Viens, ne īsti slims, ne īsti vesels, tāds dīvains, bāls, apaudzis ar bārdu, galvā melna cepurīte, mugurā kaut kāds halāts, nedrošiem soļiem kāpa lejup. Viņu zem rokas saudzīgi veda kaut kāda dāmiņa, un Annuškai pustumsā likās, ka viņa ģērbusies melnā talārā. Dāmiņai kājas vai nu basas, vai arī apautas kaut kādās pilnīgi caurspīdīgās un skrandās saplēstās — droši vien ārzemju kurpēs. Fui, kurpes bija tirais nieks! Bet dāmiņa taču plika! Nu jā, plika, vienīgi talāru uz pleciem uzmetusi! «Ar to dzivokli kaut kas nav kārtībā!» Annuškas dvēselē valdīja liela līksmība; nu reiz gan būs ko stāstīt kaiminienēm.
Aiz savādi ģērbtās dāmiņas nāca pilnīgi pliks sievišķis ar čemodānu rokā, bet turpat ap čemodānu grābstījās melns, milzīgs runcis. Annuška, berzēdama acis, ar grūtībām noturējās, skaļi neiečiepstējusies.
Gājienu noslēdza tāds kā paklibs maza auguma ārzemnieks ar šķību aci, viņš bija bez svārkiem, balta frakas vestē un ar kaklasaiti. Visa šī kompānija pagāja Annuškai garām un devās lejup. Tad kaut kas nošķinda uz kāpņu laukumiņa. Soļi lēnām noklusa, Annuška kā čūska izslīdēja pa durvīm, kannu nolika pie sienas, blākš — uz vēdera un sāka taustīt ar abām rokām. Beidzot viņa atrada salveti, kurā bija ievīstīts kaut kas smags. Annuškai bezmaz acis izsprāga no pieres, kad viņa atsēja salveti vaļā. Annuška piebāza dārglietu pie paša deguna, un acis viņai pilnīgi vilciski iekvēlojās. Galvā sagriezās viesulis: «Es neko nezinu! Un neko negribu zināt!… Uzreiz pie krustdēla? Vai labāk sazāģēt vairākās daļās… Dimantiņus var izknibināt… Un tad pa vienam dimantiņam: vienu uz Petrovku, otru uz Smoļenskas tirgu… Un — es neko nezinu un neko negribu zināt!»
Annuška iebāza atradumu azotē, paķēra kannu, taisījās šmaukt atpakaļ dzīvoklī un uz pilsētu nemaz neiet, bet tad velns viņu zin no kurienes viņas priekšā parādījās tas pats, ar šķībo aci un balto priekšu, un nočukstēja:
— Dod šurp pakavu un salveti!
— Kādu salvetes pakavu? — lai nu ko, bet izlikties Annuška mācēja. — Es nekādu salveti ne acu galā neesmu redzējusi. Vai jūs, pilsoni, pie reizes neesat piedzēries?
Baltkrūtainais neko neteica, bet ar cietiem kā autobusa rokturi un tikpat aukstiem pirkstiem sagrāba Annušku aiz rīkles tā, ka nekāds gaiss Annuškas krūtis vairs netika. Kanna izkrita Annuškai no rokām. Paturējis kādu brītiņu Annušku bez gaisa, ārzemnieks atlaida pirkstus vaļā. Iekampusi gaisu, Annuška pasmaidija.
— Ak, to pakaviņu, — viņa teica, — vienu mirklīti! Tad tas ir bijis jūsu pakaviņš? Skatos — ir, salvetē ievīstīts… Es tīšām pacēlu, lai kāds nepievāc, pēc tam meklē cik ādā lien!
Dabūjis pakavu un salvetīti, ārzemnieks sāka visādi izteikt savu pateicību, cieši spiest viņai roku un ar ārzemniekā akcentu skaidrot, kāpēc viņš ir tik pateicīgs:
— Es jums esmu ārkārtīgi pateicīgs, kundze. Šis pakavs man ir dārga piemiņa. Par to, ka jūs viņu saglabājāt, atļaujiet pasniegt jums divsimt rubļu. — Viņš tūlīt no vestes kabatas izvilka naudu un izsniedza Annuškai.
Tā, smaidīdama līdz ausīm, spēja vienīgi izklukstēt:
— Ah, lielu lielais paldies! Mersi! Mersi!
Devīgais ārzemnieks ar joni bija jau vienu trepju posmu zemāk, bet pirms aizšmaukšanas pavisam no apakšas nokliedza, taču bez kāda akccnta:
— Vecā ragana, ja tev vēl kaut kad gadas svešu mantu atrast, tev viņa jānes uz miliciju, nevis jābāž azotē!
No visa kāpnēs pieredzētā Annuškai galvā džinkstēja, un viņa pēc inerces vēl ilgi kladzināja:
— Mersi! Mersi! Mersi! — Bet ārzemnieka jau sen vairs nebija.
Ari mašīnas pagalmā nebija. Atdevis Margaritai Volanda dāvanu, Azazello atsveicinājās, pajautāja, vai mašīnā ir ērti, Gella sulīgi saskūpstījās ar Margaritu, runcis ar cieņu noskūpstīja viņai roku, pavadītāji pamāja mašīnas sēdekļa kaktā nekustīgi atkritušajam meistaram, pamāja ar roku krauķim un pazuda gaisā, neapgrūtinādami sevi ar lieku kāpelēšanu pa trepēm. Krauķis aizdedza mašīnas spuldzes un garām pavārtē saldi guļošam cilvēkam izbrauca uz ielas. Dārza iela nepazina ne miegu, ne mieru, tagad tās gaismām pievienojās ari lielās, melnās mašinas spuldžu ugunis.
Pēc stundas Arbata šķērsieliņas pagrabstāvā, pirmajā istabā, kur viss bija tāpat kā līdz pagājušā gada drausmīgajai rudens naktij, pie galda, apklāta ar samta galdautu, lampas abažūra ēnā, kur stāvēja vāze ar kreimenēm, sēdēja Margarita un raudāja no pārdzīvotajiem satraukumiem un laimes. Viņai priekšā bija uguns samaitātā burtnīca, bet blakus — neskartu burtnīcu grēda. Mājiņa klusēja. Mazajā blakusistabā, apsegts ar slimnīcas halātu, uz dīvāna dziļā miegā gulēja meistars. Viņš elpoja mierīgi, bez skaņas.
Izraudājusies Margarita ķērās pie veselajām burtnīcām un sameklēja to vietu, kuru bija pārlasījusi pirms tikšanās ar Azazello pie Kremļa sienas. Margaritai nenāca miegs. Viņa glaudīja manuskriptu, vieglītēm kā mīļu kaķēnu grozīja to rokās, aplūkoja no visām pusēm, atšķīra titullapu, skatījās beigas. Viņai uzbrāzās pēkšņa un šausmīga doma, ka tas viss ir atkal viena burvestība, ka burtnīcas tūlīt izgaisīs, viņa atkal atradīsies savrupmājas guļamistabā, pamodīsies un būs jāiet slīcināties. Bet tā bija pēdējā šausmīgā doma, viņas ilgo ciešanu atbalss. Nekas neizgaisa, visuvarenais Volands bija tiešām visuvarens, un, cik sirds vēlas, kaut vai līdz pašai rīta ausmai, Margarita varēja čaukstināt burtnīcu lapas, lasīt un skūpstīt tās, varēja pat pārlasīt to, ka:
«No Vidusjūras atnākusi tumsa pārklāja prokuratora ienīsto pilsētu…. Jā, tumsa…»