Vācu tautas mocekļu zeltstaru apmirdzētajā nelielajā pilsētiņā, kas pēc asinīm bija bavāriešu, bet pēc valsts piederības - austriešu, pagājušā gadsimta 80. gados dzīvoja mani vecāki. Tēvs bija godprātīgs valsts ierēdnis, māte nodarbojās ar mājsaimniecību, vienlīdzīgi dalot savu mīlestību starp mums, bērniem. Tikai pavisam nedaudz ir palicis manā atmiņā no tiem laikiem. Ļoti drīz pēc tam manam tēvam vajadzēja pamest šo viņa iemīļoto pierobežas pilsētiņu un pārcelties uz Passavu, t.i., apmesties jau pašā Vācijā.
Bieži vien tolaiku austriešu muitas ierēdņa liktenis bija klejotāja dzīves veids. Pēc neliela laika sprīža tēvs atkal bija spiests pārcelties uz citu vietu, šoreiz uz Lincu. Tur viņš aizgāja pensijā. Protams, tas nenozīmēja, ka vecais aizgāja atpūtā. Kā nabadzīga namīpašnieka dēls viņš no jaunības nepazina sevišķi mierīgu dzīvi. Viņam vēl nebija pat trīspadsmit gadu, kad nācās atstāt Dzimteni. Neraugoties uz savu "pieredzējušāk" tautiešu brīdinājumiem, viņš aizbrauca uz Vīni, lai mācītos amatu. Tas bija pagājušā gadsimta 50 gados. Ļoti smagi, protams, cilvēkam ir izdzīvot ar trīs guldeņiem kabatā, ja nav skaidru cerību un daudzmaz strikti noteiktu mērķu. Kad viņam palika 17 gadu, viņš nokārtoja zeļļa eksāmenus, taču neguva gaidīto gandarījumu. Trūkuma, pārbaudījumu un nelaimju gadi nostiprināja viņā lēmumu par atteikšanos no amatniecības un cenšanos sasniegt kaut ko "augstāku". Ja agrāk laukos viņa mērķis bija kļūt par mācītāju, tad tagad, kad dzīves apvārsnis, pateicoties lielās pilsētas pieredzei, ļoti paplašinājās, par viņa ideālu kļuva valsts ierēdņa amats. Ar sev piemītošo neatlaidību un apķērību, kas rūdījusies trūkumā un ciešanās jau no bērnības, septiņpadsmit gadīgais jauneklis neatlaidīgi centās sasniegt savu mērķi un kļuva par ierēdni. Tēvam šī mērķa sasniegšanai bija nepieciešami 23 gadi. Zvērests, kuru tēvs deva visai savai dzīvei, - neatgriezties uz savu dzimto ciemu agrāk, kamēr viņš nebūs kļuvis par "cilvēku", - tagad bija izpildīts. Mērķis bija sasniegts, taču dzimtais ciems, no kura tēvs aizgāja kā puišelis, tagad viņu neatcerējās. Arī pats ciems viņam bija kļuvis svešs.
56 gadu vecumā tēvs nolēma, ka ir laiks aiziet atpūtā. Tikai, diemžēl, nevienu dienu viņš nevarēja nodzīvot kā "dīkdienis". Viņš nopirka Austrijā, Lambahas pilsētiņas apkaimē, viensētu, kur arī pats saimniekoja. Tādējādi pēc ilgiem un grūtiem gadiem tēvs atgriezās pie savu vecāku nodarbošanās.
Tieši šajā laikā sāka veidoties mani pirmie ideāli. Es daudz laika pavadīju brīvā dabā. Ceļš uz manu skolu bija tāls. Es augu starp fiziski ļoti stipriem puišeļiem, un mana brīvā laika pavadīšana, tā vide ne vienreiz vien radīja mātei bažas. Vismazāk apstākļi mani ietekmēja kļūt par siltumnīcas stādu. Protams, pavisam maz manas domas toreiz kavējās pie dzīves ceļa izvēles. Taču nekādā mērā man nebija simpātiju arī pret ierēdņa karjeru. Es domāju, ka tieši arvien vairāk attīstījās mans oratora talants dziļdomīgajās diskusijās ar vienaudžiem. Es kļuvu par mazu vadoni. Mācības skolā man padevās ļoti viegli, bet mani audzināt nebija viegla lieta. No mācībām brīvā laikā es mācījos Lambahas vīru kora skolā. Tas deva iespēju bieži vien būt baznīcā un pilnīgi apskurbt bagātīgo un svinīgo rituālu, baznīcas svētku spožuma ietekmē. Būtu bijis dabīgi, ja man sludinātāja profesija būtu kļuvusi par tādu pašu ideālu kā lauku mācītāja amats manam tēvam. Neilgu laiku tas arī tā bija. Taču manam tēvam nepatika viņa kauslīgā dēliņa oratora talants un mani sapņi kļūt par sludinātāju. Un arī man pašam drīz vien zuda interese par šo savu pēdējo sapni. Manī sāka veidoties ideāli, kas vairāk atbilda manam temperamentam.
Daudzreiz pārlasot grāmatas tēva bibliotēkā, es vairāk uzmanības pievērsu militāra satura grāmatām, it sevišķi viena tautas apgāda izdevumiem par 1870.-1871. gada franču-prūšu kara vēsturi. Tie bija divi sējumi ilustrētu žurnālu. Šos sējumus es sāku ar mīlestību pārlasīt vairākkārt. Pagāja neilgs laiks, un šie varonīgie gadi kļuva par manu iemīļotāko laiku. No tā laika es visvairāk sapņoju par priekšmetiem, kas bija saistīti ar karu un karavīra dzīvi.
Taču arī citā sakarā tam bija liela nozīme. Pirmo reizi manī pamodās pagaidām vēl ne sevišķi skaidra doma par to, kāda ir atšķirība starp vāciešiem, kas piedalījās šajās kaujās, un tiem, kas palika ārpus šīm kaujām. Es jautāju sev, kāpēc Austrija nepiedalījās šajās cīņās, kāpēc mans tēvs un visi pārējie stāvēja ārpus tām? Vai tad arī mēs neesam vācieši, tāpat kā visi pārējie, vai tad mēs nepiederam vienai nācijai? Šī problēma pirmo reizi sāka "klejot" manās mazajās smadzenēs. Ar арslēptu skaudību es klausījos atbildes uz maniem apslēptajiem jautājumiem, ka ne katram vācietim ir laime piederēt Вismarka impērijai.
Saprast es to nevarēju.
* * *
Pienāca mani skolas gadi.
Ņemot vērā manas noslieces un temperamenta īpatnības, tēvs secināja, ka nebūtu pareizi mani sūtīt mācīties ģimnāzijā, kur pārsvarā ir humanitārās zinātnes. Viņam likās, ka labāka ir reālskola. Viņa nodomus vēl vairāk apstiprināja manas dotības zīmēšanā, t.i., priekšmetā, kas, pēc tēva uzskatiem, austriešu ģimnāzijā bija pavisam atstāts novārtā. Iespējams, ka tur savu lomu spēlēja viņa personiskā pieredze, proti, ka praktiskajā dzīvē humanitārajām zinātnēm ir ļoti maza nozīme. Tēvs vispār domāja, ka dēlam, tāpat kā viņam pašam, ar laiku jākļūst par valsts ierēdni. Tēva jaunības grūtie gadi piespieda viņu sevišķi augstu vērtēt tos panākumus, kurus viņš pēc tam sasniedza vienīgi ar verdzisku darbu. Viņš ļoti lepojās, ka ar savu darbu panāca visu, ko gribēja un kas viņam bija, lai dēls ietu pa to pašu ceļu. Savu uzdevumu viņš redzēja tikai tajā apstāklī, lai atvieglotu man šo ceļu.
Pati doma, ka es varu atteikties no viņa priekšlikuma un iet pavisam pa citu ceļu, viņam likās neiespējama. Tēva valdonīgā daba, kas norūdījās cīņā par izdzīvošanu visa mūža ilgumā, nepieļāva pat domu, ka nepieredzējis puišelis pats var izvēlēties savu ceļu. Viņš uzskatītu sevi par sliktu tēvu, ja pieļautu, ka viņa autoritāte šajā sakarā no jebkuras puses tiktu apstrīdēta.
Un tomēr notika pavisam citādāk.
Pirmo reizi savā mūžā (man toreiz bija 11 gadu) es nokļuvu opozicionāra lomā. Jо bargāk un noteiktāk tēvs cīnījās par sava plāna īstenošanu, jo stūrgalvīgāk un neatlaidīgāk dēls palika pie sava.
Es negribēju kļūt par valsts ierēdni.
Ne deklarācijas, ne tēva "nopietnās" pamācības nevarēja salauzt manu pretošanos. Es negribu būt ierēdnis. Nē un nē! Visi tēva mēģinājumi iedvest simpātijas šai profesijai ar stāstiem no savas pagātnes radīja pavisam pretējus rezultātus. Es sāku žāvāties, man kļuva pretīgi tikai no domas vien, ka kļūšu par nebrīvu cilvēku, kas mūžīgi sēdēs kancelejā un nevarēs rīkoties ar savu brīvo laiku, bet nodarbosies tikai ar formulāru aizpildīšanu. Jā, tiešām, kādas gan domas tāda perspektīva varētu modināt puišelī, kurš nebūt nebija "paipuisītis" šī vārda parastajā nozīmē. Mācības skolā man padevās viegli. Tāpēc man bija ļoti daudz brīvā laika, kuru es pavadīju vairāk saulē nekā istabā. Kad tagad jebkuri politiskie pretinieki, detalizēti pētot manu biogrāfiju, cenšas mani "kompromitēt", norādot, cik vieglprātīgi es pavadīju savu jaunību, es bieži pateicos Debesīm par to, ka ienaidnieki man atgādina par tām gaišajām un priekpilnajām dienām. Tajā laikā visi radušies "pārpratumi", par laimi, atrisinājās pļavās un mežos, bet ne jebkurā citā vietā.