Vispirms uzdodam jautājumu — kas gan noslēdz savienību ar subjektiem, kuriem līguma svētums ir tukša skaņa, jo šiem subjektiem nav nekā kopīga ar godu un patiesību, tie šajā pasaulē pārstāv vienīgi melus, krāpšanu, zagšanu, laupīšanu un bandītismu. Cilvēks, kas sadomātu slēgt savienību ar parazītiem, būtu līdzīgs kokam, kas slēdz "savienību" ar āmuļiem (tādu augu, kas to pašu nožņaudz).
2. Arī Vācija nav pasargāta no briesmām, par kuru upuri savulaik kļuva Krievija. Tikai buržuāziskie vientieši var domāt, ka boļševisms Vācijā jau ir iznīcināts.
Šie paviršie cilvēki pavisam nesaprot, ka runa šeit ir par spiedienu no ebreju puses, kas tiecas pēc pasaules kundzības, un šis ebreju spiediens ir tikpat dabisks kā anglosakšu nācijas spiediens, kura tāpat tiecas pēc pilnīgas kundzības zemes virsū. Anglosakši cīnās tādā veidā un ar tādiem līdzekļiem, kādi ir raksturīgi viņiem, bet ebreji cīnās ar sev raksturīgiem ieročiem. Ebreji iet savu ceļu. Viņi iefiltrējas citās tautās, ārda tās no iekšienes; ebreju cīņas ieroči ir meli, apmelošana, inde un demoralizēšana. Kad pienāk īstais brīdis, viņi paceļ savu cīņu "augstākā" pakāpē un sāk tiešu un asiņainu ienīstā pretinieka iznīcināšanu. Krievu boļševisms ir tikai jauns, 20. gadsimtam raksturīgs ebreju mēģinājums iegūt pasaules kundzību. Citos vēstures posmos šie ebreju centieni izpaudās vienīgi citā formā.
Ebreju centieni ir pārāk cieši saistīti ar šīs tautas raksturu. Ari neviena cita tauta labprātīgi neatteiksies no izplatīšanās zemes virsū un savas varas palielināšanas. Uz to var piespiest tikai ārējie apstākļi vai impotence, kas parādās, tautai novecojot. Bet ebreji vēl jo vairāk nekad labprātīgi neatteiksies no sava nodoma ieviest pasaulē diktatūru, viņi nekad nebūs ar mieru sevi ierobežot. Arī ar ebrejiem notiks tāpat — vai nu viņus atspiedīs atpakaļ kāds ārējs spēks, vai arī viņi sāks izmirt, un līdz ar to atmirs viņu centieni iegūt pasaules kundzību.
Mēs, rasu teorijas piekritēji, zinām, ka vienas vai otras tautas ieslīgšana impotencē ir asins tīrības jautājums. Un tieši par asins tīrību ebreji rūpējas daudz vairāk nekā citas tautas. Tādēļ arī nav apšaubāms, ka ebreji turpinās savu drausmīgo ceļu līdz brīdim, kamēr neparādīsies kāds cits pietiekami liels spēks, kas uzsāks nežēlīgu cīņu ar ebrejiem un uz mūžīgiem laikiem šos debesu šturmētājus nosviedīs atpakaļ Lucifera valstībā.
Šobrīd boļševiku tuvākā ēsma ir tieši Vācija. Lai vēlreiz izrautu tautu no internacionālā ebreju pūķa ķetnām, jaunajai idejai jābūt spējīgai modināt visus nācijas spēkus un iedvest tai nākotnes lielās misijas apziņu. Tikai tad varēsim izglābt tautu no mūsu asiņu galīgas saindēšanas. Tikai tad spēsim atmodināt spēkus, kas ilgu laiku kalpos par garantiju, lai mūs piemeklējušās katastrofas vairs neatkārtotos. Cenšoties pēc šādiem mērķiem, būtu vistīrākais neprāts noslēgt savienību ar valsti, kuru vada visas mūsu nākamības nāvīgākie ienaidnieki. Kā gan mēs varēsim atbrīvot vācu tautu no šiem indīgajiem apkampieniem, ja paši līdīsim tajos? Kā gan mēs varēsim vācu strādniekus atbrīvot no boļševiku ietekmes, pārliecināt viņus, ka boļševisms ir lāsts un noziegums pret visu cilvēci, ja paši stāsimies savienībā ar boļševistiskām organizācijām, šiem elles izdzimumiem, un tādējādi pamatos atzīsim šīs organizācijas? Kā gan pēc tam varētu nosodīt no masām nākušo parasto cilvēku par simpatizēšanu boļševistiskiem uzskatiem, ja mūsu valsts vadītāji paši par saviem sabiedrotajiem būtu izvēlējušies boļševistiskā pasaules uzskata pārstāvjus?
Lai ar panākumiem cīnītos pret ebreju mēģinājumiem boļševizēt visu pasauli, mums pirmām kārtām jāieņem skaidra nostāja attiecībā pret Padomju Krieviju. Velnu nevar izdzīt ar Belcebula palīdzību.
Ja tautiskajās aprindās vēl arvien ir cilvēki, kas sapņo par savienību ar Krieviju, tad mēs lūgtu viņus paskatīties apkārt un saprast, kādi spēki Vācijā atbalsta šādu plānu. Vai tad viņi neredz, ka tieši internacionālā marksistiskā prese rekomendē un atbalsta plānu par savienību ar Krieviju? Šķiet, ka ar to pašu ir pietiekami, lai saprastu, uz kurieni tas ved. No kura laika tautvāciešu nometne ir sākusi cīnīties ar ebreju piespēlētiem ieročiem?
Vecajai Vācijai esam spiesti izteikt kādu lielu pārmetumu: ārējā politikā tā visu laiku šūpojās kā svārsts, cenšoties par katru cenu, lai notiktu kas notikdams, saglabāt mieru; taču īstenībā tā tikai sabojāja attiecības ar visiem. Vecajai Vācijai nekad neesam pārmetuši, ka tā atteicās turpināt labās attiecības ar Krieviju.
Atklāti atzīstu, ka jau pirmskara laikā uzskatīju, ka Vācija būtu rīkojusies daudz pareizāk, ja būtu atteikusies no aplamās koloniālās politikas, no kara flotes veidošanas, pasaules tirdzniecības paplašināšanas un būtu stājusies savienībā ar Angliju pret Krieviju. Ja mēs laikus būtu pratuši atteikties no mēģinājumiem iekarot sev universālu ietekmi un koncentrētu spēkus uz aktīvu jaunu zemju iekarošanas politiku Eiropā, tas būtu mums nācis tikai par labu.
Es neaizmirstu visus tos nekaunīgos draudus, kādus pār Vācijas galvu sistemātiski bēra panslāviskā Krievija. Neaizmirstu arī daudzkārtējo izmēģinājuma mobilizāciju, kuru Krievija izmantoja vienīgi Vācijas kaitināšanai. Nevaru aizmirst tos noskaņojumus, kādi valdīja Krievijā jau pirms kara un tos saasināti niknos uzbrukumus vācu tautai, kādus veltīja lielā krievu prese, jūsmodama par Franciju.
Tomēr pirms paša kara sākuma mums vēl bija otrs ceļš: varēja balstīties uz Krieviju pret Angliju.
Tagad stāvoklis ir mainījies pašos pamatos. Ja pirms pasaules kara mēs varējām apslēpt apvainojumu pret Krieviju un tomēr kopā doties pret Angliju, tad tagad par to nevar būt ne runas. Vēstures pulksteņa rādītāji ir pavirzījušies daudz tālāk uz priekšu. Tuvojas brīdis, kad mūsu tautas liktenim ir tā vai citādi jāizšķiras. Visas lielās pasaules valstis konsolidējas. Lai tas kalpo mums par brīdinājumu! Mums beidzot ir nopietni jāpārdomā viss notiekošais, jāatvadās no sapņu pasaules un jāstājas uz sūrās īstenības takas, kura vienīgā var mūs izvest uz jauna, plata ceļa.
Ja nacionālsociālistiskajai kustībai izdosies pilnīgi atbrīvoties no visām ilūzijām un vadīties tikai no saprāta apsvērumiem, var notikt tā, ka mūs 1918. gadā piemeklējusī katastrofa galu galā var kļūt par pagrieziena punktu ceļā uz jaunu vācu tautas atdzimšanu. Šīs smagās sakāves mācība var radīt tautai jaunu orientāciju visā ārējā politikā. Nostiprinot savu iekšējo stāvokli uz jaunā pasaules uzskata pamata, Vācija var pilnīgi stabilizēt arī jauno ārējo politiku. Tad mūsu rokās beidzot būs noteikts senlolotais politiskais mērķis un programma, t.i., tas, kas dara spēcīgu Angliju, kas savulaik darīja spēcīgu pat Krieviju, un tas, kas deva spēku Francijai sasniegt mērķus, kurus tā uzskatīja par pareiziem.
Šo politisko novēlējumu vācu nācijai ārējās politikas jomā var izteikt ar šādiem vārdiem: "Nekad nesamierinieties ar divu kontinentālu lielvalstu pastāvēšanu Eiropā! Jebkuru mēģinājumu izveidot pie Vācijas robežām vēl kādu militāru lielvalsti vai tikai valsti, kas nākotnē spējīga kļūt par militāru lielvalsti, uzskatiet par tiešu uzbrukumu Vācijai! Ja izveidojas tāds stāvoklis, jums ir ne tikai tiesības, jums jācīnās pret to ar visiem iespējamiem līdzekļiem, ieskaitot ieročus. Jums nav tiesību apmierināties, kamēr nav izdevies novērst tādas valsts rašanos vai arī iznīcināt to, ja tāda jau izveidojusies. Parūpējieties, lai mūsu tauta šeit Eiropā iekarotu jaunas zemes un par savas pastāvēšanas pamatu neuzskatītu kolonijas. Kamēr mūsu valstij nav izdevies katru savu dēlu uz gadu simtiem nodrošināt ar pietiekamu zemes platību, jūs savu stāvokli nedrīkstat uzskatīt par stabilu. Nekad neaizmirstiet, ka pašas svētākās tiesības ir tiesības uz pietiekami lielu zemes platību! Nekad neaizmirstiet, ka vissvētākās ir tās asinis, kuras mēs lejam, cīnoties par zemi!"