Kādos apstākļos dzima ideja sākt uzbrukumu Novorosijskai?
Pēc Staļingradas kaujas Hitlers juta, ka var nokļūt vēl nopietnākā ielenkumā, un ar sevišķu spēku ieķērās dienvidu placdarmā. Viņš saprata: Tamaņas zaudēšana nenovēršami novedīs pie Krimas zaudēšanas un radīs draudus viņa karaspēkam Ukrainā. Lai noturētu Tamaņu, fašisti izveidoja spēcīgu aizsardzības līniju. Tā sniedzās no Melnās jūras līdz Azovas jūrai, tajā ietilpa divas joslas, kas bija aizsegtas ar mīnu laukiem, prettanku aizsprostiem, koku sagāzumiem, dzotiem un dotiem, ugunspunktiem ar bruņu kupoliem.
Mums līdzās cīnījās armija, kuras pavēlnieks bija A. Grečko. Viņš pirmais izjuta, cik nikni pretojas fašisti. Ieņemts viens pakalns — jāapstājas, ieņemts vēl viens — atkal jāapstājas. Atceros, Leselidze, Koloņins, es un pulkvedis Zarelua gulējām uz apmetņa. Bija atpūtas brīdis, mēs apspriedām toreizējo situāciju, un Leselidze teica:
— Vai zināt ko? Atslēga Tamaņas un Krimas ieņemšanai meklējama nevis šajos pakalnos, bet gan Novorosijskas ieņemšanā. Palūgsim Galveno mītni dot mums papildinājumu — 17 līdz 20 tūkstošus vīru. Sagatavosimies un sāksim uzbrukumu.
Tā mēs arī izdarījām. Leselidze piezvanīja uz Maskavu, Galvenā mītne atbalstīja mūsu iniciatīvu un iedeva mums Gladkova divīziju. Ar to arī sākās.
Novorosijska bija vāciešu galvenais pretošanās mezgls. Līdz ar stipriem nocietinājumiem gar frontes līniju viņi bija radījuši daudz atbalsta punktu arī pašā pilsētā. Lielie dzīvojamie nami, rūpnīcas, elevators un stacija bija pieblīvēti ar uguns līdzekļiem, veselus kvartālus šķērsoja satiksmes ejas, ielas bija aizsprostotas ar barikādēm. Sevišķi stipri nocietināta bija osta.
Vācu fašistiskā pavēlniecība domāja, ka labi pazīst padomju karaspēka taktiku. Lielajiem pretošanās mezgliem mēs frontāli neuzbrukām, bet tos apgājām. Tātad, nocietinādami Novorosijsku, viņi tomēr negaidīja uzbrukumu šajā vietā. Un pievīlās. Mūsu taktikas īpatnība bija tās elastīgums. Viens no iemesliem, kas mūs pamudināja pārraut ienaidnieka aizsardzības līnijas tieši Novorosijskā, bija pēkšņuma faktors.
Tolaik 18. armija jau bija uzkrājusi lielu pieredzi desanta operācijās, un mēs uzskatījām, ka pilsētai triecienu var dot nevis no divām pusēm, kā bija domāts agrāk, bet gan no trim pusēm — no Cemesas līča labā un kreisā krasta, tas ir, no Mazās zemes un no cementa rūpnīcu puses, kā arī no jūras ar lielu desantu, kas pretiniekam būtu pilnīgi negaidīts. Sāds plāns tad arī tika pieņemts.
Gatavojām vēl vienu pārsteigumu. Liels desants, dabiski, jāizceļ ar lieliem kuģiem, tad nu tieši tos ļoti uzmanīgi izsekoja ienaidnieks. Bet mēs nolēmām izcelt karaspēka desantu ar maziem kuģiem. Bez tam gatavojāmies dot torpēdu triecienu krasta nocietinājumiem. Nekad agrāk torpēdas pret krastu nebija raidītas: tās ir paredzētas jūras kaujām un kuģu iznīcināšanai. Lai torpēdas darbotos, kā bija iecerēts, kuteru jūrniekiem nācās diezgan krietni papūlēties.
Pretinieka uzminēts plāns, kā zināms, jau iepriekš pa pusei ir lemts neveiksmei. Tāpēc par pirmo uzdevumu kļuva visstingrākās slepenības saglabāšana. Mēs aizliedzām jebkādu saraksti sakarā ar gaidāmo operāciju. Tās izstrādāšana tika iesaistīts līdz minimumam ierobežots cilvēku loks. Sākās rūpīga izlūkošana. Lai neatklātu savus nodomus, mēs to izdarījām plašā frontē. Tāpat tika veikts darbs pretinieka dezinformēšanai, vairāki prasmīgi īstenoti pasākumi to pārliecināja, ka atkal tiek gatavots desants Dienvidozereikas rajonā.
Operācijas nodrošināšanai ar partijas politisko darbu mēs piešķīrām tikpat lielu nozīmi, kā tās militārajai sagatavošanai. Nolēmām katrā ziņā panākt, lai uzbrukuma sākumā visās daļās būtu pilnvērtīgas partijas organizācijas. Pamatojoties uz to, norīkojām komunistus visatbildīgākajos uzbrukuma sektoros. īpaši izraudzījāmies cilvēkus desanta daļām. Tajās 60 līdz 70 procenti karavīru bija komunisti un komjaunieši.
Es domāju arī par to, kā vissaprātīgāk izvietot politdaļas darbiniekus: katrs no tiem uz visu operācijas laiku tika piesaistīts noteiktai karaspēka daļai. Vēlāk, sastapdams viņus divīzijās un pulkos, es redzēju, ka viņi karoja ar lielu entuziasmu, iedvešot savu kaujas garu arī citiem. Mēs pieaicinājām arī daudzus politiskos darbiniekus no rezerves, lai viņi kauju laikā varētu ātri aizstāt tos, kas būs izgājuši no ierindas. Partijas organizatoriem katram bija divi vietnieki, komjaunatnes organizatoriem — trīs. Tādējādi mēs panācām, ka visās apakšvienībās pastāvīgi bija partijas un komjaunatnes darba vadītāji.
Kā noskaidrojās pēc Novorosijskas atbrīvošanas, labi bija noderējusi mūsu izstrādātā «Instrukcija desantniekam». Tajā dažās ievada rindkopās bija pastāstīts par Sarkanās Armijas panākumiem visās frontēs un par hitleriešu zvērībām, pateikts, ka pienācis arī mūsu laiks dot graujošu triecienu ienaidniekam, atmaksāt par visām viņa ļaundarībām. Tālāk sekoja praktiski padomi. īsi bija atgādināts, kā karavīram jārīkojas, iekāpjot kuģī, uz paša kuģa, izcelšanās laikā un kaujā. Mēs centāmies jau iepriekš iemācīt cilvēkiem, kas darāms neparedzētos apstākļos. Instrukciju izsniedzām katram desantniekam.
Instrukcijas ideju es biju aizguvis no pilsoņu kara laika Dienvidu frontes karavīriem. Par šo instrukciju tolaik ļoti interesējās V. I. Ļeņins, pasvītrodams sevišķi svarīgās vietas. Starp citu, vairākas tās tēzes, kurām sevišķu uzmanību pievērsa Vladimirs Iļjičs, mēs izmantojām visā partijas politiskajā darbā. Sniedzu piemēra pēc dažas rindas no instrukcijas:
«Biedri komunisti Tev jāiet kaujā pirmajam un jābeidz kauja pēdējam. Tu esi aicināts uz fronti audzināt sarkanarmiešu masas. Taču kuru katru brīdi tev jāprot ņemt rokās šauteni un ar savu priekšzīmi parādīt, ka komunists prot ne tikai cildeni dzīvot, bet arī godam mirt!»
Uzbrukuma gatavošanas dienas un naktis es atceros kā visspraigākā darba, vissmagākās slodzes laiku. Bet cik ļoti tās atšķīrās no Mazās zemes aplenkuma dienām un naktīm! Darbs nelikās grūts, slodze radīja prieku, katra jauna tikšanās ar cilvēkiem iedvesa spēkus. Desanta avangardā pieteicās iet atsevišķais flotes kājnieku bataljons, ko komandēja pirmā Mazās zemes desanta varoņi V. Botiļevs un viņa vietnieks politiskajā darbā N. Staršinovs. Šim bataljonam tad arī tika pasniegts karogs, kas bija jāpaceļ virs pirmā ienaidniekam atņemtā augstā Novorosijskas nama. Kā lielu pagodinājumu karogu saņēma otrās pakāpes staršina jaunais komunists Vladimirs Smorževskis. Uzticības aizkustināts, drosmīgais izlūks, pirmā desanta kauju varonis deva biedriem zvērestu: «Flotes godu neaptraipīšu!»
Beidzot armijas pavēlnieks K. Leselidze sapulcināja komandierus, kam bija jāved karaspēks triecienā, un paziņoja laiku «C» — uzbrukuma sākuma stundu un minūti naktī no 9. uz 10. septembri. Tika galīgi precizēts katra uzdevums. Pēc tam pusi dienas pirms operācijas sākuma Ziemeļkaukāza frontes pavēlnieks I. Petrovs sasauca paplašinātu armijas un flotes komandējošā sastāva sanāksmi, kurā katrs ziņoja par gatavību.
Visās strēlnieku daļās, desanta vienībās un uz kuģiem stundu pirms uzbrukuma tika sarīkoti mītiņi. Ļoti daudz kas bija jāpasaka cilvēkiem, bet runāt pirms tam mēs nevarējām. Tātad bija jāizraugās visvajadzīgākie vārdi. Es biju daudzos mītiņos. Pārliecinājos, ka uzbrukuma pavēli karavīri uzņēmuši ar milzīgu gandarījumu, es pat teiktu — ar prieku.
Bija pienācis laiks, ko mēs visi gaidījām 255 dienas un naktis. Pavēlnieka novērošanas punkts bija iekārtots Markothas kalnu grēdā. No šejienes kā uz delnas redzams Cemesas līcis, redzama osta un prāva pilsētas daļa.