Taisni pa peļķēm viņš šķērsoja dārza laukumiņu, spēra soli uz balkona mozaīkas grīdas un, pacēlis roku, augstā un patīkamā balsī sacīja:
— lai prieks un labklājība prokuratoram! — Atnākušais sveicināja latīniski.
— Dievi! — Pilāts iesaucās. — Jūs taču esat izmircis līdz ādai! Kas par negaisu! Vai ne? Nekavējoties lūdzu jūs šurp! Dariet man to prieku, pārģērbieties!
Ienācējs atsvieda kapuci, atklādams galīgi slapju seju, mati bija pielipuši pie pieres, taču viņš, savilcis savu skūto seju pieklājīgā smaidā, mēģināja no pārģērbšanās atteikties, apgalvodams, ka lietutiņš viņam nevarot kaitēt.
— Pat netaisos jūs uzklausīt, — Pilāts atbildēja un sasita plaukstas. Tas bija izsaukums kalpiem, kuri atradās savās slēptuvēs, viņš tiem deva rīkojumu parūpēties par atnākušo, bet pēc tam nekavējoties pasniegt karstu ēdienu. Lai izžāvētu matus, pārģērbtos, pārautu kājas un vispār savestu savu ārieni kārtibā, pie prokuratora atnākušajam nemaz nevajadzēja daudz laika, un drīz vien viņš parādījās balkonā — sausās sandalēs, sausā karavīru sarkanajā apmetnī, gludi sasukājies.
Ap šo laiku virs Jerušalajimas atkal atgriezās saule un, pirms iet un ieslīgt Vidusjūrā, meta atvadu starus prokuratora nīstamajai pilsētai un zeltīja balkona trepju pakāpienus. Fontāns bija pavisam atdzīvojies un dziedāja pilnā balsī, baloži atkal bija iznākuši smiltis, dūdoja, lēkaja pār nolauztajiem zariem, knābāja kaut ko slapjajās smiltīs. Sarkanā peļķe bija uzslaucīta, lauskas aizvāktas, uz galda kūpēja gaļa.
— Kāda būs prokuratora pavēle? — atnācējs jautāja, lāgā vēl pie galda nepiegājis.
— Nekādas nebūs, kamēr neapsēdīsitics un neizdzersit kausu vīna, — laipni atbildēja Pilāts un norādīja uz tukšo guļasvietu.
Atnācējs atlaidās guļus, kalps ielēja viņa kausā tumši sarkanu vīnu. Otrs kalps, uzmanīgi pārliecies pār prokuratora plecu, piepildīja kausu Pilātam. Tas ar žestu parādīja, ka kalpi var būt brīvi. Kamēr atnākušais ēda un dzēra, Pilāts, pa malciņam vīnu dzerdams, ar piemiegtām acīm pētīja savu ciemiņu. Pie Pilāta atnākušais bija vidēja vecuma, ar glītu un patīkamu apaļīgu seju, palielu degunu. Viņa matu krāsu bija grūti noteikt. Patlaban žūstot tie kļuva arvien gaišāki. Kādas tautības, to noteikt bija vēl grūtāk. Ja raksturo viņa seju vienā vārdā, tad tā bija labsirdīga, traucēja vienīgi acis, patiesību sakot, ne pašas acis, bet veids, kādā viņš skatījās uz katru, ar ko sarunājās. Savas pamazās acis atnācējs visu laiku turēja aiz puspievērtajiem mazliet savādajiem, it kā pietūkušajiem plakstiņiem. Acu spraudziņās staroja labsirdīgs viltus. Jādomā, ka prokuratora viesis cienīja humoru. Bet brīžiem no šīm humora dzirkstitēm nepalika ne vēsts, viesis plati pavēra acis un ieurbās ar skatienu sarunu biedrā, it kā tam steidzīgi būtu jāsaskata kāds sīks raibu- miņš uz viņa deguna. Tas notika zibenīgi, pēc tam plakstiņi atkal nolaidās, un pa spraudziņu atkal raudzījās labsirdigs viltnieks.
Atnākušais neatteicās ari no otras vina glāzes, ar redzamu baudu norija dažas austeres, nogaršoja vārītās saknes, noēda gabalu gaļas.
Maltīti beidzis, viņš paslavēja vīnu:
— Lieliska šķirne, prokurator; vai tā nav «Falerna»?
— «Cekuba», trisdesmitgadīgs vīns, — prokurators vēlīgi atbildēja.
Viesis pielika roku pie krūtīm, atteicās vel kaut ko nobaudīt,
paziņoja, ka ir paēdis. Tad Pilāts piepildīja savu kausu un viesis izdarīja to pašu. Abi galdabiedri atlēja mazliet vīna traukā ar gaļu, un prokurators, paceldams vīna kausu, skaļi teica:
— Par mums, par tevi, cēzar, romiešu tēv, visdārgākais un labākais cilvēk!
Vīns tika izdzerts, afrikāņi novāca ēdienu, atstāja vienīgi augļus un vīna krūkas. Un atkal prokurators ar žestu parādīja, ka kalpi nebūs vajadzīgi, un kolonādē palika tikai viņš un viņa viesis.
— Tātad, — paklusu ierunājās Pilāts, — ko jūs varat man teikt par noskaņojumu šajā pilsētā?
Viņš neviļus paskatījās turp, kur aiz dārza terasēm lejā, pēdējo saules staru apspīdēti, kvēloja gan pilsētas plakanie jumti, gan kolonnas.
— Pēc manām domām, prokurator, —viesis atbildēja, —Jerušalajimā patlaban valda pilnīgi apmierinošs noskaņojums.
— Tātad ir droša pārliecība, ka nekārtības vairs nedraud?
— Droša pārliecība, — laipni skatīdamies uz prokuratoru, viesis atbildēja, — var būt tikai par vienu uz pasaules — par dižā cēzara varenību.
— Iai dievi dod viņam ilgu mūžu, — prokurators uzreiz uzķēra viesa toni, — un vispārēju mieru! — Bridi paklusējis, viņš turpināja:
— Tātad jūs domājat, ka karaspēku tagad var izvest?
— Es domāju, ka Zibenīgā leģiona kohorta var iet projām, — viesis atbildēja un piemetināja: — Būtu labi, ja uz atvadīšanos tā svinīgā maršā izietu cauri visai pilsētai.
— Ļoti laba doma, — prokuratora balsī bija neslēpta atzinība,
— parit es viņus atlaidīšu un ari pats došos prom, un zvēru pie divpadsmit dienu dzīrēm, pie mājas pavarda svētumiem zvēru — es būtu ar mieru nezin ko izdarīt, lai tas varētu notikt šodien.
— Prokuratoram nepatīk Jerušalajima? — viesis miermīlīgi apvaicājās.
— Apžēlojieties, — smaidīdams iesaucās Pilāts, — vai tad virs zemes var būt vēl bezcerīgāka vieta? Par dabu nemaz nav ko runāt. Es katrreiz saslimstu, kad atbraucu šurp. Taču tā būtu tikai pus- bēda. Bet šie svētki — magi, pesteļi, brīnumdari, šie dievlūdzēju bari… Fanātiķi, fanātiķi! Ko mums maksāja viens pats mesija, kurn viņi pēkšņi bija sagudrojuši šogad gaidīt! Katru minūti tā vien skaties, ka dabūsi redzēt visriebīgāko asinsizliešanu. Katru bridi jāpārgrupē karaspēks, nepārtraukti jālasa visādas denunciācijas un sūdzības, no kurām, ņemiet vērā, puse ir rakstītas par mani pašu. Jūs taču būsit ar mani vienis prātis, ka tas ir apnicīgi. 0, ja es nebūtu imperatora dienestā!…