Volands paņēma viņam sniegto manuskriptu, pagrozīja, nolika sānis un klusēdams, bez smaida skatījās uz meistaru. Tas nezin no kā atkal kļuva grūtsirdīgs un satraukts, pielēca kājās, stiepa rokas pret tālīno mēnesi un drebēdams murmināja:
— Pat mēnesnīcas naktī man nav miera; kāpēc iztraucējāt mani? 0, dievi, dievi…
Margarita ieķērās slimnieka halātā, piekļāvās viņam un ari pati sāka murmināt caur asarām:
— Ak Dievs, kāpēc tev zāles nepalīdz?
— Nekas, nekas, nekas, — čukstēja Korovjevs, rosīdamies ap meistaru, — nekas, nekas… Vēl vienu glāzīti — un es arī kompānijas pēc.
Un glāzīte pamirkšķinājās, uzdzirkstīja mēness gaismā, un šī glāzīte līdzēja. Meistaru nosēdināja, un viņa seja bija pavisam mierīga.
— Tagad nu viss skaidrs, — teica Volands un pabungāja ar savu garo pirkstu pa manuskriptu.
— Pilnīgi skaidrs, — piebalsoja runcis, aizmirsdams, ka solījies būt kā mēma halucinācija, — tagad opusa galvenā līnija man ir skaidra caur un cauri. Ko tu gribēji teikt, Azazello? — runcis klusējošajam Azazello uzprasīja.
— Es gribēju teikt, — tas atņurdēja, — ka tevi derētu noslīcināt.
— Esi žēlsirdīgs, Azazello, — runcis viņam atbildēja, — un neuzvcdini manu pavēlnieku uz tādām domām! Tici man, tādā pašā mēnesnīcas oreolā, kādā atnāca nabaga meistars, es katru nakti nāktu pie tevis, mātu ar galvu un aicinātu, lai tu nāc man līdzi. Kā tev tad būtu ap dūšu, Azazello?
— Margarita, — atkal ierunājās Volands, — tagad pasakiet visu, kas jums vajadzīgs!
Margaritai aizlicsmojās acis, un viņa lūdzoši paskatījās Volandā.
— Vai es drīkstu ar viņu parunāt čukstus?
Volands piekrītoši pamāja ar galvu, Margarita pieliecās meistaram pie pašas auss un kaut ko nočukstēja. Ko atbildēja meistars, tas bija dzirdams:
— Nē, par vēlu. Es no dzīves nekā vairs negribu. Vienīgi redzēt tevi. Un lūgt — pamet mani! Ar mani kopā tu aiziesi bojā.
— Nē, es nepametīšu, — Margarita atbildēja un pagriezās pret Volandu. — Lūdzu, pārccliet mūs atpakaļ uz Arbata šķērsieliņas pagrabu, lai tur aizdegas lampa un lai viss ir, kā bija.
Te meistars pasmaidīja, piekļāva sev klāt Margaritas galvu ar sen jau atrisušiem matiem un teica:
— Ak, neklausieties uz nabaga sievieti, messire! Tajā pagraba stāvā jau sen dzivo cits cilvēks, un vispār tā nemaz nenotiek, ka viss kļūst, kā reiz bijis. — Viņš piespieda vaigu pie savas draudzenes galvas, apskāva Margaritu un klusiņām atkārtoja: — Manu nabaga, nabaga…
— Nenotiek, jūs sakāt? — teica Volands. — Tas ir tiesa. Bet mēs pamēģināsim. — Un viņš uzsauca: — Azazello!
Tūdaļ no griestiem taisni uz gridas nokrita apjucis, gandrīz vai sajēgu zaudējis pilsonis vienā apakšveļā, bet galvā tam nezin kāpēc bija žokejcepure un rokā čemodāns. Cilvēks no bailēm drebēja un tupstījās.
— Mogaričs? — Azazello jautāja no debesīm nokritušajam.
— Aloīzijs Mogaričs, — tas trīcēdams atbildēja.
— Jūs bijāt tas, kurš, izlasījis Latunska rakstu par šī te cilvēka romānu, uzrakstījāt par viņu sūdzību, kurā apgalvojāt, ka viņš pie sevis glabā nelegālu literatūru? — jautāja Azazello.
Pilsonis kļuva zils un sāka liet gaužas nožēlošanas asaras.
— Jūs gribējāt pārcelties uz viņa istabām? — Azazello pūlējās jautāt pēc iespējas sirsnīgāk.
Istabā atskanēja satracinātas kaķes šņākšana, un Margarita ar kaucienu: —Tad redzi, kas ir ragana, redzi! — iecirta nagus Aloīzija Mogariča sejā.
Iestājās īsts sajukums.
— Ko tu dari? — meistars nostenējās. — Margo, netaisi sev kaunu!
— Es protestēju — tas nav kauns, ko viņa dara, — runcis kliedza.
Korovjevs ar mokām atrāva Margaritu no svešā.
— Es tur vannu iebūvēju, — zobus klabinādams, saskrāpētais Mogaričs sēca un no šausmām sāka bērt pavisam nesakarīgi:
— Vienreiz balsināta istaba… vienreiz krāsa…
— Nu redz, cik labi, ka ierīkoji vannu, — Azazello balsī bija tāda kā atzinība, — viņam vannas būs nepieciešamas. — Un tad sekoja bļāviens: — Ārā!
Mogaričs apsviedās ar kājām gaisā un pa atvērto logu tenteriski izlidoja no Volanda guļamistabas.
Meistaram bija platas acis no brīnumiem, viņš nočukstēja:
— Tomēr šeit iet vēl trakāk, nekā Ivans stāstīja! — Pārsteigumā viņš palūkojās apkārt un tad uzrunāja runci: — Bet piedodiet… vai tu… vai jūs… — viņš aprāvās, jo nezināja, kā pareizi jāuzrunā runči — ar «tu» vai ar «jūs», — vai jūs esat tas pats runcis, kurš brauc ar tramvaju?
— Tieši tā, — runcis, juzdamies glaimots, apstiprināja un piebilda:
— Patīkami dzirdēt, ka runci uzrunā tik pieklājīgi. Nezin kāpēc visus runčus uzrunā ar «tu», kaut ari neviens runcis nekad ne ar vienu tubrālības nav dzēris.
— Man nezin kāpēc šķiet, ka jūs tā pa īstam nemaz neesat runcis, — nedroši teica meistars, — manu pazušanu slimnīcā var atklāt kuru katru brīdi, — viņš bikli sacīja Volandam.
— Nu ko viņi tur var atklat! — Korovjevs viņu mierināja, un taja pašā bridi viņam rokās parādījās kaut kādas grāmatas un papīri.
— Si ir jūsu slimības vēture? -Jā.
Korovjevs iemeta slimibas vēsturi kamīna.
— Ja nav dokumenta, nav ari paša cilvēka, — Korovjevs apmierināti noteica, — un šī ir tā jūsu apbūvētāja mājas grāmata?
—Jā-ā…
— Kas tad tajā ir pierakstīts? Aloīzijs Mogaričs? — Korovjevs uzpūta mājas grāmatas lapai. — Zvikt, un viņa vairs nav, iegaumējiet — viņa nav ari bijis. Bet, ja tas individuālais būvētājs brinīsies, pasakiet, ka Aloīzijs viņam rādījies sapņos. Mogaričs? Kāds Mogaričs? Nekāda Mogariča nav bijis. — Te ar auklu cauršūtā mājas grāmata Korovjeva rokās izgaisa. — Tagad tā jau ir apbūvētāja atvilktnē.
— Jūs pareizi teicāt, — pārsteigts par Korovjeva veiklo rīcību, meistars sacīja, — ja nav dokumenta, nav arī cilvēka. Tieši manis tātad nav, jo man nav dokumentu.