No otras puses, pēdējās dienās es arvien biežāk un biežāk ar izbrīnu un rūgtumu atceros jūsmīgos Tatjanas stāstus; Tatjana nostrādājusi kopā ar Komovu veselu gadu, man šķiet, bija viņā iemīlējusies un uzskatīja viņu par ārkārtīgi sabiedrisku, asprātīgu cilvēku un tā tālāk. Viņa pat nosauca Komovu par sabiedrības dvēseli. Nevarēju gan iedomāties, kas tā par sabiedrību, kurai tāda dvēsele.
Jā, man Genadijs Komovs vienmēr licies kā cilvēks no citas pasaules. Taču šodien pie brokastu galda viņš pārspēja pats sevi. Ēdienu šķīvī viņš bagātīgi apkaisīja ar sāli. Apkaisa, pagaršo un izklaidīgi izsviež to ar visu trauku atkritumu vadā. Sinepes samainīja ar sviestu. Uzziež uz salda grauzdiņa, pagaršo un izklaidīgi aizmet turpat, kur šķīvi. Jakovam Vanderhūzem uz jautājumiem neatbildēja, toties kā dēle piesūcās Maijai, lūkodams izzināt, vai topogrāfiskajā uzņemšanā viņi ar Vanderhūzi vienmēr iet divatā vai dažkārt arī pa vienam. Laiku pa laikam viņš nervozi skatījās apkārt, bet reiz pat pielēca kājās, izskrēja gaitenī, palika tur vairākas minūtes un atgriezās, it kā nekas nebūtu noticis, — atkal triepa sinepes uz grauzdiņiem, kamēr mēs viņam tās atņēmām.
Arī Maija nervozēja. Atbildēja aprauti, blenza šķīvī un pa visu brokastošanas laiku ne reizi nepasmaidīja. Es gan sapratu, kas ar viņu notiek. Viņas vietā ari es nervozētu pirms tāda pasākuma. Galu galā mēs ar Maiju esam vienos gados, lai gan viņas pieredze darbā ir daudz lielāka, taču šodien viņai būs vajadzīga pavisam cita pieredze.
Vārdu sakot, Komovs acīm redzami nervozēja, Maija nervozēja, Vanderhūze, skatīdamies uz viņiem, ari sāka izrādīt pirmās nemiera pazīmes, un es sapratu, ka tagad būtu pavisam nevietā runāt par manu līdzdalību gaidāmajā ekspertīzē. Bija skaidrs, ka šodien mani atkal gaida gara darbadiena, klusuma un tukšuma diena, un ari es sāku nervozēt tāpat kā visi pārējie. Atmosfēra pie galda kļuva gaužām saspringta. Tad Vanderhūze, kā jau kuģa komandieris un ārsts, nolēma izlādēt nervozo gaisotni. Viņš atmeta galvu, pastiepa zodu uz priekšu un pāri degunam pētoši paskatijas uz mums. Viņa lūša vaigubārda bija saslējusies gaisā. Sākumā viņš pastāstīja dažas anekdotes no starpzvaigžņu lidotāju dzīves. Tās bija vecas, daudzkārt dzirdētas, pieklājības pēc es pasmaidīju, Maija uz dzirdēto nereaģēja, bet Komova izturēšanās bija pavisam dīvaina. Viņš klausījās uzmanīgi, nopietni un stāsta kulminācijas vietā pamāja ar galvu, pēc tam domīgi noskatīja Vanderhūzi un svarīgi noteica:
— Vai zināt, Jakov, pie jūsu vaigubārdas ļoti labi piestāvētu pušķītis ausīs.
Tas bija labi teikts, un citos apstākļos es par asprātīgajiem vārdiem būtu nopriecājies, taču šoreiz man tie šķita gaužām netaktiski. Jāsaka gan, ka pats Vanderhūze acīmredzot bija citādās domās, jo viņš apmierināti pavīpsnāja, ar saliektu pirkstu uzbužināja vaigubārdu vispirms kreisajā, tad labajā pusē un pastāstīja mums vēl vienu notikumu no starpzvaigžņu lidotāju dzīves.
Uz kādas civilizētas planētas ierodas viens Zemes cilvēks, nodibina sakarus ar aborigēniem un piedāvā tiem savus pakalpojumus — kā lielākais Zemes speciālists pirmās paaudzes mūžīgo dzinēju konstruēšanas un ekspluatācijas jautājumos. Aborigēni, gluži dabiski, blenž Šim supersaprāta sūtnim mutē un pēc viņa norādījumiem nekavējoties ķeras pie darba. Uztaisa mūžīgo dzinēju. Tas nedarbojas. Zemes sūtnis groza riteņus, ložņā starp stieņiem un dažādiem zobratiem un lamājas, ka nav izdarīts, kā vajag. «Jums ir novecojusi tehnoloģija,» viņš saka, «šie mezgli pilnīgi jāpārtaisa, bet tie tur vispār jānomaina, kā jūs domājat?» Aborigēniem nav kur sprukt.
Viņi ķeras klāt, pārtaisa un radikāli nomaina visu, kā pavēlēts. Tikko viņi darbu pabeiguši, kad pēkšņi no Zemes ierodas ātrās palīdzības raķete, sanitāri sagrābj izgudrotāju, šis saņem attiecīgās injekcijas, ārsts atvainojas aborigēniem, un raķete aizlido. Iedzimtie apjukuši un skumīgi, kaunēdamies cits citam acīs skatīties, sāk izklīst un pēkšņi pamana, ka dzinējs sācis darboties. Jā, mani draugi, dzinējs sāka darboties un darbojas joprojām jau pusotra simta gadu.
Man patika šis vienkāršais stāsts. Tūlīt manāms, ka to sadomājis Vanderhūze pats un droši vien nupat uz vietas. Man par lielu izbrīnu, arī Kornovam stāstītais notikums patika. Kad Vanderhūze bija nonācis vēstījumā līdz pusei, Komova acis vairs nešaudījās pa galdu, meklējot sinepes, bet ieurbās runātājā. Viņš tās nenolaida līdz pat beigām un pēc tam izteicās apmēram tā: teorētiski viņam šķietot interesanta ideja par to, ka viens no kontaktu partneriem varētu būt nepieskaitāms. Vismaz līdz šim vispārīgajā kontaktu teorijā šāda iespēja nav minēta, lai gan jau divdesmit pirmā gadsimta sākumā kāds Strauhs izvirzījis hipotēzi par šizoīdo tipu ieslēgšanu kosmisko kuģu apkalpju sastāvā. Jau toreiz bija zināms, ka šizoidajiem tipiem ir spilgti izteikta netradicionāla uztveres spēja. Kur normāls cilvēks neredzētu lielu un parādību haosā gribot negribot mēģina saskatīt ko zināmu, agrāk redzētu, stereotipu — šizoīds, gluži pretēji, ne tikai redz visu tā, kā patiesībā ir, bet var pat izveidot jaunus stereotipus, kas izriet no apslēptās redzamā haosa dabas. Starp citu, pamazām iededzies, Komovs turpināja, šī īpašība, kā izrādās, ir kopīga visdažādāko tipu šizoīdā prāta pārstāvjiem. Bet, tā kā teorētiski nepavisam nav izslēgta iespēja, ka kontakta objekts var būt tieši šizoīdais tips, un, laikus neatklāta, šī īpašība kontakta gaitā var radīt smagas sekas, Jakov, jūsu skartā problēma ir zinātnes uzmanības vērta.
Pavīpsnājis Vanderhūze teica: viņš dāvinot Komovam šo ideju, — un atgādināja, ka laiks braukt. Izdzirdusi šos vārdus, Maija, kas pavērtu muti ar interesi bija klausījusies Komovā, uzreiz apdzisa. Ar mani bija tāpat: visas sarunas par šizoīdiem izraisīja manī nepatīkamas pārdomas. Un tad kaut kas notika.
Vanderhūze un Maija jau bija izgājuši no kopkajītes, bet Komovs vēl kavējās durvīs. Pēkšņi viņš pagriezās, stingri satvēra mani aiz elkoņa un, ar salti pelēkajām acīm it kā baisi iztaustot manu seju, klusu, bet ātri nočukstēja:
— Nu ko jūs esat tāds nospiests, Stas? Vai kas noticis?
Es apstulbu. Mani satrieca šizoidu speciālista patiešām pārdabiskais vērīgums. Tomēr man izdevās acumirklī saņemties. Pārāk daudz kas izšķīrās šajā brīdī. Es atvirzījos un jautāju ar ārkārtīgu izbrīnu:
— Par ko jūs runājat, Genadij Jurjevič?
Viņa acis joprojām pētīja manu seju, un viņš jautāja vēl klusāk un vēl steidzīgāk:
— Vai jūs baidāties palikt viens?
Bet nu jau es biju zirgā.
— Baidos? Nu, tas ir pārāk stipri teikts, Genadij Jurjevič. Es vairs neesmu nekāds mazais bērns …
Viņš atlaida manu elkoni.
— Varbūt lidosiet kopā ar mums?
Paraustīju plecus.
— Ļoti labprāt, taču vakar manas kibersistēmas darbā bija traucējumi. Tāpēc labāk būs, ja palikšu.
— Nu, nu! — viņš noteica neizteiksmīgā balsī, strauji pagriezās un izgāja.
Vēl brīdi pastāvēju kopkajītē, mēģinādams sakārtot domas. Man galvā bija pilnīgs juceklis, taču es jutos kā pēc labi nokārtota eksāmena.