— Es atvainojos, — iekliedzās Korovjevs, — tagad gan jums ir halucinācijas; lūdzu, jūsu dokumenti! — Un Korovjevs pasniedza tos meistaram. Pēc tam tīksmi izstaipījās un saldā balsī pačukstēja Margaritai: — Un te ir jūsu īpašums, Margarita Nikolajevna! — Un viņš pasniedza tai burtnīcu ar apdegušām malām, sakaltušu rozi, fotogrāfiju un ar īpašu saudzību krājkases grāmatiņu. — Desmit tūkstoši, kā jums bija labpaticies noguldīt, Margarita Nikolajevna. Mēs svešu nenemam.
— Uii man visas četras ķepas nokalst, ja es kam svešam pieskaros, — runcis klaigāja un lēkāja pa čemodāna vāku, lai iedabūtu visus nelaimīgā romāna eksemplārus čemodānā.
— Jūsu dokumentiņi arī. — Korovjevs pasniedza Margaritai viņas dokumentus, pagriezās uz Volanda pusi un godbijīgi paziņoja:
— Messire, tas ir viss!
— Nē, ne gluži, — Volands teica, atraudamies no sava globusa.
— Mana cienītā donna, ko jūs man pavēlēsit darīt ar jūsu svītu? Man personiski tā nav vajadzīga.
Kaila kā bijusi, istabā iedrāzās Nataša, sasita rokas un sāka klaigāt Margaritas priekšā:
— Esiet laimīga, Margarita Nikolajevna! — Viņa vairākkārt sveicienā pamāja ar galvu meistaram, pēc tam atkal griezās pie Margaritas. — Es taču zināju, uz kurieni jūs ejat.
— Mājkalpotājas visu zina, — runcis teica un zīmīgi pacēla ķepu, — smagi kļūdās tas, kurš domā, ka viņas ir aklas.
— Ko tu gribi, Nataša? — Margarita jautāja. — Ej atpakaļ uz savrupmāju!
— Mana sirsniņ, Margarita Nikolajevna, — lūdzoši ierunājās Nataša un nometās Margaritas priekšā uz ceļiem, — palūdziet viņus, — viņa pameta aci uz Volanda pusi, — lai mani patur par raganu! Es vairs negribu uz savrupmāju! Ne pie inženiera, ne pie tehniķa par sievu neiešu! Vakar ballē mani bildināja Žaka kungs. — Nataša pavēra dūrīti, tajā spīguļoja kaut kādas zelta monētas.
Margarita vaicājoši paskatījās uz Volandu. Tas pamāja ar galvu. Nataša krita Margaritai ap kaklu, skaļi nobučoja to un ar uzvaras kliedzienu izlidoja pa logu.
Natašu nomainīja Nikolajs Ivanovičs. Viņš bija atguvis savu cilvēka izskatu, bet bija ārkārtīgi drūms, pat īgns.
— Šo nu gan es atlaižu ar neizsakāmu baudu, — teica Volands, — ar ārkārtīgu baudu, jo viņš šeit ir lieks.
— Es ļoti lūdzu, — Nikolajs Ivanovičs ierunājās, tramīgi skatīdamies apkārt, bet lamādams stipri uzstājīgi: — izsniegt man izziņu par to, kur esmu pavadījis iepriekšējo nakti!
— Kādam nolūkam? — runcis bargi noprasīja.
— Lai varētu uzrādīt milicijai un dzīvesbiedrei, — apņēmīgi paskaidroja Nikolajs Ivanovičs.
— Parasti mēs izziņas neizniedzam, — runcis sarauca pieri, — bet, lai notiek, jums — izņēmuma kārtā.
Nikolajs Ivanovičs nepaguva ne aci pamirkšķināt, plikā Gella jau sēdēja pie rakstāmmašīnas, un runcis diktēja:
— Ar šo apliecinu, ka izziņas uzrādītājs Nikolajs Ivanovičs minēto nakti pavadīja ballē pie sātana, kurp bija pieaicināts kā satiksmes līdzeklis… Gella, tagad liec iekavas! Iekavās — «kalpoja par vepri». Paraksts — Begemots.
— Bet datums? — iepīkstējās Nikolajs Ivanovičs.
— Datumus mēs nerakstām, datētās izziņas nav vairs derīgas, — runcis atteica, pavicināja papīru pa gaisu, kaut kur sagrabināja zīmogu, pēc visiem likumiem uzpūta tam dvašu, uzspieda uz papīra vārdu «abmaksāts» un pasniedza dokumentu Nikolajam Ivanovičam. Pēc tam Nikolajs Ivanovičs nozuda, bet viņa vietā ieradās cits — negaidīts cilvēks.
— Vai tad vēl kāds? — ar pretīgumu balsī iejautājās Volands, ar plaukstu aizsegdamies no sveču gaismas.
Varenuha nokāra galvu, nopūtās un klusām teica:
— Laidiet mani atpakaļ! Es nevaru strādāt par vampīru. Toreiz cs Rimski gandrīz līdz nāvei pārbiedēju ar Gellu. Bet cs neesmu asinskārīgs. Laidiet mani projām!
— Ko viņš tur murgo? — viebdamies jautāja Volands. — Kas tas par Rimski? Un kas tās vispār par blēņām?
— Nepiegrieziet tam nekādu vērību, messire, — Azazello atbildēja un pievērsās Varenuham. — Neķītrības pa telefonu runāt nedrīkst! Melot pa telefonu ari nedrīkst! Skaidrs? Nedarīsit vairs tā?
No priekiem Varenuhas galvā viss sagriezās ačgārni, ar starojošu seju, pats neapjēgdams, ko saka, viņš sāka solīties:
— Visaugstā die… tas ir, es gribu teikt, jūsu augst… es tūlīt pēc pusdienas pārtraukuma… — Varenuha spieda rokas pie sirds un lūdzoši skatījās uz Azazello.
— Labi, prom uz mājām! — teica Azazello, un Varenuha izčibēja.
— Tagad es gribu palikt viens pats ar viņiem. — Un Volands norādīja uz meistaru un Margaritu.
Volanda pavēle tika acumirklīgi izpildīta. Bridis klusuma, pēc tam Volands paskatījās uz meistaru.
— Tātad atpakaļ uz Arbata pagrabstāvu? Bet kurš tad rakstīs? Kā būs ar sapņošanu, ar iedvesmu?
-- Man vairs nav ne sapņu, ne ari iedvesmas, — meistars atbildēja, — nekas mani vairs neinteresē, tikai viņa vienīgā. — Un meistars atkal uzlika roku Margaritai uz pleca. — Mani ir salauzuši, mani māc garlaicība, un es gribu uz pagrabu.
— Bet jūsu romāns, Pilāts?
— Es viņu nīstu, to romānu, — meistars atbildēja, — pārāk daudz ciešanu bijis viņa dēļ
— Es tevi lūdzu, — Margarita sacīja ļoti skumjā balsī, — nerunā tā! Kāpēc tu plosi manu sirdi? Tu taču zini, ka es visu savu dzīvi esmu ielikusi šinī tavā darbā. — Margarita piebilda, pagriezusies uz Volanda pusi: — Messire, neklausieties viņā, viņš ir par daudz izmocīts!
— Bet par kaut ko taču vajadzēs rakstīt? — Volands teica. — Ja prokurators izsmelts, nu, sāciet attēlot kaut vai to pašu Aloīziju.
Meistars pasmaidīja:
— Lapšoņņikova to nedrukās, turklāt tas ari ir gaužām neinteresanti.
— No kā tad jūs dzīvosit? Iesit ubagot?
— Labprāt, labprāt, — meistars atbildēja, piekļāva Margaritu sev klāt, apskāva viņas plecus un piemetināja: — Viņā ņems virsroku saprāts, un viņa pametīs mani…
— Nedomāju gan, — caur zobiem noteica Volands. — Tātad cilvēks, kas uzrakstījis par Ponciju Pilātu, nolien pagrabā, lai tupētu pie lampas un ubagotu?
Margarita atgāja nost no meistara un ļoti dedzīgi teica: