— Banga, Banga, — prokurators vārgā balsī iesaucās.
Suns uzslējās pakaļkājās, bet priekšējās uzlika savam saimniekam uz pleciem, tik tikko nenogāzdams to gar zemi, un nolaizīja viņam vaigu. Prokurators apsēdās savā sēdeklī, Banga, izkāris mēli un ātri elpodams, nogūlās saimniekam pie kājām, un prieks viņa acīs nozīmēja to, ka ir beidzies negaiss, vienīgā lieta uz pasaules, no kā drošsirdīgais suns baidījās, un ari to, ka viņš beidzot atkal ir šeit, blakus tam cilvēkam, kuru mīlēja, cienīja un uzskatīja par pašu varenāko pasaulē, par visu pārējo cilvēku pavēlnieku, un, pateicoties tam, uzskatīja ari pats sevi par privileģētu, augstu un īpašu būtni. Taču, nogūlies pie kājām un pat uz saimnieku neskatīdamies, bet skatīdamies uz krēslojošo dārzu, suns uzreiz juta, ka saimniekam ir bēdas. Tāpēc viņš piecēlās, piegāja klāt no sāniem, uzlika priekšķepas un galvu viņam uz ceļiem, noziezdams apmetņa stūri ar dārza slapjajām smiltim. Bangas rīciba acīmredzot nozīmēja to, ka viņš mierina savu saimnieku un sola nelaimē neatstāt to vienu. To pašu viņš gribēja pateikt gan ar saimniekam pievērstajām acīm, gan ar saspringti saslietajām ausīm. Tā viņi abi, viens otru mīlēdami, gan suns, gan cilvēks, uz balkona sagaidīja svētku nakti.
Šajā laikā prokuratora viesim bija darba pilnas rokas. No dārza augšējā laukuma balkona priekšā viņš nokāpa dārza nākošajā terasē un aizgāja pa labi uz kazarmām, kuras atradās pils teritorijā. Šajās kazarmās bija izvietotas tās divas centūrijas, kuras kopā ar prokuratoru bija ieradušās uz Jerušalajimas svētkiem, kā ari prokuratora slepenā apsardze, kurn komandēja šis pats viesis. Viesis kazarmās neuzkavējās ilgi, ne vairāk par desmit minūtēm, bet pēc desmit minūtēm no kazarmu pagalma uzbrauca trīs vezumi ar ierakumu rakšanas rīkiem un mucu ar ūdeni. Vezumus pavadīja piecpadsmit jātnieki pelēkos apmetņos. No pils teritorijas pajūgi izbrauca pa aizmugures vārtiem, pagriezās uz rietumiem, izbrauca cauri vārtiem pilsētas mūri un pa taku devās vispirms uz Betlēmes ceļu, bet pēc tam pa to pagriezās uz ziemeļiem, sasniedza krustojumu pie Hebronas vārtiem un tālāk virzījās pa Jafas ceļu, pa to pašu, pa kuru dienā veda uz nāvi notiesātos. Jau bija pavisam tumšs, un pie apvāršņa parādījās mēness.
Drīz vien pēc tam, kad aizbrauca vezumi ar komandu, kas tos pavadīja, no pils teritorijas izjāja ari prokuratora viesis, pārģērbies tumšā, apvalkātā hitonā. Viesis nejāja vis ārā no pilsētas, bet devās pilsētā. Pēc kāda laika viņš bija redzams pie Antonija cietokšņa, kas atradās ziemeļos, pavisam netālu no varenā tempļa. Ari cietoksnī viesis pabija pavisam maz, pēc tam viņa pēdas bija sadzenamas Lejas Pilsētas šauro ieliņu mudžeklī. Šurp viesis bija ieradies jau jāšus uz mūļa.
Labi pazīdams pilsētu, viesis ātri vien sameklēja vajadzīgo ielu. To sauca par Grieķu ielu, jo tajā bija daži grieķu veikaliņi, to skaitā viens, kur tirgojās ar paklājiem. Tieši pie šī veikaliņa viesis apturēja savu mūli, nokāpa zemē un piesēja mūli pie vārtos iekaltā riņķa. Veikaliņš jau bija ciet. Viesis iegāja pa vārtiņiem blakus veikala ieejai un nonāca mazā, kvadrātveidīgā pagalmiņā, kuru no trim pusēm iežogoja šķūņi. Viesis pagāja ap stūri, nonāca pie efejām apaugušās dzīvojamās mājas akmens terases un palūkojās apkārt. Gan mājiņā, gan šķūņos bija tumšs, ugunis vēl nobijā iedegtas. Viesis pusčukstus pasauca:
— Niza!
Pēc sauciena nočīkstēja durvis, un vakara pustumsā uz terases iznāca jauna sieviete ar neaizsegtu seju. Viņa pārliecās pār terases margām un satraukti skatījās, kas atnācis. Pazinusi atnācēju, viņa tam laipni uzsmaidīja, piekrītoši vairākkārt pamāja ar galvu un ar rokas mājienu aicināja iekšā.
— Tu esi viena pati? — Afranijs grieķiski nočukstēja.
— Viena, — sieviete no terases atčukstēja. — Virs no rīta aizjāja uz Cēzariju. — Sieviete atskatījās un čukstus piebilda: — Bet kalpone ir mājās. — Te viņa ar roku nepacietīgi parādīja — «nāciet iekšā». Afranijs atskatījās un kāpa augšā pa akmens pakāpieniem. Pēc tam gan sieviete, gan viņš nozuda namiņa iekšienē.
Pie šīs sievietes Afranijs uzkavējās vēl īsāku bridi — nekādā ziņā vairāk par piecām minūtēm. Pēc tam viņš iznāca terasē, uzvilka kapuci dziļāk uz acīm un izgāja uz ielas. Mājās ap to laiku jau dedza ugunis, pirmssvētku drūzma vēl arvien bija milzīga, un Afranijs ar savu mūli iejuka gājēju un jātnieku straumē. Viņa tālākais ceļš nevienam nav zināms.
Sieviete, kuru Afranijs bija nosaucis par Nizu, palikusi viena pati, sāka pārģērbties, turklāt ļoti steidzīgi. Lai cik grūti viņai nācās pa tumsu sameklēt vienu vai otru vajadzīgo lietu, gaismekli viņa nededza un kalponi neaicināja. Tikai kad viņa bija jau saposusics un uz galvas bija melns pārklājs, mājiņā noskanēja viņas balss:
— Ja mani kāds meklē, pasaki, ka es aizeju ciemos pie Enantcs!
Tumsā bija dzirdama vecās kalpones idzīgā balss:
— Pie Enantes? Atkal pie tās Enantes! Vīrs taču tev aizliedzis uz turieni iet! Savedēja viņa ir, tā tava Enante! Es vīram pateikšu…
— Labi, labi, nebļausties, — Niza atteica un kā ēna izslīdēja no mājiņas. Nizas sandales nodipšēja uz pagalmiņa akmens plāksnēm. Kalpone ņurdēdama aizvēra durvis uz terasi. Niza izgāja no savām mājām.
Šajā pašā laikā vienā citā līkumotā Lejas Pilsētas ieliņā, kas veda pie viena no pilsētas dīķiem, no noplukušas mājas, kuras aklā siena izgāja uz šķērsielu, bet logi uz pagalmu, iznāca jauns cilvēks ar akurāti apcirptu bārdiņu, brīvi uz pleciem krītošā tīrā, baltā kefi, jaunā, gaišzila talifā ar bārkstītēm apakšā un pilnīgi jaunās, čīkstošās sandalēs. Skaistulis ar kumpo degunu bija uzcirties sakarā ar lielajiem svētkiem, viņš gāja braši, apdzīdams daudzus, kuri steidzās mājās uz svētku maltīti, un skatīdamies, kā cits pēc cita aizdegas namu logi. Jaunais cilvēks devās pa ceļu, kurš iet gar tirgu un ved uz augstā priestera Kāifasa pili tempļa pakalna pakājē.