Starp kara gadu dokumentiem, kas saglabājušies, ir direktīva, zem kuras ir mans paraksts. Tā tika nosūtīta visiem politiskajiem orgāniem, ikvienam politiskajam darbiniekam vēlāk, 1943. gada beigās, kad notika kaujas pie Kijevas. Taču tas, kas tur rakstīts, man bija pats galvenais visā kara gaitā.
«Pastāvīgi rūpējieties par karavīru spēka un veselības saglabāšanu. Kareivju nepārtrauktai apgādāšanai ar siltu ēdienu un karstu ūdeni jābūt nepārkāpjamam likumam. Vajag stingri kontrolēt, lai visu, ko valsts paredzējusi kareivjiem un virsniekiem, viņi pilnībā saņemtu. Šajā ziņā nevērīgi un kūtri cilvēki jāsauc pie stingras atbildības. Sevišķi liela uzmanība jāveltī sanitāro iestāžu darbam. Vienību politdaļām jānorīko speciāli darbinieki, kas būtu atbildīgi par ievainoto evakuāciju no kaujas lauka un par savlaicīgas medicīniskās palīdzības sniegšanu viņiem.»
Arī patlaban, ilgus gadus pēc toreizējām kaujām, lai cik daudz kas darāms, mūsu pienākums ir pastāvīgi atcerēties tos, kas bijuši karā. Veltīt viņiem gādību un uzmanību, palīdzēt viņiem sadzīves jautājumu kārtošanā — tas ir varas orgānu, visu pilsoņu morālais pienākums, tas ir mūsu dzīves likums.
Droši vien lasītājs gaida no manis stāstījumu par partijas politisko darbu, taču būtībā es tieši par to runāju jau sen. Tāpēc, ka Mazās zemes cīnītāju izturība bija šā darba rezultāts. Tāpēc, ka placdarma labi organizētā dzīve, gādība par cīnītāju spēku un veselības saglabāšanu, īstajā laikā atsūtītie aviācijas korpusi, gan jautrie joki klusuma brīdī, gan pašaizliedzīgā drošsirdība uzbrukumos, gan tas, ka cilvēki līdz galam palika cilvēki, — tas viss bija partijas politiskā darba rezultāts. Tādējādi to nodalīt no kopīgā vēstījuma ir grūti, un galu galā tas arī nav vajadzīgs.
Ar ko izmērīt un kā novērtēt politiskā vadītāja darbību frontē? Snaiperis iznīcinājis desmit hitleriešus — gods un slava viņam. Rota atvairījusi uzbrukumu, nosargājusi savu robežlīniju — gods un slava rotas komandierim un tās karavīriem. Divīzija salauzusi ienaidnieka aizsardzību, atbrīvojusi apdzīvotu vietu — komandiera vārds tiek atzīmēts Augstākā Virspavēlnieka pavēlē. Taču lieli nopelni ir arī politiskajam darbiniekam, kas idejiski apbruņojis karavīrus, stiprinājis viņos lielās mīlestības jūtas pret Dzimteni, iedvesis ticību saviem spēkiem, iedvesmojis varoņdarbiem.
Īsts politiskais darbinieks armijā ir cilvēks, ap kuru allaž grupējas ļaudis, viņš vislabāk zina viņu noskaņojumu, vajadzības, cerības, sapņus, viņš aicina tos uz pašuzupurēšanos, uz varoņdarbu. Un, ja ņemam vērā, ka karaspēka cīņas gars allaž atzīts par ļoti svarīgu karaspēka izturības faktoru, tad jāatzīst, ka tieši politiskajam darbiniekam kara gados tika uzticēts visasākais ierocis. Viņš norūdīja karavīru dvēseles un sirdis, bez tā uzvaru mums nebūtu nesuši ne tanki, ne lielgabali, ne lidmašīnas.
Tā bijis visur, bet kara visgrūtākajos iecirkņos, tādos kā Mazā zeme, šā darba nozīmi ir grūti novērtēt par augstu. Karavīriem dažbrīd likās, ka viņi ir nogriezti no Lielās zemes, un bija jāliek viņiem saprast, ka nogriezti — tas nenozīmē atrauti, ka atdalīti — tas nenozīmē aizmirsti. Vajadzēja parādīt, ka karš pret fašismu noris visās frontēs, ka mums milzīgu palīdzību sniedz visa zeme. Vajadzēja saistīt vienotā veselumā tikko atvairīto uzbrukumu ar to lielo kauju, ko izcīna visa padomju tauta.
Tur nebija vajadzīgas skaļas runas, turklāt nebija arī zāļu, kur šādas runas teikt, bet bija tikai atklāta, vīrišķīga un, es sacītu, sirsnīga saruna. Es piedalījos lielākajā daļā partijas sapulču, kas notika kaujas vienībās un daļās, turklāt gluži vienkārši bieži tikos ar kareivjiem. Parasti man izdevās ar kareivjiem un matrožiem atrast kopīgu valodu, lai gan šai ziņā es nelietoju nekādus īpašus paņēmienus. Vai bija runa par nopietnām lielam vai arī sarunā gadījās pajokot, centos izturēties vienkārši, nosvērti. Es vienmēr teicu patiesību, lai cik rūgta tā būtu. Atzīmēšu, ka virsnieku vidū gadījās arī tādi, kas centās sevi iztēlot par kaut kādiem saviem puikām. Kareivji, protams, uzreiz sajuta šādas tīšas familiaritātes neīstumu, un tādos gadījumos no viņiem atklātību bija veltīgi gaidīt.
Mūsu politdaļu darbinieku vairākums — politiskie vadītāji, komjaunatnes organizatori un aģitatori prata atrast pareizo toni, baudīja kareivjos autoritāti, un bija svarīgi, ka cilvēki zināja: grūtā brīdī tas, kurš aicināja viņus izturēt, būs kopā ar viņiem, paliks kopā ar viņiem, ar ieroci rokās ies viņiem pa priekšu. Tātad mūsu galvenais ierocis bija dedzīgs partijas darbinieka vārds, kam vēl lielāku svaru piešķīra praktiskā rīcība — personiskais paraugs kaujā. Tieši tāpēc politiskie darbinieki kļuva par Bruņoto Spēku dvēseli.
Protams, viņi piedalījās uzbrukuma vai aizsardzības operāciju sagatavošanā, bez viņiem netika izstrādāti kara operāciju plāni. Es, piemēram, neatceros tādu gadījumu, kad ģenerālis Leselidze vai citi armiju pavēlnieki, ar kuriem kopā man nācās karot, nebūtu ievērojuši manu viedokli vai labojumus, dažkārt visai būtiskus. Taču pavēli karā dod komandieris, tā ir viņa prerogatīva, un, kaut gan arī politiskais darbinieks var pavēlēt, šīs tiesības viņam jāizmanto, manuprāt, tikai izņēmuma gadījumos.
Minēšu piemēru. Kādā partijas aktīva sanāksmē, ko man nācās sarīkot, cilvēki rindās sēdēja zemē. Referāta vidū kaut kur man aiz muguras, ne visai tālu, sprāga vācu šāviņš. Mēs dzirdējām, kā tas lidoja. Parasta lieta, es turpināju runāt, bet pēc pāris minūtēm sprāga otrs šāviņš un jau priekšā. Neviens nekustējās no vietas, lai gan tie bija karā rūdīti cilvēki, kas saprata, ka esam saņemti artilērijas «spīlēs». Trešais šāviņš, kā mēdza teikt frontē, būtu mūsējais. Te nu es pavēlēju:
— Piecelties! Pa kreisi uz paleju trīssimt metrus skriešus — marš!
Mēs beidzām darbu citā vietā. Trešais šāviņš tiešām sprāga laukumiņā, kur mēs bijām pirms tam. No turienes kopā ar politisko vadītāju V. Tihomirovu atgriezāmies klusēdami.
— Neviens nepakustējās, — viņš tikai noteica. — Lūk, kādi cilvēki...
To pašu domāju arī es.
Šādos ārkārtējos gadījumos, lai tas būtu kaujā vai klusā brīdī, politiskajam darbiniekam ir tiesība un pienākums pavēlēt. Turpretim ikdienas darbā viņam pavēlēt nenākas — tikai izskaidrot un pārliecināt. Turklāt arī šis darbs jādara ar prātu un taktu. Pat tad, ja cilvēks ir kļūdījies, nevienam nav tiesību viņu aizvainot ar uzkliedzieniem. Man ir dziļi pretīgs kaut arī ne visai izplatītais, bet vienam otram vēl palikušais paradums pacelt balsi uz cilvēkiem. Ne saimnieciskais vadītājs, ne partijas vadītājs nedrīkst aizmirst, ka viņa pakļautie ir pakļautie tikai darba ziņā, ka tie nekalpo direktoram vai vadītājam, bet gan partijai un valstij. Un šai ziņā visi ir vienādi. Tie, kas atļaujas atkāpties no šīs mūsu iekārtā nesatricināmas patiesības, bezcerīgi sakompromitējas, zaudē savu autoritāti. Jā, no tā, kas izdarījis pārkāpumu, jāprasa atbildība: partijas, administratīvā un, visbeidzot, tiesas atbildība — katra atbildība. Taču nekādā mērā nedrīkst aizskart cilvēku patmīlību, pazemot viņu pašcieņu.