— 0 nē, prokurator!
— Ahā! Bet kāds tad?
— Ļoti skaists.
— Bet vēl? Varbūt viņam ir kāda sevišķa pieķeršanās?
— Šajā lielajā pilsētā visus tik smalki pazīt nav iespējams, prokurator…
— 0 nē, nē, Afranij! Nenonieciniet savus nopelnus!
— Viena pieķeršanās viņam ir, prokurator. — Viesis mazu mirklīti klusēja. — Naudai.
— Ar ko viņš nodarbojas?
Afranijs paskatījās gaisā, padomāja un atbildēja:
— Viņš strādā pie viena sava radinieka naudas mainītavā.
— Ak tā, tā, tā, tā! —Te prokurators apklusa, apskatījās, vai uz balkona neviena nav, un pēc tam klusu teica: — Lieta tāda — šodien
es saņēmu zinas, ka vinu šonakt noduršot.
Tagad viesis ne tikai uzmeta prokuratoram savu skatienu, bet ari uzreiz nenovērsa to, pēc tam viņš teica:
— Jūs, prokurator, esat pārvērtējis manas spējas. Manuprāt, es neesmu jūsu augstā novērtējuma cienīgs. Man tādu ziņu nav.
— Jūs esat visaugstākā apbalvojuma vērts, — teica prokurators, — bet tādas ziņas ir.
— Es uzdrīkstēšos pajautāt — no kurienes?
— Atļaujiet man to pašreiz neteikt, jo šīm ziņām ir gadījuma raksturs, tās ir neskaidras un nav pilnīgi drošas. Bet man jāparedz viss. Tas ir mans pienākums, un vairāk par visu man jātic savai priekšnojautai, jo tā vēl ne reizi nav mani pievīlusi. Ziņas ir tādas, ka viens no Ha-Nocri slepeniem draugiem, sašutis par šī naudas mijēja drausmīgo nodevību, sarunājis ar saviem līdzdalībniekiem viņu šonakt nodurt, bet par nodevību saņemto naudu iesviest augstā priestera pilī ar uzrakstu: «Atdodu atpakaļ naudu, lai tā ir nolādēta!»
Slepenā dienesta priekšnieks vairs nemeta uz valdītāju savus pēkšņos skatienus un, piemiedzis acis, klausījās viņā, bet Pilāts turpināja:
— Iedomājieties — vai augstajam priesterim būs patīkami svētku naktī saņemt tādu dāvanu?
— Ne tikai nepatīkami, — viesis atbildēja un pasmaidīja, — es domāju, prokurator, ka tas izsauks milzīgu skandālu.
— Es domāju tieši tāpat. Tieši tādēļ es lūdzu jūs ķerties pie šis lietas, tas ir, darīt visu, lai apsargātu Jūdasu no Kirjatas.
— Valdītāja pavēle tiks izpildīta, — Afranijs teica, — bet man jānomierina valdītājs: neliešu nodoms ir ārkārtīgi grūti izpildāms. Padomājiet, — viesis runādams atskatījās, — vispirms jāizseko, jānodur, turklāt jāuzzina, cik naudas viņš saņēmis, turklāt jāpamanās nogādāt naudu atpakaļ Kāifasam — un tas jāizdara vienā naktī. Šonakt?
— Un tomēr viņu nodurs šonakt, — spītīgi atkārtoja Pilāts, — man ir priekšnojauta, ticiet man! Nav bijis gadījuma, kad tā būtu mani pievīlusi. — Prokuratora seja drudžaini noraustījās, un viņš pārbrauca tai ar roku.
— Klausos, — paklausīgi noteica viesis, piecēlās, izslējās un pēkšņi skarbi noprasīja: —Tātad nodurs, valdītāj?
— Jā, — atbildēja Pilāts, — un visas cerības ir uz jūsu ārkārtīgo izdarību.
Viesis savilka stingrāk smago jostu zem apmetņa un teica:
— Prieks censties, vēlu jums prieku un labklājību!
— Ak jā, — Pilāts pusbalsī iesaucās, — biju pavisam piemirsis! Es taču esmu jums parādā!…
Viesis brīnījās.
— Nebūt ne, prokurator, jūs man it neko neesat parādā.
— Nu, kā tad ne! Kad es ierados Jerušalajimā, atceraties, ubagu bari… cs gribēju pamest tiem naudu, bet man nebija, un es paņēmu no jums.
— 0, prokurator, tas ir bijis kaut kāds sīkums!
— Arī sīkumi jāatceras.
Pilāts pagriezās, pacēla uz krēsla nosviesto apmetni, izņēma no tā apakšas ādas maišeli un pastiepa viesim. Tas palocījās, naudu saņemdams, un noglabāja zem apmetņa.
— Es gaidu, — teica Pilāts, — jūsu ziņojumu par apglabāšanu, bet arī par to Jūdasu no Kirjatas — un noteikti šonakt, dzirdiet, Afranij, šonakt! Konvojam būs pavēlēts mani modināt, tiklīdz jūs ieradīsities. Es gaidu jūs!
— Prieks censties, — teica slepenā dienesta priekšnieks, apgriezās un izgāja no balkona. Bija dzirdams, kā čirkst viņa soļi pa laukumiņa slapjo smilti, pēc tam viņa soļi noklaudzēja uz marmora starp lauvām. Pēc tam pazuda viņa kājas, viss augums un visbeidzot nozuda ari kapuce. Tikai tagad prokurators pamanīja, ka saules vairs nav un sāk krēslot.
26. nodaļa apglabašana
Varbūt vainīga bija tieši šī krēsla, ka prokuratora izskats krasi pārvērtās. Viņš kļuva it kā vecāks un sakumpis, bez tam viņu pārņēma satraukums. Vienubrīd viņš atskatījās un nezin kāpēc nodrebēja, paraudzīdamies uz tukšo krēslu, pār kura atzveltni bija pārsviests apmetnis. Tuvojās svētku nakts, bija sākusies vakara ēnu rotaļa, un nogurušajam prokuratoram droši vien uz mirkli izlikās, ka uz tukšā krēsla kāds sēž. Mazdūšība ņēma virsroku — viņš apmetni tomēr pataustīja, pēc tam lika to mierā un sāka skraidīt pa balkonu, berzēja rokas, metās pie galda un iedzēra no kausa, tad atkal apstājās un stulbi blenza grīdas mozaīkā, it kā tur būtu lasāmas kādas rakstu zīmes.
Šajā dienā jau otro reizi viņu sagrāba grūtsirdība. Berzēdams deniņus, kur rīta puses ellišķīgās sāpes bija atstājušas tikai trulas, mazliet smeldzošas atmiņas, prokurators ar visiem spēkiem centās izdibināt savu dvēseles moku cēloni. Un ātri vien izdibināja, taču par visām varēm centās apmānīt pats sevi. Viņam bija skaidrs, ka šodien viņš ir palaidis garām kaut ko neatgriežamu un tagad grib to izlabot ar kaut kādu sīku, niecīgu un, galvenais, par vēlu uzsāktu darbošanos. Pašapmāns bija prokuratora cenšanās sevi pārliecināt, ka šī vakara darbošanās nav mazāk svarīga par šorīt pasludināto spriedumu. Bet ar šo sevis pārliecināšanu prokuratoram gāja grūti.
Aizgājis līdz balkona stūrim, viņš spēji apstājās un uzsvilpa. Tūlīt kaut kur vakara krēslā atskanēja dobjš rējiens — un no dārza uz balkona uzskrēja milzīgs pelēks suns ar smailām ausīm un apzeltītiem apkalumiem rotātu kakla siksnu.