Toreiz visi ļoti skaidri redzēja nekaunīgo Dzimtenes interešu nodevību; turklāt kļuva arī skaidrs, ka izveidojies ekonomiskais stāvoklis mūsu tautu nenovēršami ir nolēmis lēnai bada nāvei. Situācija bija tā nobriedusi, kā vēl nekad. Tā prasīja tieši radikālu jautājuma risinājumu. Visiem bija skaidrs, ka mūsdienu Vācijas valsts ir sabradājusi jebkuru ticību visam, kas ir svēts; tā ir piesmējusi savu pilsoņu tiesības un piekrāpusi miljoniem visuzticamāko dēlu, tajā pašā laikā nozagdama citiem miljoniem pilsoņu viņu pēdējo grasi. Visiem bija skaidrs, ka tāda valsts nevar rēķināties ne ar ko citu, kā tikai ar savu pilsoņu naidu. Šis ienaids, kas bija uzkrājies pret tautas pazudinātājiem, lauzās uz āru. Vislabāk var aprakstīt toreizējo noskaņojumu, citējot manas 1924. gada pavasarī lielajā tiesas procesā teiktās runas noslēguma fragmentu:
"Mēs pilnīgi mierīgi uzņemam spriedumu, ko pieņēmuši mūsu pašreizējās valsts tiesneši. Nav vairs tālu tas laiks, kad vēsture, šī augstākā taisnīguma un īstas patiesības dieviete, ar smaidu sejā saplēsīs jūsu spriedumu un uzskatīs mūs par pilnīgi un absolūti attaisnotiem."
Bet vēsture ari sauks pie tiesas tos, kas pašreiz ir pie varas un izmanto to, lai mīdītu kājām likumus un tiesības, tā sauks pie tiesas tos, kas noveduši mūsu tautu bezdibeņa malā, kā ari tos, kas Dzimtenes nelaimes stundā sava personīgā "es" intereses nostāda pāri sabiedrības dzīvei.
Šeit neiztirzāšu notikumus, kas noveda pie 1923. gada 8. novembra un iepriekš noteica notikumu iznākumu. To nedaru tādēļ, ka nesaskatu no tā nekādu labumu nākotnē un uzskatu par pilnīgi bezmērķīgu pašreiz. Kādēļ uzplēst šis sadzijušās brūces? Kādēļ gan uz visiem laikiem piekalt pie kauna staba cilvēkus, kas savas sirds dziļumos varbūt mīl savu tautu, taču nesaprata mūs un kļūdījās, nenostādamies ar mums uz viena ceļa!
Mūsu Dzimtenes kopīgās un milzīgās nelaimes priekšā nevēlos apvainot tos, kas reiz varbūt tomēr piesliesies vienotajai vāciešu frontei un pierādīs, ka ir īsti vācu tautas dēli. Jo es zinu, ka pienāks laiks, kad pat tie, kas pret mums tajās dienās izturējās naidīgi, godprātīgi nolieks galvas to mūsu draugu piemiņas priekšā, kas ziedoja dzīvību mūsu tēvzemes interesēs.
Sava sacerējuma pirmo daļu veltīju sešpadsmit kritušiem varoņiem. Otrās daļas beigās es vēlreiz gribu atgādināt šo izcilo cilvēku tēlus un pateikt visiem mūsu kustības piekritējiem un cīnītājiem, ka viņiem ir jāiet šo varoņu pēdās, kas ziedoja sevi, pilnīgi apzinoties mūsu mērķu diženumu. Šie varoņi ir piemērs visiem svārstīgajiem, visiem, kas zaudējuši spēkus; viņu paveiktais sauc katru no mums izpildīt savu pienākumu, tāpat kā šie cīnītāji prata izpildīt savu pienākumu līdz galam. Šiem varoņiem pieskaitu arī kādu ļoti labu cilvēku, kas mūsu tautas atdzimšanas lietai kalpoja kā dzejnieks, domātājs un arī kā cīnītājs. Viņa vārds ir Dītrihs Ekarts.