Komovs piecēlās un, salicis rokas aiz muguras, augstprātīgi paskatījās uz Vanderhūzi.
— Kā jūs nesaprotat, Jakov, — viņš teica, acīm redzami aizkaitināts. — Vecā tipa kuģis, svešs kuģis, ieraksts bortžurnālā nez kāpēc izdzēsts … Ja mēs nosūtīsim šāda veida ziņojumu, — viņš paķēra no galda papīra lapiņu un pavicināja to Vanderhūzem gar degunu, — Sidorovs nodomās, ka mēs vai nu negribam, vai nespējam patstāvīgi izdarīt ekspertīzi. Viņam tas nozīmētu vēl vienas rūpes, jo būtu jāorganizē komisija, jāmeklē cilvēki, jāatkaujas no ziņkārīgajiem dīkdieņiem… Mēs nostādīsim sevi muļķīgā, smieklīgā stāvoklī. Un padomājiet, Jakov, — par ko pārvērtīsies mūsu darbs, ja uz šejieni gāzīsies ziņkārīgo slaistu bari?
— Hm, — Vanderhūze novilka. — Tas ir, citiem vārdiem sakot, jūs nevēlaties, ka mūsu darba iecirknī sarodas nepiederošas personas. Vai tā ir?
— Tieši tā, — Komovs stingri noteica.
Vanderhūze paraustīja plecus.
— Ja nu tā… — Viņš mirkli padomāja, paņēma no Komova papīru un pierakstīja tur vēl dažus vārdus. — Vai tadā veidā ies cauri? «ER-2 bāze,» — ātri bērdams vārdus, viņš nolasīja. — «Steidzama. Simt otrajā kvadrātā atklāts avarējis «Pelikāna» tipa Zemes kosmosa kuģis ar reģistrācijas numuru tādu un tādu, uz kuģa divu cilvēku mirstīgās atliekas, domājams — vīrieša un sievietes, ieraksts bortžurnālā izdzēsts, sīkāku ekspertīzi…» — te Vanderhūze paaugstināja balsi un nozīmīgi pacēla pirkstu, — «sāksim rīt.» Nu, kā jums šķiet, Genadij?
Brītiņu Komovs stāvēja, domīgi šūpodamies no pirkstgaliem uz papēžiem.
— Nu labi, — viņš beidzot teica, — lai tā būtu. Vienalga, kā, lai tikai mūs netraucē. Lai tā būtu.
Viņš pēkšņi pagriezās un izgāja no kajītes. Vanderhūze uzrunāja mani:
— Noraidi to, lūdzu, Stas. Un laiks jau arī pusdienot, kā tev šķiet? — Viņš piecēlās un domīgi izteica vienu no savām mīklainajām frāzēm: — Būtu tikai alibi, gan līķi atrastos.
Es kodēju radiogrammu un nosūtīju to ar steidzamo impulsu. Mani bija pārņēmusi savāda jutoņa. Pavisam nesen, pirms īsa brītiņa, kaut kas uzbāzīgs bija ielauzies zemapziņā un traucēja kā skabarga. Es mirkli pasēdēju pie rācijas un ieklausījos. Jā, ieklausīties, zinot, ka kuģis ir ļaužu pilns, — tas bija pavisam kas cits. Dzirdams, ka pa lokveida gaiteni ātri aizsoļo Komovs. Viņam vienmēr tāda gaita, it kā viņš steigtos, bet reizē viņam būtu zināms, ka var arī nesteigties, jo bez viņa nekas nesāksies. Tad atskan Vanderhūzes balss, kas kaut ko dudina. Maija viņam atbild, un viņai ir parastā balss noskaņa — augsta un neatkarīga, acīmredzot viņa ir jau nomierinājusies vai arī savaldās. Tagad nav ne klusuma, ne tukšuma, ne mušas zirnekļa tīklā … Un pēkšņi es sapratu, kas tā par uzbāzīgu domu ielauzusies manā zemapziņā: mirstošās sievietes balss manos nesenējos murgos un bojā gājusī sieviete sadragātajā zvaigžņu kuģī… Sagadīšanās, protams… Nav ko teikt, briesmīga sagadīšanās.
Trešā nodaļa BALSIS UN RĒGI
Lai cik dīvaini tas arī būtu, naktī gulēju kā nosists. No rīta, kā parasti, piecēlos pusstundu agrāk par citiem, aizskrēju uz virtuvi paskatīties, kā ar brokastīm, iesteidzos kajītē pārbaudīt, ko dara mani roboti, pēc tam metos ārā no kuģa, lai izdarītu rītarosmi. Sauli vēl neredzēja virs kalniem, taču bija jau pavisam gaišs un ļoti auksts. Ieelpojot nāsis durstīja ledus adatiņas, skropstas apsarmoja, es no visa spēka vicināju rokas, pietupos un vispār steidzos pēc iespējas ātrāk beigt un atgriezties uz kuģa. Uri tad ieraudzīju Koinovu. Šodien, ka redzams, viņš piecēlies pirms manis, kaut kur aizgājis un tagad atgriežas no būvlaukuma puses. Pretēji paradumam viņš šoreiz gāja lēni, it kā domās iegrimis, un ar kādu rīkstīti izklaidīgi sita sev pa kāju. Biju jau beidzis savus rīta vingrojumus, kad viņš pienāca man pavisam tuvu un padeva labrītu. Es, protams, sveicienu atņēmu un grasījos nozust lūkā, bet viņš mani atturēja, vaicādams:
— Sakiet, Popov, — vai jūs atstājat kuģi, kad esat palicis šeit viens?
— Tas ir — kā? — Es biju izbrīnīts ne tik daudz par viņa jautājumu, cik par to, ka Genadijs Koinovs visžēlīgi sācis interesēties, kā es pavadu laiku. Mana attieksme pret Komovu ir sarežģīta. Es viņu ne visai labi ieredzu.
— Tas ir — vai jūs kaut kur ejat? Piemēram, uz purvu vai uz sopkām …
Man riebj, ja, runājot ar kādu, skatās velns zina kur, tikai ne uz sarunas biedru. Turklāt ja runātājs ir ģērbies kažokā ar kapuci, bet sarunas biedrs — vienīgi sporta tērpā, kas uzvilkts uz kailas miesas. Bet galu galā Genadijs Komovs ir Genadijs Komovs, tāpēc es, apņēmis ar rokām plecus, lēkādams uz vietas, atbildēju:
— Nē. Man jau tā trūkst laika. Pastaigas nav ne prātā.
Beidzot viņam labpatika pamanīt, ka es salstu, un viņš laipni norādīja man ar rīkstīti uz lūku, teikdams: — Lūdzu. Te ir auksti. — Taču kesonā viņš mani atkal uzrunāja.
— Bet roboti — vai tie atstāj būvlaukumu?
— Roboti? — Es nekādi netiku skaidrībā, kur viņš tēmē. — Nē. Kāpēc lai tie aizietu no laukuma?
— Nu, es nezinu… Teiksim, pēc būvmateriāliem.
Viņš kārtīgi pieslēja savu rīkstīti pie sienas un sāka
pogāt vajā kažoku. Manī auga dusmas. Ja viņš kaut kādā veidā ir uzodis par trūkumiem manā celtniecības sistēmā, tad, pirmkārt, tā nav viņa darīšana un, otrkārt, viņš varētu runāt par to tieši. Galu galā — kas tā par pratināšanu …
— Sī tipa kibcrsistēmu būvmateriāls, — es sacīju cik iespējams sausi un oficiāli, — ir tas materiāls, kas atrodams kibersistēmai zem kājām. Sinī gadījumā tās ir smiltis.
— Un akmeņi, — pakārdams kažoku uz āķa, Komovs nevērīgi piebilda.
Ar savu piezīmi viņš mani satracināja. Par to nu viņam nebija nekāda da|a, un es izaicinoši atcirtu:
— Jā gan! Ja pagadās akmeņi, tad arī tie.
Tagad viņš vērīgi paskatījās man acīs.
— Baidos, ka jūs esat mani nepareizi sapratis, Popov, — ar negaidītu mīlīgumu balsī viņš ierunājās. — Es netaisos bāzt degunu jūsu darbā. Man gluži vienkārši radušās šādas tādas neskaidrības, tāpēc es jautāju jums, jo jūs esat vienīgais, kas var palīdzēt tikt ar tām skaidrībā.
Nu, ja jau pret mani izturas cilvēciski, tad arī es varu būt labs.
— Vispār, protams, akmeņi kiberiem nav piemēroti, — es teicu. — Vakar mana sistēma mazliet niķojās un mašīnas izsvaidīja šos akmeņus pa visu būvlaukumu. Kas zina, kāpēc kiberiem tas bija vajadzīgs. Pēc tam tie, protams, visu savāca.
Komovs pamāja.
— Jā, to es ievēroju. Kāda veida traucējumi tie bija?
Pāris vārdos pastāstīju viņam par vakardienas notikumiem, noklusējot, protams, intīmos sīkumus. Viņš klausījās, māja ar galvu, bet pēc tam, paņēmis savu rīkstīti, pateicās par paskaidrojumu un aizgāja. Tikai vēlāk, kopkajītē ēdot griķu biezputru ar aukstu pienu, atskārtu, ka tā arī esmu palicis neziņā, kādas neskaidrības radušās doktora Mboga mīlulim un cik lielā mērā man izdevies tās noskaidrot. Un vai vispār izdevies. Pārtraucu ēšanu un vērīgi palūkojos uz Komovu. Nē, acīmredzot man nav izdevies.
Genadijs Komovs parasti izskatās kā cilvēks no citas pasaules. Mūžīgi viņa skatiens ir vērsts tālumā, it kā viņš ielūkotos aiz apvāršņa, un viņa domas šķiet velnišķi augstas un cildenas. Uz zemes viņš nolaižas likai tad, ja kaut kas nejauši vai ar nodomu traucē viņa cēlo izsmalcinātību. Tad viņš ar stingru roku, nereti pat nežēlīgi likvidē šķērš|us un atkal paceļas savā Olimpā. Tā vismaz stāsta par viņu, un vispār jau tur nav nekā sevišķa. Ja cilvēks risina citu planētu psiholoģijas problēmas un dara to sekmīgi, spēkus nežēlodams, cīnās priekšējās pozīcijās, turklāt ir viens no izcilākajiem planētas «futurologiem», tad viņam daudz kas ir piedodams un pret viņa manierēm jāizturas ar zināmu iecietibu. Galu galā visi jau nevar būt tik simpātiski kā Gorbovskis vai doktors Mbogs.