— Es gribu, lai man tūlīt, šinī pašā mirklī, atdod manu mīļāko, manu meistaru, — Margarita teica, un viņas seja krampjaini sarāvās.
Istabā iebrāzās vējš, sveču liesmas noliecās, pavērās smagais loga aizkars, atvērās logs, tālumā augstu jo augstu kļuva redzams pilns mēness, taču tas nebija bālais rītausmas, bet īsts pusnakts mēness. Pār palodzi uz grīdas noklājās zaļganigās nakts gaismas lakats, un šai gaismā parādījās Ivana nakts viesis, kurš sevi dēvēja par meistaru. Viņš bija slimnīcas drēbēs — halātā, čībās, un galvā viņam bija melnā cepurīte, no kuras viņš nekad nešķīrās. Neskūtā seja draudžaini raustījās, acis bija gan bezprāts, gan bailes no sveču liesmām, bet mēness gaisma virda ap viņu.
Margarita viņu pazina uzreiz, iestenējās, sasita rokas un skrēja klāt. Viņa tam skūpstīja pieri, lūpas, glaudās pie sarainā vaiga, un ilgi valdītās asaras tagad ar straumi plūda pa vaigiem. Viņa spēja izrunāt vienu vienīgu vārdu un atkārtoja to bez jēgas:
— Tu… tu… tu…
Meistars atbīdīja viņu no sevis un dobjā balsī teica:
— Neraudi! Margo, neplosi manu sirdi! Es esmu smagi slims. — Viņš ieķērās palodzē, it kā tūliņ taisītos lēkt uz tās augšā un bēgt, atieza zobus, skatīdamies uz sēdošajiem, un iekliedzās: — Margo, man bail! Man atkal sākušās halucinācijas.
Asaras žņaudza rīkli, viņa čukstēja, ar mokām dabūdama vārdus pār lūpām:
— Nē, nē, nē, tev nav jābaidās ne no viena! Es esmu pie tevis! Es esmu pie tevis!
Korovjevs veikli un nemanot piebīdīja meistaram krēslu, viņš atslīga tajā, bet Margarita nokrita uz ceļiem, piespiedās viņam pie sāniem un tā arī palika — klusa kā pelīte. Uztraukumā viņa nemaz nepamanīja, ka vairs nav kaila, ka viņai mugurā melns zīda apmetnis. Slimais nokāra galvu un skatījās grīdā ar drūmām slima cilvēka acīm.
— Jā, — pēc klusuma brīža ierunājās Volands, — viņu ir pamatīgi apstrādājuši. — Korovjevam viņš pavēlēja: — Iedod, bruniniek, šim cilvēkam kaut ko iedzert!
Margarita drebošā balsī centās pierunāt meistaru:
— Nu, iedzer, iedzer! Tu baidies? Nē, nē, tici man, ka tev palīdzēs! Slimais paņēma glāzi un izdzēra to, kas tur bija iekšā, bet viņam
ietrīsējās roka, un tukšā glāze saplīsa pie viņa kājām.
— Tas uz laimi! Tas uz laimi! — Korovjevs čukstēja Margaritai. — Redziet, viņš jau sāk atgūties!
Patiešām — slimā skatiens vairs nebija tik mežonīgs un satraukts.
— Bet vai tā tiešām esi tu, Margo? — mēnesnīcas nakts viesis jautāja.
— Nešaubies ne mirkli, tā esmu es, — Margarita atbildēja.
— Vēl! — pavēlēja Volands.
Kad meistars bija izdzēris otru glāzi, viņa acis atguva dzīvību un sajēgu.
— Nu redziet, pavisam cita lieta, — Volands teica, miegdams acis. — Tagad parunāsimies! Kas jūs tāds esat?
— Tagad es neesmu nekas, — atbildēja meistars, un viņa mute sašķiebās smaidā.
— No kurienes jūs tagad icradāties?
— No bēdu nama. Es esmu garīgi slims, — atnācējs atbildēja. Tas bija pāri Margaritas spēkiem, un viņa atkal sāka raudāt. Ātri noslaucījusi asaras, viņa iekliedzās:
— Briesmīgi vārdi, briesmīgi vārdi! Viņš ir meistars, messire, es jums to saku! Izārstējiet viņu, viņš ir tā vērts!
— Vai jūs zināt, ar ko pašreiz runājat, — Volands jautāja atnācējam, — un pie kā atrodaties?
— Zinu, — meistars atbildēja, — trako namā man kaimiņos bija tāds puišelis, Ivans Bezpajumtnieks. Man viņš stāstīja pārjums.
— Jā, es atceros, — teica Volands, — man bija ļoti patīkami satikties ar šo jauno cilvēku pie Patriarhu dīķiem. Viņš mani pašu tik tikko nepadarīja par traku, pierādīdams, ka manis nav. Bet jūs taču ticat, ka es tiešām esmu?
— Būs jātic, — atnācējs teica, — bet mierīgāk būtu, protams, ja varētu uzskatīt jūs par kārtējo halucināciju. Piedodiet man, — meistars atjēdzies piebilda.
— Nu, ja tā ir mierīgāk, tad tā arī uzskatiet, — laipni atbildēja Volands.
— Nē, nē, — Margarita izbijusies iesaucās un kratīja meistaru aiz pleca, — atjēdzies! Tavā priekšā tiešām ir viņš!
Runcis arī šeit iemaisījās:
— Toties es gan patiešām esmu lidzīgs halucinācijai. Paskatieties uz manu profilu mēness gaismā! — Runcis izlīda mēness staru kūlī un gribēja vēl kaut ko teikt, bet viņu palūdza palikt klusu, un viņš apklusa, vēl noteicis: — Labi, labi, varat ari klusēt. Es būšu tāda klusējoša halucinācija.
— Bet sakiet — kāpēc Margarita jūs dēvē par meistaru? — Volands jautāja.
Meistars iesmējās un sacīja:
— To vājību viņai var piedot. Viņa ir pārāk augstās domās par to romānu, kuru es uzrakstīju.
— Par ko romāns ir?
— Par Ponciju Pilātu.
Sveču liesmu mēlītes atkal sāka šaudīties un lēkāt, nošķindēja trauki uz galda, Volands iesmējās pērkonīgā balsī, bet neviens nenobijās un par šiem smiekliem nebrīnījās. Begemots nezin kāpēc sāka aplaudēt.
— Kā jūs teicāt? Par ko? — Volands iejautājās un pārstāja smieties. — Mūsu laikos? Grandiozi! Un citas tēmas jums nebija? Ļaujiet iemest aci! — Un Volands pastiepa roku ar plaukstu
uz augšu.
— Diemžēl tas vairs nav iespējams, — meistars atbildēja, — jo es to krāsnī sadedzināju.
— Piedodiet, es tam neticu, — teica Volands, — tas nav iespējams! Manuskripti nedeg. — Viņš pagriezās pret Begemotu un teica: — Nu, Begcmot, dod šurp romānu!
Runcis uz ātrāko nolēca no krēsla, un visi ieraudzīja, ka viņš bija sēdējis uz biezas manuskriptu kaudzes. Runcis paņēma virsējo eksemplāru, palocījās un pasniedza to Volandam. Margarita sāka drebēt kā drudzī, asaras iesprāga acīs, un viņa iekliedzās:
— Redz, kur ir manuskripts! Redz, kur viņš ir!
Viņa metās pie Volanda, kunkstēdama no sajūsmas.
— Visuvarenais… visuvarenais!