«Ienaidniekam atkaroto zemes gabaliņu pie Novorosijskas,» teikts vēstulē, «mēs nosaucām par Mazo zemi. Kaut arī maza, taču tā ir mūsu — Padomju zeme, kas slacīta ar mūsu sviedriem, mūsu asinīm, un mēs to neatdosim nekad un nevienam ienaidniekam... Zvēram pie saviem kaujas karogiem, pie mūsu sievām un bērniem, pie mūsu mīļotās Dzimtenes, zvēram noturēties gaidāmajās kaujās pret ienaidnieku, samalt tā spēkus un atbrīvot Tamaņu no fašistiskajiem neģēļiem. Pārvērtīsm Mazo zerni par lielu kapu hitleriešiem!»
Fašistu uzbrukuma pirmajā dienā mēs saņēmām Augstākās Virspavēlniecības Galvenās mītnes kategorisku norādījumu katrā ziņā noturēt placdarmu. Uzskatot to par Tamaņas pussalas atbrīvošanas atslēgu, Galvenā mītne tam piešķīra lielu nozīmi un uzmanīgi sekoja kauju gaitai.
18. aprīlī uz ģenerālpulkveža I. Petrova komandētas Ziemeļkaukāza frontes štābu izlidoja Galvenās mītnes pārstāvju grupa ar maršalu G. Žukovu priekšgalā. Tajā pašā dienā kopā ar Jūras Kara Flotes tautas komisāru N. Kuzņecovu un Gaisa Kara Spēku pavēlnieku A. Novikovu viņi ieradās 18. desanta armijas štābā. Par to man paziņoja viens no štāba pulkvežiem, kas bija ieradies Mazajā zernē, un piebilda:
— Maršals gribētu jūs redzēt.
— Vai tā ir pavēle? — es jautāju.
— Šādu pavēli no viņa es neesmu saņēmis, — atbildēja pulkvedis. — Bet viņš teica, ka gribētu ar jums aprunāties.
Vaļsirdīgi sakot, arī man gribējās aprunāties: mēs visi bijām ļoti nobažījušies par pretinieka pārspēku gaisā. Savu viedokli šaja jautājuma es jau pirmajā vāciešu uzbrukumu dienā izteicu mūsu pavēlniekam Konstantīnam Leselidzem. Es neatlaidīgi lūdzu aviācijas atbalstu. Par to es runāju arī ar Kara padomes locekli Semjonu Koloņinu, ko es vienmēr esmu cienījis. Abi bija drosmīgi, principiāli, pieredzējuši cilvēki, abi piekrita man, un es domāju, ka viņi, protams, ziņos Žukovam par stāvokli, kāds izveidojies aviācijas ziņā. Man labāk bija grūtā brīdī neatstāt placdarmu. Tā es arī izdarīju: paliku kopā ar cīnītajiem Mazajā zemē.
G. Žukovs savos memuāros pēc tam rakstīja: «Mūs visus toreiz satrauca viens jautājums, vai padomju karavīri izturēs pārbaudījumus, kuri viņiem lemti nevienlīdzīgajā cīņa pret ienaidnieku, kas dienu un nakti izdarīja triecienus no gaisa un ar artilēriju apšaudīja placdarma aizstāvjus.» Tālāk maršals raksta, ka tieši par to viņš gribējis uzzināt manu viedokli. Vai musu karavīri izturēs tādu elli vēl kaut vai vienu divas dienas, Jo Galvenā mītne jau bija veikusi svarīgus pasākumus, lai mums palīdzētu.
Un tiešām, pēc divām dienām aina krasi mainījās. Viens pēc otra no Galvenās mītnes rezerves pienāca trīs aviokorpusi. Ierašanās secībā tie iesaistījās kaujā. Pirmām kārtām sarkanzvaigžņotie iznīcinātāji nosedza debesis virs Mazas zemes. Blīvi sāka krist bumbas uz ienaidnieka kaujas ierindām. Tagad kaujas norisēja ar vienādiem spēkiem gaisā, bet pēc tam pārspēks bija mūsu pusē, jo lidotājiem izdevās sabombardēt vairākus pretinieka aerodromus.
Man grūti attēlot, kas notika debesīs. Kur vien skaties, visur gan pa vienai, gan posmiem nāves cilpās satikās mūsu un vācu lidmašīnas. Krustodamas līdz zemei stiepās notriekto mašīnu melnās dumu astes. Trijās kauju dienās mūsu lidotāji notrieca virs Mazas zemes 117 ienaidnieka lidmašīnas. Par šīm sīvajām sadursmēm savā grāmatā plaši pastāstījis to dalībnieks A. Pokriškins.
Musu placdarmā izšķīrās Novorosijskas un Tamanas liktenis, un vācu fašistiskā pavēlniecība sūtīja uz priekšējam līnijām arvien jaunas un jaunas daļas. Astoņas dienas un naktis kā pa murgiem cīnījās Mazas zemes aizstāvji, kamēr nebija izsīkuši ienaidnieka spēki, kamēr pretinieka spēku paliekas nebija aizrāpojušas savās izejas pozīcijās. Taču kaujas kulminācijas brīdis pienāca 1943. gada 20. aprīlī, un, lai cik savādi, šī diena man saistīta ar kādam jocīgam atmiņām.
225. flotes kājnieku brigādē politdaļas priekšnieks bija M. Vidovs. Viņš cīnījās prasmīgi, braši, viņam piemita liels karavīru ietekmēšanas spēks, bet uz komandiera pārmetumu, lai veltīgi ar sevi neriskē, viņš atbildēja: «Es esmu komisārs, nevis slapja vista!» Tad, lūk, naktī uz 20. Mihails Kapitonovičs sapulcināja politdarbiniekus, apkopoja kauju rezultātus, bet pēc tam jautāja, vai viņi zina, kāpēc fašisti laužas uz priekšu tik neganti. Tāpēc, skanēja atbilde, ka viņiem rīt ir fīrera jubileja. Grib tikt ar mums galā, lai pasniegtu viņam velti. Sak, labi būtu arī mums atzīmēt šo jubileju.
Kamēr apsprieda dažādus priekšlikumus, toreiz vēl maz pazīstamais mākslinieks Boriss Prorokovs bija uzskicējis zīmējumu, ko visi tūdaļ atzinīgi novērtēja. Naktī viņš bija attēlojis uz palaga cūkveidīgu briesmoni, kas bēg no Kaukāza. Cūkai bija visiem pazīstamās ūsiņas un matu kušķis uz pieres — Hitlera karikatūra bija izdevusies lieliska. Palagu piestiprināja pie rāmja un uzstādīja iepriekš piešautā neitrālās joslas vietā, to stingri nostiprinot.
20. aprīļa rītā no visiem apkārtējiem kalniem, no visām savām pozīcijām hitlerieši ieraudzīja šo apsveikumu. Kā jau bija domājams, vācieši neiedrošinājās šaut uz savu fīreru. Aizritēja ne mazums laika, iekams viņi, kā redzams, saskaņoja, kas būtu darāms. Beidzot uz rāmi no trim pusēm sāka līst fašisti. Bet vieta taču bija piešauta: puse no viņiem palika, kur bijuši, pārējie aizvācās. Šajā dienā tas atkārtojās trīs reizes, kamēr beidzot viņu artilērija atklāja uguni uz «jubilejas velti».
— Tā viņam vajag! Gāz viņam! — skaļi smējās karavīri.
Smiekli ir varens spēks, optimisma apliecinājums, cilvēku garīgās veselības pazīme. Pēc tam kad bija atsists uzbrukums kādā sektorā, es gāju pa tranšeju kopā ar Dorofejevu. Un atkal līdzas ložmetēja ligzdai mēs izdzirdējām smieklus. Piegājām klāt: izrādījās, tur sarīkojis pārrunas jauniņš seržants aģitators.
— Apkopojam kaujas rezultātus, biedri pulkvedi, — viņš ziņoja.
— Un kādi tad ir šie rezultāti?
Kareivji, kas bija saspiedušies ap ložmetēju, sāka seržantu mudināt: pastāsti, pastāsti! Tas it kā apjuka, bet, biedru spiests, sadūšojās:
— Hitlers lielījās, ka šodien mūs ietriekšot jūrā. Ar mūsu ukraiņu sakāmo tad nu es pateicu, ko viņš ir panācis. Aizgāju medībās, nošāvu lāci, nodīrāju lapsu, pārnesu mājās zaķi, māte nokāva pīli un izvārīja ķīseli, pagaršoju, bet tas bija rūgts.
Kopā ar kareivjiem es ar prieku klausījos jautro puisi. Viņa vienkāršais sakāmais laikam gan tobrīd nozīmēja vairāk un iedarbojās stiprāk nekā visnopietnākā karadarbības analīze. Tas bija vēl jo svarīgāk tāpēc, ka šī diena, atkārtoju, bija pati grūtākā no visām, ko mēs pārdzīvojām Mazajā zemē.
Dega zeme, kūpēja akmeņi, kusa metāls, saira betons, bet cilvēki, būdami uzticīgi savam zvērestam, neatkāpās no šīs zemes. Rotas izturēja bataljonu uzmākšanos, bataljoni samala pulkus. Nokaita ložmetēju stobri, ievainotie, atgrūduši sanitārus, ar granātām metās uz tankiem, tuvcīņās sita ar laidēm un dūra ar dunčiem. Un šķita, šai kaujai nebūs gala. Tur, kur visapkārt visu klāja ienaidnieku līķi, parādījās jaunas ķēdes, tās tika iznīcinātas, bet atkal un atkal nāca pelēkzaļganie silueti. Un nav brīnums, ka, atvairot vienu no uzbrukumiem, kāds 8. gvardes strēlnieku brigādes kareivis izsaucās: «Vai tad viņi no zemes aug, vai?»
Hitleriešiem tajā dienā bija krietni liels pārspēks, mēs cietām prāvus zaudējumus, un man vairākkārt pavīdēja doma: cik gan mūsu puišu apgulsies šajā zemē, un cik viņu neatgriezīsies mājās? Jautājums par žēlumu karā ir sarežģīts jautājums. Karš ir nežēlīga parādība, un nāve tajā ir neizbēgama. Kādu pažēlot — tas nozīmē viņa vietā sūtīt citu. Tikumiskais attaisnojums ir tikai viens — grūtā brīdī būt kopā ar karavīriem, dalīties ar viņiem briesmās. Un darīt visu, ko tu vari darīt, lai viņus pasargātu no lieka riska, atvieglinātu viņu grūto likteni.