Kerčas jūras šauruma krastā mums pavērās satriecoša hitleriešu zvērību aina. Kopā ar komandieru grupu es vēroju binoklī tik tikko saredzamos pretinieka transportkuģus, kas attālinājās. Mēs labi redzējām, kā viņu ceļu šķērsoja mūsu bumbvedēji un iznīcinātāji. Bet, sasniegušas mērķi, lidmašīnas pagriezās un lidoja projām. Mēs neko nevarējām saprast. Pēc tam piloti ziņoja: kuģu klāji bijuši pārpildīti ar bērniem un sievietēm. Lidotāji nevarēja mest bumbas: ar ieročiem uz klāja sadzītie cilvēki bija aizsegs fašistiem, kas atradās tilpnēs.
Priekšā bija Krima. Karaspēkam nolasīja Ziemeļkaukāza frontes pavēlnieka 1943. gada 9. oktobra pavēli Nr.51.
«Lielisks un slavens ir 18. armijas karaspēka kauju ceļš,» tajā bija teikts. «Ar varonīgajām kaujām Mazajā zemē, Mishako un kalnos pie Novorosijskas, ar drosmīgo triecienuzbrukumu Novorosijskas pilsētai un ostai iezīmēts 18. armijas slavas ceļš. 18. armijas karaspēks, ieņemdams Anapu un Tamaņu, pirmais izpildījis kaujas uzdevumu ienaidnieka sagraušanā Tamaņā.»
Naktī uz 1943. gada 1. novembri Kerčas jūras šaurumā iebrauca desanta kuģi ar 318. tagadējās Novorosijskas strēlnieku divīzijas karavīriem. Spēcīgā vētrā, pārvarējuši jūrā 30 kilometrus platu mīnu joslu, ko nepārtraukti apšaudīja artilērija, viņi sekmīgi izcēlās Krimas krastā zvejnieku ciemata Eltigenas rajonā Kerčas tuvumā.
Pirms izcelšanās Galvenās mītnes pārstāvis maršals S. Timošenko teica, ka 318. divīzijas desanta panākumi ir Krimas atbrīvošanas ķīla. Kā zināms, viņa vārdi attaisnojās pilnīgi.
Tas patiesībā arī ir viss, kas man saistās ar jēdzienu «Mazā zeme». Viena Lielā Tēvijas kara lappuse. Tikai viena, taču neaizmirstama lappuse.
Pēc Augstākā Virspavēlnieka pavēles mēs iekravājāmies ešelonos, lai dotos 3. Ukrainas frontes rīcībā. Pēc kaujām Mazajā zemē, pēc triecienuzbrukuma Novorosijskai tā mums likās gandrīz vai atpūta. Taču dzīve karā ir mainīga, liktenis mums bija lēmis pavisam ko citu.
1943. gada 6. novembrī, atbrīvojis Kijevu, mūsu karaspēks desmit dienās pavirzījās 150 kilometrus uz rietumiem, iztrieca pretinieku no daudzām apdzīvotajām vietām, to skaitā no Žitomiras un Fastovas. Tika pārgrieztas svarīgas komunikācijas, kas savienoja armiju grupas «Centrs» un «Dienvidi». Briesmas, ko šāda situācija radīja hitleriešu karaspēkam, bija acīm redzamas. Vācu fašistiskā pavēlniecība, pārsviedusi svaigus spēkus no Francijas, koncentrēja uz dienvidiem no Žitomiras un Fastovas pusotra desmita tanku, motorizēto un kājnieku divīziju. Acīm redzams kļuva arī hitleriešu plāns — dot triecienu no dienvidrietumiem, likvidēt mūsu placdarmu Dņepras labajā krastā un atkal ieņemt Kijevu. Fašistiem izdevās izdarīt pārrāvumu un otro reizi ieņemt Žitomiru.
Likvidēt šo pārrāvumu, apturēt pretinieku tad nu tika uzdots mūsu 18. armijai, Katukova tanku armijai un citām vienībām. Ceļā mēs pagriezāmies Uz 1. Ukrainas fronti, kuras pavēlnieks bija ģenerālis N. Vatutins. Ienaidnieks tolaik jau atradās Žitomiras šosejas 74. kilometrā, ceļā uz Ukrainas galvaspilsētu .
Ešelons, kurā bija Kara padome, armijas štābs un politdaļa, devās ceļā pirmais. Tam sekoja ešeloni ar armijas vienībām un daļām. Braucām ātri, apstājoties tikai tādēļ, lai nomainītu lokomotīves. Naktī pabraucām garām Baglejas stacijai — tā ir tikai sešus kilometrus no Dņeprodzeržinskas. Apstājāmies citā stacijā, arī pavisam tuvu. Tā nu es biju atgriezies dzimtajās vietās.
Izkāpu no vagona, bija vējains un auksts, apkārt pilnīga tumsa. Es saspringti raudzījos tumsā, man likās, ka sajūtu dūmus no mīļotās «Dzeržinkas» — rūpnīcas, kur strādāja tēvs, kur arī es sāku darba gaitas, biju kurinātājs, bet pēc tam inženieris tvaika spēka cehā. Mani vilktin vilka turp, tik ļoti gribējās tur iegriezties kaut vai uz dienu, uz stundu, uz dažām minūtēm. Iepriekšējā dienā saņēmu vēstuli no mātes, viņa jau bija atgriezusies no evakuācijas. No vēstules bija jūtams, ka viņai daudz ko nācies pārdzīvot.
Taču lokomotīve īsi nosvilpās, vajadzēja lēkt vagonā, un mājās es nokļuvu, savus tuviniekus satiku daudz vēlāk, jau pēc kara...
Mūsu ešelonu izkrāva Gostomeļas stacijā. Štābs izvietojās Kolonščinas ciemā. Tur man iznāca uzturēties reti, visu laiku braukāju uz tuvākajām stacijām, palīdzēju ātrāk organizēt karaspēka un vispirms artilērijas izkraušanu, lai to dislocētu meža joslās gar Žitomiras—Kijevas šoseju.
Aptuveni vienos naktī no 11. uz 12. decembri man piezvanīja armijas štāba operatīvās nodaļas priekšnieka vietnieks apakšpulkvedis N. Soloveikins: ienaidnieks izlauzies Staviščes ciema rajonā. Tas bija tikai dažus kilometrus no mums.
Sazinājos ar Leselidzi un Koloņinu. Pavēlnieks jau bija sacēlis kājās strēlnieku pulku, uz šo vietu jau devās tanki, taču pārrāvuma rajonā tie ieradīsies ne ātrāk kā pēc stundas. Mēs nolēmām līdz to pienākšanai sūtīt uz turieni gandrīz visus štāba virsniekus. Šis ārkārtējais pasākums tika veikts tāpēc, ka nekādos apstākļos nedrīkstēja ļaut ienaidniekam pārgriezt Kijevas šoseju un nostiprināties tās abās pusēs.
Kad bija piezvanījis Soloveikins, es tūlīt pavēlēju pēc trauksmes signāla sapulcināt politdaļas virsniekus. Ar pavēlnieku runāju tikai kādas trīs minūtes un, nolicis klausuli, ar gandarījumu ieraudzīju: apmēram trīsdesmit cilvēku ar automātiem un granātām jau bija pilnīgā gatavībā. Izlēmām, kur katrs brauks.
Es ņēmu sev līdzi adjutantu I. Kravčuku un vienu automātistu. Aizgādīgais šoferis paguvis ielikt mašīnā kādas trīsdesmit granātas. Visā ielā rūca iedarbinātās mašīnas. Devāmies uz tuvākā pulka komandpunktu. Saņēmuši nepieciešamās ziņas, steidzāmies tālāk. Pusotra kilometra no priekšējās līnijas stiprās mīnmetēju uguns dēļ bijām spiesti mašīnu atstāt. Atri gājām uz šāvienu trokšņa pusi un drīz vien atduramies pret tranšeju. Vaidēja ievainotie, jauniņš leitnants kaut ko kliedza. Piekļāvušies brustvēram, kādi divi desmiti automātistu nepārtraukti šāva. īsām kārtām skaldīja balsta ložmetējs. No tumsas atskanēja izbiedēta balss:
— Jāatiet!
— Paliec klusu, gļēvuli! — kliedza leitnants.
Tajā brīdī es nezināju, kāda situācija te izveidojusies. Nezināju, ka šī otrā tranšeju līnija pēc fašistu uzbrukuma kļuvusi par pirmo līniju. Nezināju, ka ienaidnieks nolēmis nedot mums iespēju nocietināties un jau atkal uzbruka. To es sapratu, kad ieraudzīju, kā kājnieku retajā ugunī ar pārskrējieniem nāca virsū fašisti, tarkšķinādami ar automātiem un noguldamies, kad sāka šaut mūsu ložmetējs.
Nomierinājis leitnantu, liku paziņot pa ķēdi, ka jānoturas vārda tiešā nozīmē minūtes: ar mašīnām uz šejieni izsūtīts kājnieku pulks, pilnā ātrumā nāk tanki. Pie kareivjiem steidzās iepriecinātais leitnants, uz otru pusi ar to pašu vēsti devās Kravčuks. Atceros, kā viņš atkal un atkal atkārtoja:
— Tas ir komisārs, politdaļas priekšnieks!
Mūsu armijā jau sen vairs nepastāvēja komisāru institūts, karaspēkā jau sen nebija dzirdams arī pats vārds komisārs, taču Kravčukam tobrīd tas likās pats piemērotākais.
Kara laikā es ne vienu reizi vien redzēju ienaidnieku tik tuvu, taču šī nakts kauja ir sevišķi iespiedusies atmiņā. Raķešu gaismā hitlerieši, slēpdamies apvidus krokās, rāvieniem pārskrēja no pauguriņa uz pauguriņu. Viņi nāca mums aizvien tuvāk un tuvāk, galvenokārt viņus atturēja mūsu ložmetējs. Kad notika jauns pārskrējiens, tas atkal sāka šaut un pēkšņi apklusa. Nu šāva tikai retā kareivju ķēde. Vācieši vairs nenogūlās — uzmundrinādami sevi ar kliedzieniem un nepārtrauktu uguni, viņi visā augumā skrēja uz tranšeju. Bet mūsu ložmetējs klusēja. Kāds kareivis aizvilka sāņus kritušo ložmetējnieku. Nezaudēdams dārgās sekundes, es metos pie ložmetēja.