Vispirms pārbaudīju Toma refleksus. Izrādījās, ka tie robotam ir vislabākajā kārtībā.
— Ļoti labi! — es noteicu balsī, izvilku no futrāļa skalpeli un ar vienu kustību — kā eksāmenā — atvēru Toma galvaskausa pakaļējo kārbu.
Strādāju ar aizrautību, pat ar tādu kā niknumu, ātri, precīzi, noteikti — kā automāts. Varu teikt tikai vienu: nekad mūžā vēl neesmu tā strādājis. Sala rokas,, sastinga seja, elpot vajadzēja nevis, kā pagadījās, bet saprātīgi, lai operācijas vieta nenosarmotu, taču es negribēju pat domāt, ka kiberus varētu sadzīt kuģa darbnīcās. Sirds man kļuva arvien vieglāka un vieglāka, neko neparastu vairs nedzirdēju, un pamazām izgaisa doma, ka es varētu sakļausit kādas savādas skaņas, divas reizes pat aizskrēju uz kuģi, lai paņemtu mezglus, ko apmainīt Toma koordinācijas sistēmā.
— Būsi kā jauns, — es atkārtoju pie sevis. — Tagad tu man vairs nebēgsi no darba. Es tevi, večukiņ, izārstēšu, nostādīšu uz kājām, izvedīšu cilvēkos. Tu taču gribi iziet ļaudis? Un kā vēl! Ļaudīs ir labi, tur tevi mīlēs, kops un lolos. Bet vai zini, ko es tev teikšu? Kā tu vari iziet cilvēkos ar tādu aksiomātikas bloku? Tevi neņems pat cirkā, par ļaudīm nemaz nerunājot. Ja tev būs tāds bloks, tu par visu sāksi šaubīties un domāt, iemācīsies dziļdomīgi urbināt degunu. Prātosi, vai ir vērts. Kam tas viss vajadz'gs? Ko dos visas šīs nolaišanās joslas un fundamenti? Bet tagad es tevi, draudziņ …
— Šura … — kaut kur pavisam tuvu ievaidējās vārga sievietes balss. — Kur tu esi, Šura … Sāp ..,
Es sastingu. Gulēju Toma vēderā, no visām pusēm iespiests starp viņa varenajiem darba muskuļu kalniem, vienīgi kājas rēgojās ārā, un pēkšņi mani sagrāba ārkārtīgas bailes, jutos kā šaušalīgā sapnī. Pats nesaprotu, kā savaldījos, nesāku kliegt un raustīties. Varbūt kādu brīdi biju pat zaudējis samaņu, tāpēc ka ilgi neko nedzirdēju un neko neapjēdzu, vienīgi blenzu uz Toma atkailinātajiem nerviem, kas atradās man acu priekšā un ko apspīdēja zaļgana gaisma.
— Kas noticis? Kur tu esi? Es neko neredzu, Sura …— gārdza sieviete, šķiet, locīdamās neciešamās sāpēs. — Te kāds ir… Atsaucies taču, Sura! Cik briesmīgi sāpi Palīdzi man, es neko neredzu …
Viņa gārdza un raudāja, un atkārtoja vienu un to pašu, un man jau šķita, ka redzu viņas sāpju pārvērsto, nāves sviedriem pārplūdušo seju, un viņas gārdzienos skanēja ne tikai lūgšanās un sāpes, tajos bija jūtams niknums, prasība, pavēle. Gandrīz fiziski sajutu, kā ledaini, izmisīgi pirksti stiepjas uz manām smadzenēm, lai tajās ieķertos, saspiestu un izdzēstu dzīvības dzirksti. Būdams daļēji jau bez samaņas, krampjaini sakodis zobus, ar kreiso roku sataustīju pneimatisko vārstu un no visa spēka nospiedu to uz leju. Ar mežonīgu kaucienu saspiestais argons lauzās uz āru, bet es tik spiedu un spiedu vārstu, tā apklusinot, iznīcinot vārgo balsi savās smadzenēs, jutu, ka topu kurls, un šī sajūta sagādāja man neizsakāmu atvieglinājumu…
Pēc tam izrādījās, ka stāvu blakus Tomam, aukstums manī spiedās līdz kauliem, bet es pūšu silto elpu uz sastingušajiem pirkstiem un, svētlaimīgi smaidīdams, atkārtoju: — Skaņas barjera, vai saproti? Skaņas barjera …— Toms stāvēja, pamatīgi nosvēries uz labajiem sāniem, bet visa pasaule ap mani bija ietinusies milzīgā, nekustīgā sarmas un sasalušu smilšu graudiņu mākonī. Salīgi sabāzis plaukstas padusēs, es apgāju Tomam apkārt un ieraudzīju, ka argona strūkla izsitusi milzīgu bedri būvlaukuma malā. Brīdi stāvēju, pārliecies pār bedri, vēl arvien atkārtodams vārdus par skaņas barjeru, bet jau jutu, ka vajadzētu beigt tā runāt, un atskārtu, ka stāvu salā bez kažoka, atcerējos, ka biju to nometis tieši tajā vietā, kur tagad izsista bedre, un sāku minēt, vai man kabatās nebija kādas sevišķi svarīgas lietas, neko neatcerējies, bezrūpīgi atmetu ar roku un sīkā riksītī tecēju uz kuģi.
Iegājis kesonā, vispirms paņēmu jaunu kažoku, pēc tam devos uz savu kajīti, pie durvīm noklepojos, it kā gribēdams kādu brīdināt, ka tūlit iešu iekšā, iegājis atkritu guļvietā, pagriezos pret sienu un pārvilku kažoku pār galvu. Visu to darīdams, gluži labi sapratu, ka tam nav nekādas jēgas, ka, nākot uz kajīti, man bija noteikts mērķis, taču šo mērķi esmu piemirsis un tagad guļu, it kā man vajadzētu kādam pierādīt: tieši tādēļ jau esmu ienācis, lai atgultos.
Laikam gan tā būs bijusi tāda kā histērijas lēkme, un, nedaudz attapies, es nopriecājos, ka tā izpaudusies tik vieglā, nekaitīgā veidā. Viens gan tagad bija skaidrs: darbs man te, uz šīs planētas, nu ir cauri. Un strādāt kosmosā droši vien man vairs nevajadzēs. Protams, tas bija aizskaroši un — nav vārdam vietas! — arī kauns par to, ka neesmu izturējis un jau pirmajā patstāvīgajā darbā izgāzies, turklāt, kā jau iesācējs, šķiet, esmu sūtīts uz visdrošāko un mierīgāko vietu. Man pašam bija nepatīkami, ka esmu nekur nederīgs grausts, ar tik vājiem nerviem, un mani pārņēma kauns, ka nesen tiku izjutis pašapmierinātu žēlumu par Kasparu Manukjanu, kurš nebija izturējis konkursu projektā «Šķirsts» it kā paaugstinātas uzbudināmības dēļ. Nākotne man tēlojās vistumšākajās krāsās — klusas un mierīgas sanatorijas, medicīniskās apskates, procedūras, psihologu uzmanīgie jautājumi, milzum daudz līdzjūtības un žēluma, satriecoša līdzjūtības un žēluma Iavina, kas gāzīsies pār inani no visām pusēm …
Strauji atgrūdu kažoku sāņus un piecēlos sēdus. Labi, es noteicu klusumā un tukšumā, pietiks činkstēt. Gorbovskis no manis nav iznācis. Kaut kā to pārdzīvosim… Tātad darīsim tā. Jau šodien pastāstīšu visu Vanderhūzem, un rīt, iespējams, atsūtīs cilvēku, kas mani nomainīs. Velns parāvis, kas notiek būvlaukumā! Toms atvienots, grafiks nav izpildīts, un tad vēl tā briesmīgā bedre pie nosēšanās joslas… Pēkšņi atcerējos, kādēļ biju nācis uz kajīti, atrāvu galda atvilktni, izņēmu kristalofonu ar irukāņu kaujas maršu ierakstiem un akurāti piekāru pie labās auss ļipiņas. Skaņas barjera, es noteicu pie sevis pēdējo reizi. Pasitis kažoku padusē, atkal izgāju kesonā, pāris reižu dziļi ieelpoju un izelpoju, lai nomierinātos pavisam, ieslēdzu kristālu un droši devos ārā.
Tagad man bija labi. Ap mani un arī manī pašā barbariski kauca taures, žļarkstēja un dārdēja bungas; oranžu putekļu klātie telemiešu leģioni brašā solī maršēja cauri senajai pilsētai Setemai; liesmoja torņi, iebruka jumti, un, ar baismo troksni nomācot ienaidnieka saprātu, briesmīgi svilpa kaujas pūķi — mūru grāvēji. So tūkstoš gadu veco trokšņu pavadījumā es atkal ielīdu Tomā un bez kavēk ļiem pabeidzu kibera profilaktisko remontu.
Džeks un Rekss jau bija aizbēruši un nolīdzinājuši bedri, bet Toma iekšās tika iesūknēti pēdējie argona litri, kad gaisā virs pludmales ieraudzīju strauji augošu melnu punktu. Tas bija mūsu glaideris, kas atgriezās pie kuģa. Pametu acis uz pulksteni — tas rādīja bez divām minūtēm astoņpadsmit pēc vietējā laika. Es biju izturējis. Tagad varēja izslēgt timpānus un bungas un vēlreiz padomāt, vai ir vērts satraukt Vanderhūzi un bāzi, stāstot par notikumiem uz kuģa un saviem nodomiem, — man nomainītāju nebūs nemaz tik viegli sameklēt, kā nekā tas tomēr ir ārkārtējs gadījums, tā dēļ darbs uz visas planētas var aizkavēties, saskries dažādas komisijas, sāksies kontrolpārbaudes un atkārtotas pārbaudes, darbs apstāsies, Vadiks staigās nikns kā pats nelabais, un ja vēl iedomājas, kā uz mani skatīsies ksenopsiholoģijas doktors, Kontaktu komisijas loceklis, speciālais projekta «Šķirsts» pilnvarotais Gcnadijs Komovs, jaunais daudzsološais spīdeklis pie zinātnes debesīm, doktora Mboga mīļākais skolnieks, paša Gorbovska jaunais līdzgaitnieks … Nē, tas viss rūpīgi jāapsver. Lūkojos uz tuvojošos glaideri un domāju: tas viss jāapsver ļoti, ļoti rūpīgi. Pirmkārt, priekšā vēl vesels vakars, un, otrkārt, man ir nojauta, ka to visu mēs pagaidām atliksim. Galu galā — mani pārdzīvojumi attiecas tikai uz mani, taču mana demisija vairs neattiecas tikai uz mani vien, bet uz mums visiem. Turklāt arī skaņas barjera sevi ir parādījusi. Tātad šo jautājumu tomēr atliksim.