Labi ir pateicis dzejnieks. Ar prātu es visu sapratu: notiek kauja, un upuri ir nenovēršami. Taču sirds nepaklausīja, tā sažņaudzās neciešamās sāpēs. Es pats esmu rakstījis vēstules atraitnēm, mana zemes sauja ir biedru kapos, mans automāts ir rībējis sēru salūta zalvē. Uzticīgie partijas dēli, tās vārdā viņi sauca kareivjus cīņā uz dzīvību un nāvi. Aicināja Dzimtenes vārdā netaupīt savu dzīvību. Un kaujā viņi pirmie darīja to, uz ko aicināja citus, aizraudami sev līdzi kareivjus. Viņi līdz galam izpildīja Ļeņina norādījumu — ar savu priekšzīmi pierādīja, ka komunists prot ne tikai cildeni dzīvot, bet arī godam mirt.
Sešas dienas un sešas naktis Novorosijskā ilga kaujas. Nenosaukšu karaspēka daļas un vienības, neminēšu skaitļus — uzbrukums plaši atspoguļots kara vēstures literatūrā. Svarīgi atzīmēt ko citu: kareivju uzbrukuma trauksme, viņu svētais kaujas niknums bija tik lieli, ka nekas vairs nespēja viņus apturēt. Ik dienas un pat ik stundas mūsu acu priekšā tika veikti kaujas varoņdarbi. Kaut par vienu no tiem man jāpastāsta.
Trīs reizes flotes kājnieku rota bez panākumiem uzbruka fašistu nocietinājumiem. Rotas komandieris Ivanovs nolēma pārrāvumam izveidot brīvprātīgo trieciengrupu. Tajā ietilpa vienpadsmit cilvēku ar rotas partorgu Valliuļinu un vēl četriem komunistiem priekšgalā. Spējā triecienā viņi pārrāva ienaidnieka aizsardzību, un viņiem sekoja kareivji. Taču ielas galā viņus apturēja flanga uguns. Tad Valliuļins sacīja staršinam Djačenko: «Kad ložmetējs apklusīs, cel cilvēkus triecienam.» Pats viņš rāpus devās uz priekšu. Pie pagraba loga, no kura šāva ložmetējs, viņu trāpīja lodes. Noplūdis asinīm, viņš gāzās logam virsū. Aizsardzības līnija bija ieņemta.
Salahutdinu Valliuļinu es labi pazinu kopš Mazās zemes kaujām, viņš bija viens no labākajiem partorgiem. Parakstīdams viņam apbalvojuma lapu, domāju par šādu varoņdarbu būtību. Nav šaubu, cilvēks zināja, ka viņš iet drošā nāvē. Taču diezin vai viņš tobrīd domāja: «Tūliņ izdarīšu varoņdarbu.» Nē, tā nebija varoņpoza, bet mazrunīga, neuzkrītoša, es pat teiktu, necila varonība, kādu, spriežot pēc romāna «Karš un miers», sevišķi augstu vērtēja Ļ. Tolstojs. Varoņdarbs tas bija šā vārda tolstojiskajā izpratnē: cilvēks dara to, kas viņam jādara, lai tur vai kas.
Protams, cilvēki baidās no nāves, tas ir dabiski. Taču kritiskā brīdī lēmums radās it kā pats no sevis, visas iepriekšējās dzīves sagatavots. Tātad ir tāda robežlīnija, tāds mirklis, kad karavīram patriotam apziņa, ka jāpilda pienākums pret Dzimteni, nomāc gan bailes, gan sāpes, gan domas par nāvi. Tātad varoņdarbs nav kaut kas neapzināts, impulsīvs, bet to diktē pārliecība, ka taisnīgs un dižens ir mērķis, par kuru cilvēks apzināti ziedo savu dzīvību.
«Pārliecība, ka karš ir taisnīgs,» pilsoņu kara gados rakstīja V. I. Ļeņins, «apziņa, ka nepieciešams ziedot savu dzīvību savu brāļu labā, palielina zaldātu morālo spēku un liek viņiem izturēt nedzirdētas grūtības... Tas izskaidrojams tā, ka ikviens strādnieks un zemnieks, kas iesaukts armijā, zina, par ko viņš iet, un apzinīgi lej savas asinis, lai uzvarētu taisnība un sociālisms.»
Šie lieliskie Ļeņina vārdi dziļi un skaidri parāda, kādi avoti ir mūsu tautas tikumiskajiem spēkiem, kādi avoti bija nemirstīgajam varoņdarbam, ko mūsu tauta veica Lielā Tēvijas kara gados, lai uzvarētu taisnīgums un sociālisms.
16. septembrī Maskava salutēja varonīgajam Ziemeļkaukāza frontes un Melnās jūras flotes karaspēkam. Lielā konfrontācija bija beigusies. Klajajā zemes gabalā, kur atradās mazais ciemats Staņička, mūsu karavīri bija izturējuši septiņu mēnešu aplenkumu un uzvarējuši. Hitlerieši turējās lielā pilsētā, kas bija pārvērsta nepieejamā cietoksnī, bet mēs viņus iztriecām sešās dienās. Dzimtene augstu novērtēja pilsētas atbrīvotāju nepieredzēto varonību un drosmi. Deviņpadsmit vienībām un daļām tika piešķirts godpilnais nosaukums — tās tika nosauktas Novorosijskas vārdā. Tūkstošiem kareivju un virsnieku tika apbalvoti ar Padomju Savienības ordeņiem un medaļām. Desmitiem karavīru par izciliem varoņdarbiem ieguva cildeno Padomju Savienības Varoņa nosaukumu.
Novorosijskas desants, kurā piedalījās visas ieroču šķiras, bija viens no lielākajiem desantiem Lielajā Tēvijas karā.
Kauja par Novorosijsku iegājusi pagājušā kara vēsturē kā viens no piemēriem, kas apliecina padomju cilvēku nelokāmo apņēmību uzvarēt, viņu varonību un bezbailību kaujas laukā, viņu bezgalīgo uzticību Ļeņina partijai un sociālistiskajai tēvzemei.
Augstākās Virspavēlniecības pavēli es klausījos pussagrautā ēkā, kurā atradās partijas pilsētas komiteja. Pilsētas iedzīvotāju mītiņu mēs nerīkojam : iedzīvotāju nebija. Pēc tam gājām pa ielām. Arī ielu nebija. Tikai drupas. Visa pilsēta — vienas krāsmatas. Kādā pagrabā atradām večiņu ar kaķi, vairāk neviena. Atceros, tur vēl bija elevators, blakus jūrnieku klubs. Vēl nesen fašisti bija sagūstījuši mūsējos, sadzinuši šajā vietā, aplējusi ar petroleju un sadedzinājuši. Baismīgs skats.
Strādāja sapieri, padarīdami nekaitīgus un aizvezdami tūkstošiem mīnu, fugasu, nesprāgušu bumbu un šāviņu. Plēsa nost uzrakstus: «Katrs iedzīvotājs, ko atradīs pilsētā, tiks uz vietas nošauts». Fašisti baidījās mūsu cilvēku... Pie jūrnieku kluba bija kartupeļu lauks, tur es izgāju uz priekšu. Koloņins man saka:
— Kur tu lien?
— Tu esi Kara padomes loceklis, — atbildēju, — bet es politdaļas priekšnieks. Man jābūt divus soļus priekšā.
Pēc Novorosijskas atbrīvošanas gribējās kaut nedaudz atvilkt elpu, bet apstāties mēs_nedrīkstējām ne stundu. Sekmīgais trieciens pavēra iespēju izvērst uzbrukumu visā placdarmā. Mūsu karaspēka trenkti, vācieši vārda pilnā nozīmē bēga, mēs ieņēmām tā saucamos Velna vārtus, un pavērās ceļš uz Anapu. Hitleriešu pavēlniecība bija spiesta operāciju «Krimhilde» (plānveidīgu karaspēka atvilkšanu no Tamaņas pussalas) aizstāt ar «Brunhildi» (steidzamu evakuāciju). Taču arī šī mītiskā dāma viņiem nepalīdzēja.
Rītausmā mēs traucāmies pa ceļu, un mums paziņoja, ka priekšā mūsu aviācija uzbrūk vācu daļām. Mašīnā brauca Koloņins, Zarelua, es un adjutants Kravčuks. Acīmredzot jau bija izveidojusies nojauta, kas rodas cilvēkos uguns joslā, un es uzsaucu:
— Puiši, mūs tūlīt bombardēs, gulties!
Mēs izlēcām no mašīnas, nogūlāmies pie ceļa un tomēr tik tikko nekļuvām par savas aviācijas upuriem. Taču lidotājus, šķiet, te vainot nevar. Tāda bija uzbrukuma trauksme, tā mēs visi toreiz rāvāmies uz priekšu.
1943. gada 21. septembrī mūsu armijas tanku un kājnieku vienības varenā triecienā atbrīvoja Anapas pilsētu un ostu — galveno ienaidnieka pretestības mezglu ceļā uz Krimu. Uzbrukums bija tik spējš, ka okupanti pameta visu savu mantību, visu salaupīto un pat izbraukšanai jūrā sagatavotos 16 kuģus ar naftu.
Mūsu karaspēka uzbrukuma trauksme pieauga ar katru dienu. Entuziasms savienojumā ar kaujās iegūto pieredzi bija liels, nepārvarams spēks. Tomēr nepavisam nevar teikt, ka panākumi nāca viegli. Mums pretojās niknas, spēcīgas, labi apbruņotas hitleriešu daļas. Lai iegūtu laiku, tās rūpīgi nostiprināja savas pēdējās aizsardzības pozīcijas ceļā uz Krimu, ar iznīcībai nolemto niknumu turējās pie katras apdzīvotās vietas, pie katras augstienes. Un tikai Ziemeļkaukāza frontes armiju, Melnās jūras flotes un Azovas jūras flotiles kuģu, flotes kājnieku un aviācijas nemitīgā spiediena rezultātā 1943. gada 9. oktobrī Tamaņas pussala bija galīgi atbrīvota.