25. nodaja
Kā prokurators mēģināja glābt Jūdasu no Kirjatas
No Vidusjūras atnākusi tumsa pārklāja prokuratora ienisto pilsētu. Nozuda gaisa tilti starp templi un drausmīgo Antonija torni, no debesīm nogāzās tumsas bezdibenis un aprija pār hipodromu stāvošos spārnotos dievus, Hasmoneja pili ar visām tās ambrazūrām, tirgus laukumus, karavānserālus, šķērsielas, dīķus… Varenā Jcrušalajima pazuda tik pēkšņi, it kā tās nemaz nebūtu bijis. Visu bija aprijusi tumsa, līdz nāvei nobaidīdama katru dzīvu radību Jerušalajimā un tās apkārtnē. Savāds mākonis bija atnācis no jūras pavasara mēneša nīzāna četrpadsmitās dienas vakarpusē.
Ar savu pavēderi tas jau bija uzgāzies Kailajam Kalnam, kur bendes steidzās durt un nobeigt savus upurus, tas uzgāzās
Jerušalajimas templim un, dūmakainās vērpetēs veldamies lejup no kalna, pārpludināja Lejas Pilsētu. Tas vēlas iekšā pa logiem un trenca cilvēkus mājas. Mākonis nesteidzās atdot savu valgmi, bet neskopojās ar gaismu. Tiklīdz dūmakaini melno zaņķi uzšķērda uguns, no piķa melnās tumsas tūlīt augšup uzšāvās milzīgais tempļa akmens blāķis ar spīdošu, zvīņainu jumtu. Acumirklīga bija šī uguns, un templis atkal nogrima tumsas bezdibenī. Vairākkārt tas • šāvās no turienes ārā un gāzās atpakaļ, un katru šo gāšanos pavadīja katastrofu vēstošs grāviens.
Citi uzzibsnijumi rāva no tumsas bezdibeņa ārā templim iepretī uz rietumu kalna stāvošo Hēroda Lielā pili, un briesmīgas bczacu skulptūras, zeltā mirguļodamas, šāvās pret melnajām debesīm un stiepa tām pretī rokas. Bet debesu uguns atkal noslēpās un smagie pērkona grāvieni ietrenca zeltītos elkus atpakaļ tumsā.
Lietus gāze iesākās pēkšņi un pārgāja viesuļvētrā. Tajā vietā, netālu no marmora sola, kur ap pusdienlaiku bija sarunājušies prokurators un augstais priesteris, ar lielgabalšāviena skaņu kā smildziņa vidū uz pusēm tika pārlauzta ciprese. Kopā ar lietus šļakatām un krusu uz balkona zem kolonnām lidoja norautas rozes, magnoliju lapas, sīki zariņi un smiltis. Viesuļvētra plosīja dārzu.
Zem kolonnām šinī brīdī bija tikai viens cilvēks, un tas bija prokurators.
Viņš nesēdēja savā sēdeklī, bet bija atlaidies guļasvietā, kuras priekšā stāvēja mazs, zems galds ar visādiem ēdieniem un vīna krūkām. Arī galda otrā puse atradās guļasvieta, bet tā bija tukša. Prokuratora kājgalī uz grīdas plētās neuzslaucīta, sarkana — it kā asiņu peļķe un mētājās sasistas vīna krūkas lauskas. Kalps, kurš pirms negaisa bija klājis prokuratoram galdu, nezin kāpēc nobijās no viņa skatiena, uztraucās, ka nebūs kaut ko izdarījis pa prātam, un prokurators, noskaities uz viņu, trieca vīna krūku pret mozaīkas grīdu, teikdams:
— Kāpēc tu novērs acis no manis, kad pasniedz? Vai tu esi ko nozadzis?
Afrikāņa melnā seja kļuva pelnu pelēka, viņa acīs parādījās nāves bailes, rokas nodrebēja, un viņš tik tikko nesasila otru krūku, bet prokuratora dusmas atplūda tikpat ātri kā uzplūdušas. Afrikānis gribēja salasīt suķes un uzslaucīt peļķi, bet prokurators atmeta ar roku, un vergs aizskrēja. Bet peļķe palika.
Tagad viesuļvētras laikā afrikānis slēpās pie nišas, kurā stāvēja kailas, baltas sievietes statuja ar nodurtu galvu, vergs baidījās parādīties nelaikā, bet baidījās arī palaist garām to mirkli, kad prokurators viņu var pasaukt.
Negaisa pustumsā, guļasvietā atlaidies, prokurators pats sev lēja vīnu, lēniem malkiem dzēra no kausa, šad tad paņēma maizi, drupināja un ēda maziem kumosiņiem, izsūca pa austerei, zelēja citronu un atkal dzēra.
Ja nekrāktu lietus, nedārdinātu pērkons, it kā grasīdamies sašķaidīt pils jumtu, ja krusa negrabētu pret balkona trepju pakāpieniem, varētu dzirdēt, ka prokurators kaut ko murmina pats pie sevis. Un, ja šaudīgā debess uguns pārvērstos par pastāvīgu gaismu, vērotājs pamanītu, ka prokuratora seja ar iekaisušām acīm, kurās savas pēdas atstājušas pēdējās bezmiega naktis un vīns, pauž lielu nepacietību, ka prokurators ne tikai skatās uz vīna peļķē peldošajām divām baltām rozēm, bet bieži jo bieži pavērš seju pret ūdens šļakstiem un smiltīm, ko vējš nes no dārza, ka viņš kaut ko gaida un gaida ar nepacietību.
laiks gāja, un ūdens plīvurs prokuratora acu priekšā kļuva caurspīdīgāks. Lai cik briesmīgs bija negaiss, tas pamazām sāka pierimt. Zari vairs nekrakšķēja un nebira zemē. Retāk plaiksnija zibens un spēra pērkons, Jerušalajimu vairs neapņēma tumši violets padebesis ar baltām malām, pāri tai gāja parasts, pelēks negaisa arjergarda mākonis. Negaiss aizvirzījās uz Nāves jūru.
Tagad jau varēja atšķirt, kur čab lietus un kur šalc ūdens, kas gāžas pa notekām un no trepju pakāpieniem, pa kuriem dienā prokurators bija gājis uz laukumu, lai paziņotu spriedumu. Drīz iečurk- stējās ari fontāns. Kļuva gaišāks. Uz austrumiem skrejošajā pelēkajā miglā parādijās zili logi.
Iztālēm caur sīka lietutiņa sirsināšanu līdz prokuratora ausīm atlidoja vājas tauru skaņas un daudzu simtu pakavu klaboņa. Prokurators sakustējās, un viņa seja kļuva mundrāka. No Kailā Kalna atgriezās kavalērijas āla un, spriežot pēc skaņas, jāja pa to pašu laukumu, kur tika paziņots spriedums.
Beidzot prokurators izdzirda tik nepacietīgi gaidītos soļus uz trepēm, kuras ved uz dārza augšējo laukumiņu balkona priekšā. Prokurators izstiepa kaklu, viņa acis priecīgi iemirdzējās.
Starp divām marmora lauvām vispirms parādījās galva ar kapuci, pēc tam pilnīgi slapjš cilvēks, tik slapjš, ka apmetnis lipa pie miesas. Tas bija tas pats cilvēks, kurš pirms sprieduma čukstējās ar prokuratoru pils aptumšotajā istabā un kurš nāves soda izpildīšanas laikā sēdēja uz trijkājainas taburetes un spēlējās ar rīkstīti.