Arvien vēl atceros, cik bērnišķīgas, pilnīgi neizprotamas cerības 1920. - 1921. gadā tautiskajās aprindās radās sakarā ar to, ka Anglija, lūk, ir it kā milzīgas katastrofas priekšā Indijā. Un kas stāstīja šīs pasakas? Pirmie aziātu šarlatāni, kas patrāpījās ceļā? Lai tie būtu bijuši arī īstie "cīnītāji par Indijas brīvību", tik un tā nevar ticēt šiem pa Eiropu klejojušajiem indiešu ceļotājiem! Tomēr šiem šarlatāniem izdevās pārliecināt visumā diezgan prātīgus cilvēkus, ka Indijā, kurai ir tik milzīga nozīme britu kundzības pastāvēšanā, Angliju gaida pilnīgs krahs. Cilvēki tic tam, kam viņi grib ticēt. Mūsu tautvāciešiem pat neienāca prātā, ka vienīgi šī vēlēšanās ir viņu ticības avots.
Cilvēki nesaprata, cik muļķīgas ir šīs cerības. Saistot sagrāvi Indijā ar iespējamo Anglijas kundzības bojāeju, cilvēki tikai pierādīja, cik milzīga nozīme Indijai patiešām ir Anglijas dzīvē. Un, ja tā ir — un tā tas patiešām arī ir — tad taču ir skaidrs, ka arī paši angļi labi saprot Indijas nozīmi. Šajā ziņā viņi ir ne mazāk atjautīgi kā mūsu tautvāciskie gaišreģi. Ir taču pavisam bērnišķīgi uzskatīt, ka Anglijā nesaprot, cik liela nozīme britu pasaules kundzības pastāvēšanā ir Indijas karalistei. Vajag pilnīgi aizmirst visas pasaules kara mācības, absolūti neizprast anglosakšu nācijas īsto raksturu, lai kaut uz brīdi iedomātos, ka Anglija tā arī izlaidīs no savām rokām Indiju un neizmantos visradikālākos līdzekļus, lai saglabātu savu kundzību. Šai pasaciņai noticējušie cilvēki ir tikai pierādījuši, ka viņiem nav ne mazākā priekšstata, kā Anglija prot iesūkties visās Indijas karalistes porās. Anglija varētu pazaudēt Indiju vai nu tad, ja angļu administrācija Indijā pati sevi sāktu pakļaut rasu deģenerācijai (par ko pašreiz Indijā nevar būt ne runas), vai arī, ja Anglija ciestu sakāvi karā ar kādu par sevi varenāku pretinieku. Bet nevar būt ne runas par to, ka Anglijas varu Indijā varētu gāzt paši indiešu dumpinieki. Mēs, vācieši, šķiet, varējām pietiekami labi pārliecināties, cik grūti ir tikt galā ar Angliju. Es kā ģermānis vienmēr redzēšu Indiju labāk Anglijas nekā citas valsts pakļautībā.
Tikpat nenopietnas ir cerības uz mītisko sacelšanos Ēģiptē. Vācu muļķīši, protams, var labpatikā berzēt plaukstas, mierinot sevi ar cerību, ka tā saucamais ēģiptiešu "svētais karš" atbrīvos mūs no nepieciešamības ziedot pašiem savas asinis; vajag taču godīgi atzīt, ka visās šajās gļēvulīgajās spekulācijās runa ir tieši par šāda rakstura cerībām. Īstenībā tāds svētais karš tiks nežēlīgi apspiests angļu ložmetēju krustugunīs un brizantbumbu sprādzienos.
Būtu muļķīgi patiešām rēķināties ar to, ka koalīcija, kurā ietilps vieni vienīgi kropļi, jebkad spēs gāzt visvarenāko valsti, kas pilna apņēmības cīnīties par savu kundzību līdz pēdējai asins lāsei. Ari pats esmu tautisks cilvēks un tieši tādēļ labi zinu, cik milzīga nozīme ir rasei. Jau tādēļ vien neticu, ka šīs tā saucamās "apspiestās nācijas", kas pieder pie zemākām rasēm, varētu pieveikt Angliju. Un jau šī iemesla dēļ vien nevēlos, ka mūsu tauta saista savu likteni ar "apspiesto nāciju" likteni.
Tāda pat pozīcija mums šobrīd jāieņem attiecībā pret Krieviju. Nerunāsim par Krievijas jauno valdnieku patiesajiem nodomiem. Mums pietiek ar to, ka Krievija ir zaudējusi ģermānisko augšslāni un tādējādi zaudējusi arī jebkādu nozīmi kā iespējamais vācu tautas sabiedrotais atbrīvošanās cīņā. No tīri militārā viedokļa raugoties, Vācijas un Krievijas karš pret Rietumeiropu (precīzāk gan būtu teikt — pret pasauli) nozīmētu mums īstu katastrofu, jo visas kaujas taču notiktu vācu. nevis krievu teritorijā, turklāt Vācija pat nevarētu cerēt uz kaut cik nopietnu palīdzību no Krievijas.
Vācu valsts bruņotie spēki pašreiz ir tik niecīgi un nepiemēroti ārējai cīņai, ka mēs nespētu noorganizēt pat solīdu mūsu rietumu robežu aizsardzību, ieskaitot aizsardzību pret Angliju. Tieši vācu visattīstītākie industriālie apgabali tiktu pakļauti koncentrētam ienaidnieku uzbrukumam, un mēs nebūtu spējīgi tos aizsargāt. Jāievēro arī tas, ka starp Vāciju un Krieviju atrodas Polijas valsts, kas pilnīgi ir Francijas rokās. Ja Vācija un Krievija karotu pret Rietumeiropu, tad vispirms, lai nosūtītu uz vācu fronti kaut vienu kareivi, Krievijai būtu jāgūst uzvara cīņā ar Poliju. Tādā karā runa būtu ne tik daudz par kareivjiem, cik par tehnisko bruņojumu. Un atkārtotos tie briesmīgie apstākļi, kuru liecinieki bijām pasaules kara laikā. Jau 1914. - 1918. gadā vācu rūpniecībai nācās strādāt savu "jauno" sabiedroto vietā, jo pasaules karā visa bruņojuma tehniskā puse gūlās uz mūsu, nevis uz sabiedroto pleciem. Runāt par Krieviju kā kara tehnisko faktoru vispār nav vērts. Vispārējai pasaules motorizācijai, kurai nākamajā karā būs ārkārtīgi liela un izšķiroša nozīme, mēs nevarētu likt pretī gandrīz neko. Vācijas atpalicība šajā jomā ir vairāk nekā kaunpilna. Tāda kara gadījumā tai vēl nav nevienas rūpnīcas, kas patiešām spētu uzbūvēt, teiksim, īstu kustētspējīgu kravas automašīnu. Kas tad tas būtu par karu? Mūs vienkārši izkautu. Vācu jaunatne noasiņotu vēl vairāk nekā iepriekšējos karos, jo kā vienmēr viss cīņas smagums gultos uz mūsu pleciem. Iznākums būtu nenovēršama sakāve.
Pat pieņemot, ka ir noticis brīnums un karš nav beidzies ar pilnīgu Vācijas iznīcināšanu, tomēr noasiņojusī vācu tauta tāpat kā agrāk atrastos milzīgu militāru lielvalstu ielenkumā un līdz ar to mūsu tagadējais stāvoklis nebūtu būtiski mainījies.
Parasti iebilst, ka savienība ar Krieviju nebūt nenozīmē tūlītēju karu, vai arī — šādam karam mēs varot iepriekš pienācīgi sagatavoties. Tā tas nav. Savienība, kuras mērķis nav karš, ir bezjēdzīga un nekam nederīga. Savienības tiek dibinātas tikai ar mērķi cīnīties. Ja arī savienības noslēgšanas brīdī karš vēl ir tālākas nākotnes jautājums, vienalga abas puses pirmām kārtām domās par iespējamiem militāriem sarežģījumiem. Būtu muļķīgi domāt, ka kāda lielvalsts, noslēdzot savienību, domās par kaut ko citu. Ir tikai divas iespējas: vai nu Vācijas un Krievijas koalīcija paliktu tikai uz papīra, tādējādi zaudēdama jebkādu vērtību un nozīmi, vai arī tā nebūtu tikai aprakstīts papīrs, bet tiktu īstenota, un tad visa pārējā pasaule nenovēršami uzskatītu to par brīdinājumu. Ir naivi domāt, ka Anglija un Francija tad mierīgi nogaidītu, teiksim, desmit gadus, kamēr Vācijas un Krievijas savienība tehniski sagatavojas karam. Nē, negaiss pār Vāciju sāktu plosīties neticamā ātrumā.
Jau Vācijas un Krievijas savienības noslēgšana pati par sevi nozīmētu, ka ir neizbēgams jauns karš, kura iznākums jau ir izlemts. Tāds karš nozīmētu vienīgi Vācijas beigas.
Turklāt vēl jāpiebilst:
1. Mūsdienu Krievijas valdnieki pavisam nedomā par to, lai noslēgtu godīgu savienību ar Vāciju, un vēl mazāk viņi domā to pildīt, ja tāda savienība tiktu noslēgta.
Nedrīkst aizmirst ari to, ka mūsdienu Krievijas varasvīri ir asinīm aptraipīti noziedznieki, cilvēces padibenes, kas, izmantojot sev labvēlīgu traģisku apstākļu sakritību, pārsteidza nesagatavotu milzīgu valsti, sagrāba to, sarīkoja asiņainu izrēķināšanos ar miljoniem vadošu inteliģentu cilvēku, faktiski iznīcināja inteliģenci un nu jau gandrīz desmit gadus pakļauj šo valsti visnežēlīgākajai tirānijai, kādu vēsture jebkad pieredzējusi. Nedrīkst arī aizmirst, ka šie valdītāji nāk no tautas, kuras raksturā apvienota zvēriska cietsirdība un nepārspējams melīgums, ka šie kungi šobrīd vairāk nekā jebkad uzskata sevi par aicinātiem aplaimot visu pasauli ar savu asiņaino kundzību. Ne uz brīdi nedrīkst aizmirst, ka internacionālā ebreju kopība, kas tagad pilnīgi tur savās rokās Krieviju, Vācijā saskata nevis sabiedroto, bet gan valsti, kurai lemts tāds pats liktenis. Kas gan noslēdz savienību ar tādu partneri, kura vienīgās intereses ir iznīcināt otru partneri?