— Tu izskaties noguris, — Mazais lūdzjūtīgi saka. — Vai esi noguris?
— Nekas, — es atmetu ar roku. — Izturēt var.
— Cik dīvaini, ka tu nogursti, — Mazais domīgi turpina. — Es nezin kāpēc nekad nepiekustu. Un kas tas vispār ir — nogurums?
Dziļi ievelku elpu un sāku Mazajam Cilvēkbērnam skaidrot, kas ir nogurums. Manī klausoties, viņš izliek priekšā akmentiņus, kurus apstrādājis vecais, labais Toms, izveidodams tos kuba, lodes, paralēlepipeda, konusa vai citā — sarežģītākā formā. Brīdī, kad esmu beidzis, viņa priekšā ir izaudzis ļoti komplicēts veidojums, kam līdzīga nav visā pasaulē, tomēr tas ir savdabīgi harmonisks un dīvainas jēgas pilns.
— Tu stāstīji labi, — Mazais atzinīgi saka. — Vai mūsu saruna tiek ierakstīta?
— Jā, protams.
— Vai attēls ir labs, skaidrs? Attēls!
— Kā vienmēr.
— Lai tad šo figūru paskatās vectēvs. Paskaties, vecotēv: izdzīšanas mezgli ir šeit, šeit un šeit…
Mazā Cilvēkbērna vectēvs Pāvels Semjonovs strādā Parsifala abstrakciju realizācijas jomā. Viņš nav nekāds zinātnes spīdeklis, tomēr ir ļoti erudīts, un Mazais pastāvīgi uztur ar viņu radošus sakarus. Pāvels Semjonovs man teica, ka Mazais bieži vien domā naivi, taču viņa domas vienmēr ir oriģinālas un dažiem viņa veidojumiem var būt kāda nozīme Parsifala teorijas attīstībā.
— Katrā ziņā, — es piekritu. — Noteikti pateikšu. Jau šodien.
— Varbūt tie visi ir tikai sīkumi, — pēkšņi viņš saka un ar vienu kustību iznīcina savu konstrukciju. — Ko Ļova pašlaik dara? — viņš jautā.
Ļova ir bāzes vecākais inženieris, liels jokpēteris un anekdošu stāstītājs. Kad viņš sarunājas ar Mazo, visa telpa ap planētu ir aizrautīgu smieklu un spiedzienu pilna, bet mani pārņem it kā greizsirdība. Mazais ļoti mīl Ļovu un katrreiz noteikti pavaicā par viņu. Reizēm viņš interesējas arī par Vanderhūzi, un tad ir jūtams, ka tīksmais vaigubārdas noslēpums vēl līdz šim laikam nav atminēts, tas vēl arvien ir aktuāls. Vienu vai divas reizes viņš ir vaicājis par Komovu, un man vajadzēja paskaid rot, kas ir projekts «Sķirsts-2» un kāpēc šim projektam nepieciešams ksenopsihologs. Par Maiju gan viņš nav jautājis nevienu reizi. Kad es pats mēģināju ierunāties par meiteni un pūlējos paskaidrot, ka Maija, ja arī ir viņu piemānījusi, tad darījusi viņa paša labā, ka no mums četriem tieši Maija bija pirmā, kas saprata, cik Mazajam grūti un cik nepieciešama viņam ir palīdzība, — ka (i es to pūlējos viņam iestāstīt, viņš gluži vienkārši piecēlās un gāja prom. Tieši tāpat viņš piecēlās un aizgāja, kad es reiz ņēmos viņam ieskaidrot, kas ir meli…
— Ļova guļ, — es saku. — Pie mums tagad ir nakts, pareizāk sakot, nakts pēc borta laika.
— Tātad arī tu gulēji? Es atkal pamodināju tevi?
— Tas nav nekas briesmīgs, — es saku no sirds.
— Man interesantāk ir parunāt ar tevi nekā gulēt.
— Nē, tu ej un guli, — Mazais stingrā balsī izrīko.
— Mēs tomēr esam savādi radījumi. Mums noteikti vajadzīgs miegs.
Sis «mums» kā balzams ieplūst manā sirdī. Starp citu, pēdējā laikā Mazais bieži saka «mēs», un pamazām es jau sāku pierast.
— Ej gulēt, — Mazais atkārto, — Bet vispirms pasaki man — vai neviens neatnāks pie šī krasta, kamēr tu gulēsi?
— Neviens, — saku kā vienmēr. — Vari būt mierīgs.
— Tad ir labi. Tu guli, bet es iešu padomāt.
— Protams, ej vien,
— Uz redzēšanos! — Mazais uzsauc.
— Uz redzēšanos, — es saku un atslēdzos.
Zinu, kas notiks tālāk, un neeju gulēt. Man ir pilnīgi skaidrs, ka šodien atkal neizgulēšos.
Viņš sēž savā parastajā pozā, pie kuras esmu pieradis un kura man vairs neliekas samocīta. Kādu laiku viņš skatās apdzisušajā ekrānā uz vecā Toma pieres, pēc tam paceļ acis pret debesīm, it kā cerēdams ieraudzīt tur, divsimt kilometru augstumā, manu bāzi, kas savienota ar Klejotāju pavadoni, bet aiz viņa muguras plešas pazīstamā aizliegtās planētas Šķirsts panorāma — smilšu kāpas, viļņojošais miglas auts virs karstā dumbrāja, drūmā kalnu grēda tālumā, bet virs tās — tievie, garie vareno un laikam mūžīgi neatklāto ierīču pavedieni, gluži kā lokani, dreboši baismīga kukaiņa taustekļi.
Tur pie viņiem patlaban ir pavasaris, krūmiem saplaukuši lieli spilgtas krāsas ziedi, virs kāpām virmo silts gaiss. Mazais izklaidīgi skatās uz visām pusēm, pirksti pārcilā gludos akmentiņus. Pār plecu viņš paskatās uz kalnu pusi, atkal novēršas un kādu laiku sēž nekustīgi, galvu nokāris. Pēc tam apņēmīgi izstiepj roku uz manu pusi un nospiež izsaukuma taustiņu Tomam zem paša deguna.
— Esi sveicināts, Stas, — viņš saka. — Vai tu jau izgulējies?
— Jā, — es atbildu. Man ir jāsmejas, kaut gan briesmīgi nāk miegs.
— Stas, tagad būtu labi paspēlēties, vai ne?
— Jā. Tas nebūtu slikti.
— Circenītis aizkrāsnē, — viņš saka un kādu brīdi cieš klusu.
Es gaidu.
— Labi, — moži saka Mazais Cilvēkbērns. — Tagad parunāsim, vai ne?
— Protams, — es piekrītu. — Parunāsim.