— Es izdarīju visu, ko spēju, cs pat ausī viņam iečukstēju pašu vilinošāko. Bet viņš no tā atteicās.
— To, ko jūs čukstējāt, es zinu, — Volands iebilda, — tas nav pats vilinošākais. Bet man jums jādara zināms, — viņš pasmaidījis pievērsās meistaram, — ka jūsu romāns jums vēl sagādās pārsteigumus.
— Tas būtu bēdīgi, — meistars atbildēja.
— Nē, nē, tas pavisam nebūs bēdīgi, — Volands teica, — nekā briesmīga vairs nebūs. Nu, Margarita Nikolajevna, viss ir padarīts. Vai jums ir vēl kādas pretenzijas?
— Ko jūs runājat, messire
— Tad paņemiet no manis par piemiņu, — Volands teica un izvilka no spilvenapakšas mazu, dimantiem nobārstītu zelta pakavu.
— Nē, nē, nē, par ko tad!
— Jums tiešām gribas ar mani strīdēties? — Volands jautāja un pasmaidīja.
Tā kā Margaritas apmetnim nebija kabatu, viņa ietina pakavu salvetē un savilka ciešu mezglu. Tajā bridi viņa pamanīja kaut ko pārsteidzošu. Viņa paskatījās uz logu, uz tajā vizošo mēnesi un tcica:
— Bet es kaut ko nesaprotu… Kā tas iznāk, ka visu laiku pusnakts un pusnakts, jau sen taču vajadzēja būt ritam?
— Svētku pusnakti patīkami ari drusku paildzināt, — Volands atbildēja. — Nu, es vēlu jums laimes!
Margarita lūdzoši pastiepa rokas, bet neuzdrošinājās Volandam tuvoties, vienīgi klusiņām noteica:
— Ardievu! Ardievu!
— Uz redzēšanos, — sacīja Volands.
Un Margarita melnā apmetnī, meistars slimnīcas halātā izgāja juvelicricnes koridorā, kur dega svece un kur viņus gaidīja Volanda svīta. Kad visi gāja pa koridoru ārā, Gella nesa čemodānu, kurā bija romāns un Margaritas Nikolajevnas nelielā iedzīve, bet runcis palīdzēja Gellai. Pie dzīvokļa durvīm Korovjevs atvadījās un nozuda, pārējie pavadītāji gāja līdzi arī pa trepēm. Tur nebija neviena cilvēka. Trešā stāva kāpņu laukumiņā kaut kas miksti nobūkšķēja, bet tam neviens ipašu uzmanību nepievērsa. Pie sestajām parādes durvīm Azazello papūta augšup, un viņi, izgājuši pagalmā, kurā neiespīdēja mēness, ieraudzīja, ka uz kāpnītēm — acīmredzot tik stiprā miegā, ka šauj kaut vai ar lielgabalu, — gulēja cilvēks garos stulmzābakos un ar žokeni galvā, bet mazliet tālāk stāvēja liels, melns limuzīns ar nodzēstām ugunīm. Caur priekšējo stiklu ne visai skaidri vīdēja krauka siluets.
Visi jau taisījās sēsties mašīnā, kad izmisusī Margarita klusiņām iekliedzās:
—Ak dievs, es esmu pazaudējusi pakavu!
— Sēdieties visi mašīnā, — Azazello teica, — un pagaidiet mani! Es tūlīt nakšu, man tikai jānoskaidro, kas par lietu. — Un viņš nozuda parādes durvīs.
Bet lieta bija tāda: kādu laiciņu pirms Margaritas, meistara un pavadoņu iznākšanas uz trepēm no 48. dzīvokļa, kurš atradās taisni zem juvelierienes dzīvokļa, kāpņu telpā iznāca kalsna sieviete ar kannu un somu rokā. Tā bija tā pati Annuška, kura trešdien, Berliozam par nelaimi, pie virpuļvārtiem bija izlaistījusi saulpuķu eļļu.
Neviens nezināja un droši vien nekad neuzzinās, ko šī sieviete Maskavā darīja un no kā viņa dzīvoja. Par viņu zināms vienīgi tas, ka viņa ir sastopama katru dienu vai nu ar kannu, vai somu, vai arī ir ar kannu, ir ar somu rokās, ka viņu var sastapt petrolejas bodē, tirgū, vārtu telpā, uz kāpnēm, bet visbiežāk virtuvē, 48. dzīvoklī, kas bija šīs Annuškas miteklis. Bez tam visi zināja — lai kur Annuška bija, lai kur viņa parādījās, tūlīt sākās skandāls, visi zināja ari to, ka viņa iesaukta par «Mēri».
Mēris jeb Annuška no rītiem nezin kāpēc cēlās neparasti agri, bet šodien viņa uztrūkās melnā tumsā, pēc pulksten divpadsmitiem. Pagriezās atslēga, durvīs parādījās Annuškas deguns, pēc tam visa Annuška, viņa aizcirta durvis sev aiz muguras un jau bija gatava doties uz kaut kurieni, kad vienu stāvu augstāk noblīkšķēja durvis, kaut kas vēlās pa trepēm lejā un, uzdrāzies Annuškai virsū, trieca pret sienu tik stipri, ka viņa sasita pakausi.
— Kur tevi nelabais trenc vienās apakšbiksēs? — ar roku taustīdama pakausi, Annuška iebrēcās. Cilvēks, kam mugurā apakšveļa, galvā žokenc un rokā čemodāns, nevēra vaļā acis un Annuškai atbildēja miegainā aizkapa balsī:
— Vannas krāsns! Krāsa! Cik nemaksāja viena pati balsinā- šana! — Viņš apraudājies ierēcās: — Arā! — Taču viņš metās nevis tālāk, pa kāpnēm lejā, bet atpakaļ — uz augšu, kur ekonomists ar kāju bija izsitis kāpņu telpas logu, un pa turieni ar galvu pa priekšu izlēca pagalmā. Annuškai vairs sasistais pakausis nebija ne prāta, viņa noclsās un metas pie loga. Nogūlās uz vēdera un izbāza galvu ārā, jo cerēja, ka tūlit uz luktura apgaismotā pagalma asfalta ieraudzīs lupatlēveros nositušos cilvēku ar čemodānu. Bet uz pagalma asfalta nekā tamlīdzīga nebija.
Acīmredzot miegainā un dīvainā persona ir aizspurgusi no mājas kā putniņš — bez pēdām. Annuška pārkrustījās un nodomāja: «Jā, ar to piecdesmito tā ir, kā ir! Par velti jau cilvēki nerunā! Tur kaut kas nav kārtībā!»
Annuška nepaspēja savu domu izdomāt līdz galam, kad stāvu augstāk atkal noklaudzēja durvis un jau nākošais joza lejā. Annuška pieplaka pie sienas un redzēja, ka diezgan solīda izskata vīrietis ar bārdiņu, bet, kā Annuškai izlikās, ar tādu kā sivēna purnu aizdrāžas viņai garām un, tāpat kā pirmais, aizbēg pa logu un pēdu uz asfalta nepaliek. Annuškai jau bija piemirsies, uz kurieni viņa gribēja iet, viņa stāvēja uz trepēm, meta krustus un sarunājās pati ar sevi.
Aiā trešais, bez bārdas, ar gludu, skūtu ģīmi, garā krievu kreklā, parādījās visai drīz un atkārtoja visu to pašu.
Annuškai par labu jāatzīst, ka viņa bija zinātkāra, tāpēc nolēma pagaidīt, var būt, ka notiek vēl kādi brīnumi. Durvis atvērās vēlreiz, un tagad lejā nāca vesela kompānija, nedrāzās, nāca tīri godīgi, ka jau cilvēki nāk. Annuška atvirzījās no loga, noskrēja pa trepēm lejā, pie savām durvīm, veikli atvēra tās, iešmuka iekšā, palika tikai durvju spraudziņa un šausmīgā ziņkārībā spīdoša Annuškas acs.