— Atļaujat iet?
Atkal un atkal pārliecināmies, kāda taisnība bija V. I. Ļeņinam, kad viņš norādīja, cik milzīga nozīme ir sakariem ar masām, sakariem ar strādniekiem, zemniekiem un kareivjiem. Cik daudz nopietnu, vērienīgu secinājumu izdarīts pēc tikšanās un pārrunām ar kareivjiem apstāšanās vietās, atpūtā, kaujas pozīcijās. Tā bija arī pēc minētās tikšanās hospitālī un nejaušās sarunas ar kareivi uz Suhumi šosejas. Es, protams, izpildīju doto solījumu. Bet bez tam tika pieņemts lēmums: pēc izrakstīšanas no hospitāļiem cilvēkus, cik iespējams, sūtīt uz savām daļām.
1944. gada 11. februāris man bija sūra diena. Es nosūtīju uz Maskavu grūti slimo armijas komandieri. Mediķi teica: cerību nav daudz. Pēc desmit dienām Konstantīns Leselidze nomira.
Frontē cilvēkus var iepazīt ļoti ātri, tur uzreiz redzams, ko katrs ir vērts. Leselidze bija viens no talantīgajiem karavadoņiem, kam piemita padomju cilvēka labākās īpašības. Bargs un nesaudzīgs pret ienaidniekiem, labs un maigs pretdraugiem, cilvēks ar godu, cilvēks ar vārdu, cilvēks ar asu prātu, dzīvespriecīgs un drošsirdīgs — tāds palicis atmiņā mans kauju draugs un cīņu biedrs Konstantīns Leselidze.
Par turpmāko var daudz ko pastāstīt, var sarakstīt veselu grāmatu, jo tūkstošiem kilometru ceļu un ilgi kara mēneši vēl bija priekšā. Taču šodien man vienu gribētos uzsvērt vēlreiz: atmiņas par Mazo zemi. Mazajā zemē gūtais rūdījums un pieredze mani un manus kauju biedrus pavadīja līdz pēdējam šāvienam. Karavīru degsmei, pārgalvīgai drosmei un patriotismam naca klat aukstasinība, briedums, apdomība, prasme karot, un tas viss kopā mums palīdzēja sasniegt uzvaru.
Ar sīvām kaujām, atbrīvodami ciemus un pilsētas, mēs izgājām cauri Kijevas, Viņņicas, Hmeļņickas, Cernovcu un Ļvovas apgabalam un citiem Ukrainas apgabaliem un sasniedzām Karpatus. Tur, izmantodami dabiskos šķēršļus, fašisti bija izbūvējuši spēcīgo aizsardzības līniju «Arpad». Taču vairs nebija tādu kavēkļu, ko nespētu pārvarēt Padomju Armija. Izmantodama Kaukāza kalnos notikušo kauju pieredzi, mēs pārvarējām Karpatu pārejas un salauzām šķietami nepieejamo ienaidnieka aizsardzības līniju.
Tagad nu politiskie darbinieki patiešām vairs neredzēja ne dienas, ne naktis. Risinājās kaujas, un ne mirkli nemitējas partijas politiskais darbs karaspēka. Reizē ar to vajadzēja palīdzēt vietējiem biedriem no pagrīdes iznākušajiem komunistiem, organizēt jauno dzīvi. Cits pēc cita notika svarīgi politiski pasākumi: partijas konference, arodbiedrību kongress, jaunatnes un sieviešu konferences. Brīvības atmosfēra rosināja politiskai aktivitatei visus Aizkarpatu Ukrainas iedzīvotājus. Viņi mus uzņēma kā brāļus — atbrīvotājus. Visur dibinājās tautas komitejas, tika gatavots to pirmais kongress. Pēc tam piedalīdamies kongresā, es redzēju, ar kādu_milzīgu entuziasmu tika pie ņemts vēsturiskais lēmums par Aizkarpatu novada atkalapvienošanos ar savu tautu.
Ir grūti aizmirst gaviles, ar kurām mūsu karaspēku sagaidīja Rumānijas, Ungārijas, Polijas un Čehoslovakijas tautas. Šo zemju atbrīvošanā kopā ar citam vienībām piedalījās arī slavenā 18. desanta armija. Šajās zemēs politiskā darba nozīmi nebija iespējams novērtēt par augstu. Gadu desmitiem ilgi imperiālisti bija apmelojuši mūsu partiju. Gadu desmitiem ilgi tautām bija dzītas galvas šausmu pasakas par mūsu dzīvi, par mūsu cilvēkiem. Un nu padomju cilvēks ieradās Eiropā kā atbrīvotājs. Bija svarīgi ne ar ko nediskreditēt šo cildeno humāno misiju, un mūsu karavīri to nediskrediteja. It visur viņos redzēja nesavtīgus, cēlus, humānus un taisnīgus, karā rūdītus cilvēkus.
Neizsakāmi grūtajā 1941. gadā mēs ticējām, ka uzvara pienāks. Tagad mes zinājām: līdz tai atlikušas skaitītas dienas. Visa notikumu gaita mūs bija tai sagatavojusi. Un tomēr, kad tā beidzot pienāca, prieks bija pārsteidzošs. Manuprāt, vēl neviens nav izteicis vārdos visu šī prieka dziļumu. Arī es esmu bezspēcīgs pastāstīt par visu, kas lija pāri mūsu sirdīm 1945. gada 9. maijā. Teikšu tikai to, ka šī diena kļuva par vislaimīgāko dienu mana mūžā.
Tiesa, mūsu 18. desanta armijai kara pēdējā diena pienāca mazliet vēlāk — 12. maijā. Jau bija parakstīts akts par fašistiskās Vācijas bezierunu kapitulāciju, bet mēs Čehoslovākijas teritorijā vēl piebeidzām ienaidnieka atliekas, kas turpināja pretoties.
Nekad es neaizmirsīšu arī lielās svinības — parādi Sarkanajā laukumā par godu uzvarai. Ar prieku un lepnumu es izlasīju pavēli, kurā bija teikts, ka par 4. Ukrainas frontes apvienotā pulka komisāru tiek iecelts frontes politiskās pārvaldes priekšnieks ģenerālis Brežņevs. Kā dārgu relikviju es līdz pat šai dienai glabāju zobenu, ar kuru soļoju parādē kopā ar pavēlniecību mūsu apvienotā pulka priekšgalā.
Tā piepildījās arī mans sapnis aiziet līdz uzvarai — tas bija sapnis, kuru loloja miljoniem padomju kareivju, kas ne tikai cīnījās uz dzīvību un nāvi, aizstāvēdami savu zemi, bet arī godam nesa Uzvaras Karogu pa grūtajiem kara ceļiem un pacēla to Berlīnē virs reihstāga.
* * *
Mūsu uzvara bija augsta robežlīnija cilvēces vēsturē. Tā parādīja mūsu sociālistiskās Dzimtenes diženumu, parādīja komunisma ideju visspēcību, sniedza apbrīnojamus pašaizliedzības un varonības paraugus — tas viss noteikti tā ir. Taču lai valda miers, tāpēc ka tas ir ļoti vajadzīgs padomju cilvēkiem un visiem pasaules godīgajiem cilvēkiem.
Līdz pēdējai dienai mēs apbedījām uzticamus biedrus, visā ceļā redzējām fašistu zvērību pēdas, sastapām raudošas mātes, bēdu nomāktas atraitnes, izsalkušus bāreņus. Un, ja man šodien jautātu, kādu galveno secinājumu es esmu izdarījis, piedalīdamies karā no pirmās līdz pēdējai dienai, es atbildētu: tam vairs nevajag būt. Karam nevajag būt nekad.
Laimīgs ir politiķis, laimīgs ir valstsvīrs, ja viņš vienmēr var teikt to, ko viņš patiesi domā, darīt to, ko viņš patiesi atzīst par nepieciešamu, tiekties pēc tā, kam viņš patiesi tic. Kad mēs izvirzījām Miera programmu, kad daudzās starptautiskās sanāksmēs nācām klajā ar iniciatīvām, kuru mērķis ir likvidēt kara draudus, es darīju to, tiecos pēc tā, teicu to, kam es kā komunists dziļi un līdz galam ticu.
Tas, liekas, arī ir galvenais secinājums, ko esmu izdarījis no lielā kara pieredzes.
Леонид Ильич Брежнев
МАЛАЯ ЗЕМЛЯ
1978