— Jā, svētkos te ir grūti, — viesis piekrita.
— No visas sirds vēlos, kaut viņi ātrāk beigtos, — enerģiski noteica Pilāts. — Beidzot man būs iespēja atgriezties Cēzarejā. Jūs varat man ticēt, ka šī nejēdzīgā Hēroda celtne, — prokurators pameta ar roku uz kolonādes pusi, un kļuva skaidrs, ka viņš runā par pili, — padara mani traku. Es te nevaru aizmigt. Pasaulē nav bijis ērmīgākas arhitektūras. Jā, bet tagad parunāsim par mūsu darīšanām! Vispirms — vai tas nolādētais Baraba jums liek mieru?
Te nu viesis paraudzījās uz prokuratora vaigu ar savu ipašo skatienu. Bet tas ar vienaldzīgām acīm lūkojās tālumā, nicīgi viebdamies un vērodams, kā dziest diena pār pilsētas daļu, kas gulēja viņam pie kājām. Apdzisa ari viesa skatiens, plakstiņi nolaidās.
— Jādomā, ka Bars tagad ir rāms kā jēriņš, — viesis atbildēja, un viņa apaļajā sejā parādījās viena otra grumba. — Viņam tagad ļoti grūti kaut ko iesākt.
— Visi pazīst jau pa gabalu? — Pilāts jautāja smīnēdams.
— Prokurators, kā vienmēr, dziļi izprot jautājumu.
— Bet katram gadījumam, — prokurators norūpējies teica un pacēla savu garo, smalko pirkstu ar tumšu dārgakmeni gredzenā, — tomēr vajadzēs…
— 0, prokurators var būt mierīgs — kamēr cs būšu Jūdu zemē, Bars nevarēs ne solīti paspert, lai viņam kāds nesekotu!
— Tad es esmu patiešām mierīgs, starp citu, kā vienmēr, kad jūs šeit esat.
— Prokurators ir par daudz labs.
— Bet tagad, lūdzu, ziņojiet man par nāves sodu, — prokurators teica.
— Kas tieši prokuratoru interesē?
— Vai no pūļa puses nebija nekādu mēģinājumu izteikt savu sašutumu? Protams, tas ir galvenais.
— Nekādu, — viesis atbildēja.
— Ļoti labi. Jūs pats konstatējāt nāves iestāšanos?
— Prokurators var būt par to pārliecināts.
— Sakiet… vai dzērienu pirms kāršanas pie staba viņiem deva?
— Jā, bet viņš, — te viesis aizvēra acis, — atteicās to iedzert.
— Kurš? — Pilāts jautāja.
— Piedodiet, valdītāj! — iesaucās viesis. — Vai tad es nepateicu? Ha-Nocri.
— Neprātīgais! — Pilāts noteica un nezin kāpēc sāka vaibstīties.
Zem kreisās acs viņam sāka raustīties sīka dzīsliņa. — Mirt no saules apdegumiem! Kāpēc jāatsakās no tā, uz ko ir likumīgas tiesības? Ko viņš sacīja atteikdamies?
— Viņš teica, — viesis atbildēdams atkal aiztaisīja acis, — ka nenosoda, bet pateicas, ka viņam atņem dzīvību.
— Kam? — neskanīgi jautāja Pilāts.
— To viņš neteica, valditāj.
— Vai viņš necentās sprediķot karavīru klātbūtnē?
— Nē, valdītāj, šoreiz viņš bija mazrunīgs. Vienīgais, ko viņš teica — no visiem cilvēku netikumiem par vienu no lielākajiem viņš uzskatot gļēvumu.
— Kādā sakarībā tas tika sacīts? — Viesis dzirdēja, ka Pilātam aizlūst balss.
— To nevarēja saprast. Viņš vispār izturējās dīvaini, kā jau vienmēr.
— Kas tā bija par dīvainību?
— Viņš visu laiku centās ieskatīties acis te vienam, te otram, un uz lūpām viņam visu laiku bija tāds kā apmulsis smaids.
— Vairāk nekas? — jautāja pārvērstā balss.
— Vairāk nekas.
Prokuratora kauss noklaudzēja pret galdu, kad viņš sev lēja vīnu. Izdzēris kausu līdz dibenam, viņš ierunājās:
— Stāvoklis ir tāds: kaut ari mēs nevaram konstatēt — vismaz pagaidām —, vai ir palikuši kādi viņa pielūdzēji vai sekotāji, taču galvot, ka tādu nav, mēs nevaram.
Viesis bija pieliecis galvu un uzmanigi klausījās.
— Tātad, lai nodrošinātos pret visādām varbūtībām, — prokurators turpināja, — cs lūdzu jūs nekavējoties un bez lieka trokšņa aizvākt no zemes virsas visu tris sodīto līķus un apbedīt tos tādā klusībā un slepenībā, lai par tiem vairs nebūtu ne ziņas, ne miņas.
— Klausos, valdītāj, — viesis teica un piecēlās, — uzdevums ir tik sarežģīts un tik svarīgs, ka lūdzu atļauju rīkoties tūlīt.
— Nē, piesēdiet vēl! — Pilāts ar žestu apturēja savu viesi.
— Vēl divi jautājumi. Otrais — jūsu ārkārtīgi lielie nopelni, veicot ļoti sarežģītus pienākumus Jūdu zemes slepenā dienesta vadītāja postenī, ir sagādājuši man priecīgu iespēju — ziņot par to uz Romu.
Ciemiņa seja pietvīka, viņš piecēlās, palocījās prokuratoram un teica:
— Es izpildu vienīgi savu pienākumu imperatora dienestā!
— Bet es gribētu jūs lūgt, — valdītājs turpināja, — ja jums piedāvās paaugstinājumu, saistītu ar aiziešanu no šejienes, atteikties un palikt šeit. Man negribas no jums šķirties. Lai jūs apbalvo kaut kādā citā veidā!
— Es esmu laimīgs strādāt jūsu vadībā, valdītāj.
— Mani tas ļoti iepriecina. Tātad vēl trešais jautājums. Tas attiecas uz, nu, kā viņu sauca… Jūdasu no Kirjatas.
Te viesis paraudzījās uz prokuratoru ar savu skatienu un tūdaļ, kā pieklājas, to apdzēsa.
— Runā, ka viņš, — prokurators, pazeminājis balsi, turpināja,
— esot saņēmis naudu par to, ka tik sirsnīgi uzņēmis savā mājā šo jukušo filozofu.
— Saņems, — slepenā dienesta priekšnieks klusām pārlaboja Pilātu.
— Lielu summu?
— To neviens nezina, valdītāj.
— Pat jūs? — ar savu izbrīnu izteikdams komplimentu, valdītājs sacīja.
— Par nožēlošanu, pat es, — mierīgi atbildēja viesis, — bet, ka šo naudu viņš saņems šovakar, to es zinu. Šodien vinu izsauc uz Kāifasa pili.
— Ak, mantkārīgs gan ir tas vecis no Kiijatas, — smaidot noteica prokurators, — viņš taču ir vecs?
— Prokurators nekad nekļūdās, bet šoreiz viņš ir kļūdījies, — viesis taktiski iebilda, — cilvēks no Kirjatas ir jauns cilvēks.
— Kas to būtu domājis! Vai jūs varat man viņu raksturot? Fanātiķis?