, tūliņ klāt apbruņoti ļaudis un metīs mani cietumā par to, ka es šim iespēru pa galvu. Sākumā nekā nesaprotu. Visi pienācēji dusmojas uz mani. Lamā mani un saukā visādos vārdos, bet apcietināt netaisās. Ahā! Tad es sāku apjēgt. Dzirdu pieminam trīs tūkstošus. Es viņiem esot nolaupījis trīs tūkstošus. Tas nu nav tiesa. Un es viņiem to pasaku. Nekad neesmu nolaupījis nevienam ne centa. Tad viņi sāk smieties. Un man uzreiz kļūst labāk — un es sāku šo to saprast. Trīs tūkstoši dolāru — tā ir valdības izsludinātā atlīdzība par vīru, ko es sasēju ar savu siksnu un savu mutautu. Un tie trīs tūkstoši pieder man, jo es tam tipam iespēru pa galvu un sasēju rokas un kājas.
Pie mistera Kennana es vairs nestrādāju. Esmu bagāts vīrs. Trīs tūkstoši dolāru — visi man, un misters Kennans parūpējās, lai tie ar šautenēm nepaņem to, kas pienākas man, lai es to naudu dabūtu. Un tas viss par to, ka iespēru pa galvu vīram, kas cīnījās kā kuguārs! Redzat, kāda laime! Tā var gadīties tikai Amerikā. Es ļoti priecājos, ka aizbraucu no Itālijas un kļuvu par malkas cirtēju mistera Kennana rančo. Par tiem trim tūkstošiem nopirku šito viesnīcu Glenelenā. Zinu, ka ar viesnīcām var labi pelnīt. Kad biju mazs puika, manam tēvam Neapolē arī piederēja viesnīca. Tagad abas manas meitas mācās vidusskolā. Un pie automobiļa arī esmu ticis.