Kad es iestājos reālskolā, šajā sakarā manā dzīvē maz kas mainījās. Вet tagad man nācās risināt vēl vienu pārpratumu — starp mani un tēvu. Kamēr tēva plāni "iztaisīt no manis" valsts ierēdni saskārās tikai ar manu principiālo pretīgumu attiecībā uz ierēdņu profesijām, konfliktam nebija asas formas. Es ne vienmēr varēju iebilst tēvam, tāpēc vairāk centos klusēt. Man pilnīgi pietika ar savu iekšējo apņemšanos atteikties no karjeras līdz brīdim, kad pienāks laiks. Šo lēmumu es pieņēmu un uzskatīju to par nesatricināmu. Pagaidām es vienkārši klusēju, attiecības ar tēvu bija pavisam ciešamas. Sliktāk kļuva tad, kad man bija jāsāk savus personiskos plānus pretstatīt tēva plānam. Bet tas jau sākās no 12 gadu vecuma. Kā tas notika, to es pats tagad nezinu. Taču vienā jaukā dienā kļuva pilnīgi skaidrs, ka man jākļūst par gleznotāju. Mani dotumi zīmēšanā bija neapstrīdami. Tie arī bija pierādījums manam tēvam, lai mani sūtītu mācīties reālskolā. Taču tēvs nekad nepieļāva domu, ka tas varētu būt par pamatu manas profesijas izvēlei. Tieši pretēji! Kad pirmoreiz noraidīju tēva iemīļoto ideju un uz jautājumu, par ko tad es pats gribu kļūt, atbildēju, - par gleznotāju - tēvs bija augstākā mērā satriekts no pārsteiguma.
Zīmētājs? Gleznotājs?
Viņam likās, ka es esmu jucis prātā, vai arī viņš ir pārklausījies. Bet, kad es precīzi un skaidri viņam savu domu apstiprināju, viņš man metās virsū ar visu sava kategoriskā rakstura spēku. Par to pat nevarot būt runas.
Gleznotājs?! Nē, kamēr esmu dzīvs, nekad!
Bet dēls, kas no tēva bija mantojis iedzimto neatlaidību un noteiktību, tieši tāpat atkārtoja savu personisko atbildi.
Abas puses palika pie saviem uzskatiem. Tēvs neatkāpās no sava "nekad", bet es vēlreiz paziņoju, ka "noteikti būšu".
Protams, šai sarunai bija bēdīgas sekas. Vecais kļuva cietsirdīgs pret mani, bet es, neskatoties uz savu mīlestību pret tēvu, savukārt biju sarūgtināts. Tēvs man aizliedza pat domāt par to, ka es kaut kad iegūšu gleznotāja izglītību. Es spēru soli tālāk un paziņoju, ka vispār neko nemācīšos. Protams, tādi mani "paziņojumi" ne pie kā laba nevarēja novest. Tie tikai nostiprināja tēva lēmumu panākt savu, lai arī ko tas maksātu. Man nekas cits neatlika, kā klusēt un īstenot "draudus" dzīvē. Es domāju, ka tēvs pārliecināsies par maniem vājajiem panākumiem reālskolā un būs spiests piekāpties.
Nezinu, vai izdevās mans aprēķins, bet pagaidām es panācu tikai redzamus mīnusus skolā. Es mācījos tikai tamdēļ, ka man patika, un to, kas, pēc maniem uzskatiem, noderēs gleznotāja karjerai. No tā, kas šajā sakarā man likās nelietderīgs vai mani nesaistīja, es sāku pilnīgi atklāti izvairīties. Manas atzīmes šajā periodā bija pilnīgi pretrunīgas: es saņēmu gan "labi" vai "teicami", gan ari "apmierinoši" vai "slikti". Vislabprātāk es apguvu ģeogrāfiju un vēsturi. Tie bija divi mani mīļākie priekšmeti, kuros es biju pirmais skolnieks klasē.
Kad es tagad pēc daudziem gadiem paraugos atpakaļ uz to laiku, tad manā dzīvē pilnīgi skaidri ir saskatāmi divi ļoti svarīgi momenti:
Pirmais: es kļuvu par nacionālistu.
Otrais: es iemācījos mācīties un saprast vēsturi.
Vecā Austrija bija "nacionalitāšu valsts".
Vācietis, kas dzīvo Vācijas impērijā, pēc savas būtības nevar, vismaz toreiz nevarēja, apjēgt, kāda nozīme ir šim faktam to cilvēku dzīvē, kas dzīvo tādā nacionalitāšu valstī. Varonīgo armiju uzvaru troksnī franču-prūšu karā vācieši pakāpeniski sāka novērsties no tiem vāciešiem, kas dzīvoja Vācijas robežas otrajā pusē. Daļa vāciešu pat pārstāja viņus saprast. Arvien vairāk tika sajaukti Austrijas vācieši - grimstošā monarhija - ar "saknēs" veselīgo tautu.
Cilvēki nesaprata, ka, ja Austrijas vācieši nebūtu tīrasinīgi, tad viņiem nekad nebūtu pieticis spēka, lai atstātu neizdzēšamas pēdas 52 miljonu valsts dzīvē. Starp citu, Austrijas vācieši to izdarīja tādā mērā, ka Vācijā varēja rasties pat kļūdains uzskats, it kā Austrija ir vāciešu valsts. Vai nu tā ir pilnīgi nebijusi alošanās, vai spīdoša liecība par labu 10 miljoniem Austrijas vāciešu. Tikai ļoti nedaudziem vāciešiem ir skaidrs priekšstats par to saspringto cīņu, kuru izcīnīja Austrija sakarā ar vācu valodu, vācu skolu un vācu kultūru. Tikai tagad, kad tādi paši bēdīgi apstākļi ir miljoniem Vācijas vāciešu, kam jāpārcieš svešzemju jūgs un, dedzīgi sapņojot par apvienošanos ar savu Dzimteni, jāpanāk vismaz savas svētās tiesības runāt dzimtajā valodā, vācu iedzīvotāju plašās aprindas sāka saprast, ko nozīmē cīnīties par savu tautību. Tagad daudzi sapratīs, kādu lielu lomu spēlēja Austrijas vācieši, kas, būdami atstāti vienatnē vairākus gadsimtus, prata nosargāt vācu tautas austrumu robežu, prata ilgā un nogurdinošā cīņā aizsargāt "vācu valodas robežu" tādā laikā, kad Vācijas impērija ļoti interesējās par kolonijām, bet maz uzmanības veltīja "savai miesai un asinīm" pati savās robežās.
Kā vienmēr un visur jebkurā cīņā, tā arī cīņā par dzimto valodu pašā vecajā Austrijā bija trīs iedzīvotāju slāņi: cīnītāji, vienaldzīgie un nodevēji. Jau skolas solā bija samanāma šī diferenciācija. Cīņā par dzimto valodu raksturīgs ir tas, ka kaislības paradās tieši skolas solā, kur aug nākamā paaudze. Ap bērna dvēseli notiek šī cīņa, un bērnam tiek veltīts pirmais uzsaukums šai strīdā: "Vācu puišeli, neaizmirsti, ka tu esi vācietis, bet, meitēn, atceries, ka tev jākļūst par vācu māti!"
Tā arī man bija laime samērā īsā laikā, agrā jaunībā piedalīties nacionālajā cīņā, kas izvērsās vecajā Austrijā. Mēs savācām naudas fondus, mēs izrotājām savas drēbes ar vizbulītēm un melni-sarkan-zeltītām lentītēm, mēs kopā dziedājām Austrijas himnas vietā "Deutschland uber alles". Tas viss bija, neskatoties uz aizliegumiem. Mūsu jaunatnei politiskās cīņas skola bija jau tādā vecumā, kad jaunie cilvēki, kas veidoja nacionālo valsti, vēl nedomāja piedalīties cīņā, bet no nacionālās kultūras dārgumiem izmantoja tikai dzimto valodu. Tas, ka es tikai tajā laikā pārstāju būt vienaldzīgais, ir pats par sevi saprotams. Visīsākajā laikā es pārvērtos par fanātisku "deutch-national", kas toreiz, protams, nebija identisks tam, ko tagad ietver šis partijiskais jēdziens.
Es attīstījos šajā virzienā tik ātri, ka jau 15 gadu vecumā man bija pilnīgi skaidrs priekšstats par atšķirību starp fanātisko "patriotismu" un tautas "nacionālismu". Es jau toreiz iestājos par pēdējo.
Tiem, kas kaut cik nopietni neiedziļinājās Habsburgu monarhijas iekšējo attiecību finesēs, tās varēja būt nesaprotamas. Tikai vēstures pasniegšana vien skolā toreizējos apstākļos austriešu valstī neizbēgami varēja radīt tādu attīstības neizpratni. Šīs valsts likteņi bija tik cieši saistīti ar vācu tautas dzīvi un izaugsmi, ka sadalīt vēsturi vāciešu un austriešu vēsturē likās pilnīgi neiespējami. Kad Vācija sāka sadalīties divās valstīs, pati šī sadalīšanās arī pārvērtās par vācu vēsturi.
Vīnē saglabājušies bijušās Vācijas impērijas varenības simboli kalpo kā mūžīgas vienotības ķīla. Sāpju kliedziens izrāvās no Austrijas vācu krūtīm Habsburgu valsts sagrūšanas laikā, sauciens par pievienošanos Vācijai — tas bija dziļu jūtu rezultāts, kas no senatnes tika glabāts Austrijas vāciešu sirdīs, kuri nekad nepārstāja sapņot par atgriešanos neaizmirstamajās tēva mājās. Taču šo faktu nekad nevarētu izskaidrot, ja katra Austrijas vācieša audzināšana skolā pati neradītu šīs kopējās ilgas pēc atkalapvienošanās ar Vāciju. Šis avots nekad neizsīks. Atmiņas par pagājušo laiku atgādinās nākotnē, lai arī kā tās necenstos apklāt ar aizmirstības plīvuri.