Pēc kāda laika viņu varēja redzēt ieejam Kāifasa pils pagalmā. Bet vēl pēc kāda laika — iznākam no turienes.
Pēc ciemošanās pilī, kur jau dega eļļas lampiņas un liesmoja lāpas, kur jau valdīja svētku drūzma, jaunais cilvēks soļoja vēl raitāk, vēl priecīgāk un steidzās atpakaļ uz Lejas Pilsētu. Uz stūra, kur iela iznāk uz tirgus laukuma, ļaužu drūzmā viņam garām tādā kā dejojošā vieglā gaitā pagāja sieviete, apsegusies ar melnu pārklāju līdz pašām acīm. Iedama garām skaistajam jauneklim, šī sieviete mazliet atmeta pārklāju, uzzibsnīja ar acīm jaunajam cilvēkam, taču nevis palēnināja gaitu, bet pielika soli, it kā gribētu aizbēgt no tā, kam pagājusi garām.
Jaunais cilvēks ne tikai ievēroja šo sievieti, nē, viņš to pazina, bet pazinis apstājās un neizpratnē skatījas aizejošajai mugurā, bet pēc tam sāka dzīties pakaļ. Tikko nenotriecis no kājām kādu garāmgājēju ar krūku rokā, viņš sievieti panāca un, no satraukuma smagi elpodams, uzrunāja:
— Niza!
Sieviete atgriezās, piemiegtām acīm paskatījās uz runātāju, un viņas sejā parādījās salts īgnums, grieķu valodā viņa sausi noteica:
— Ak tas esi tu, Jūdas? Es tevi uzreiz nemaz nepazinu. Kaut gan labi vien ir. Ja kādu nepazīstot, tas kļūstot bagāts…
Uztraucies tā, ka sirds sāka dauzīties kā negudra, Jūdass, saraustīti čukstēdams un baidīdamies, ka garāmgājēji nedzird, jautāja:
— Uz kurieni tu ej, Niza?
— Bet kāpēc tev tas jāzina? — Niza atbildēja, palēninādama gaitu un augstprātīgi skatīdamās uz Jūdasu.
Tad Jūdasa balsī iezagās tādas kā bērnišķīgas intonācijas un viņš samulsis nočukstēja:
— Bet kā tad tā?… Mēs taču norunājām. Es gribēju ieiet pie tevis. Tu teici, ka visu vakaru būsi mājās…
— Ah, nē, nē, — Niza atbildēja un kaprīzi uzmeta lūpu, un Jūdasam likās, ka viņas seja, visskaistākā seja no visām, kādas viņš bija redzējis, kļuvusi vēl skaistāka, — man tas ir apnicis! Jums ir svētki; bet ko es lai daru? Sēdēt uz terases un klausīties, cik tu grūši pūt? Pie tam visu laiku baidīties, ka mana kalpone pastāstīs vīram? Nē, nē, un es nolēmu iet ārā no pilsētas klausīties lakstīgalas.
— Ārā no pilsētas? — Jūdass brīnījās. — Viena pati?
— Protams, ka viena pati, — Niza atbildēja.
— Atļauj, es pavadīšu tevi, — smakdams vai nost, Jūdass lūdzās. Visas domas viņa galvā sajuka vienā mudžeklī, viņš aizmirsa visu uz pasaules, tikai lūdzoši skatījās Nizas zilajās acīs, kas tagad gan izlikās melnas.
Niza neteica neko, tikai sāka iet ātrāk.
— Kāpēc tu klusē, Niza? — žēli iejautājās Jūdass, cenzdamies iet vienā solī ar vinu.
— Bet ja nu man ar tevi būs garlaicīgi? — pēkšņi jautāja Niza un apstājās. Tagad Jūdass apjuka pavisam. — Nu labi, — Niza beidzot atlaba, — ejam!
— Bet uz kurieni, uz kurieni?
— Paga… ieiesim šinī pagalmiņā un norunāsim, es baidos, kāds pazīstams ieraudzis un pēc tam runās, ka es ar mīļāko staigāju pa ielu.
Un tā uz tirgus laukuma vairs nebija ne Nizas, ne Jūdasa. Viņi čukstējās kāda pagalma vārtos.
— Tu nāc uz olīvkoku muižu, — čukstēja Niza, ciešāk aizsegdama acis un novērsdamās no cilvēka, kurš ar spaini rokās nāca iekšā pa vārtiem, — uz Ģetzemani Kedronas otrajā krastā, — saprati?
— Jā, jā, jā.
— Es iešu pa priekšu, — Niza turpināja, — bet tu nenāc man uzreiz pa pēdām, turies tālāk! Es aiziešu pa priekšu… Kad pāriesi pāri straumei… vai tu zini, kur ir ala?
— Zinu, zinu…
— Ej garām eļļas spiedei un griezies uz alas pusi! Es būšu tur. Tikai neuzdrīksties tūlīt nākt man pakaļ, pacieties un kādu laiciņu paliec šeit! — Pateikusi šos vārdus, Niza izgāja pa vārtiem, it kā ar Jūdasu nemaz nebūtu runājusi.
Jūdass kādu laiku stāvēja viens, cenzdamies kaut kā sakārtot savas domas. Starp tām bija ari doma, kā izskaidrot mājiniekiem savu neierašanos uz svētku mielastu. Jūdass stāvēja un gudroja visādus melus, bet satraukumā neko prātīgu nepaspēja sagudrot, un kājas pret viņa gribu nesa viņu pa vārtiem laukā.
Tagad viņš mainīja virzienu, viņš vairs nesteidzās uz Lejas Pilsētu, bet uz pretējo pusi, tur, kur atradās Kāifasa pils. Jūdasa acu priekšā viss peldēja kā miglā. Pilsētā jau bija sākušies svētki. Apkārt Jūdasam ne vien mirdzēja logi, bet šur tur jau dziedāja slavas dziesmas. Pēdējie, kas bija aizkavējušies ceļā, steidzās, pērdami savus ēzeļus un lamādami tos. Kājas pašas nesa Jūdasu, un viņš nemaz nepamanīja, ka jau ir garām apsūnojušie un briesmīgie Antonija torņi, nedzirdēja tauru rēkoņu cietoksnī, nepievērsa nekādu uzmanību romiešu jātnieku patruļai ar lāpu, kuras trauksmīgā gaisma nodrebēja viņa ceļā. Tornis bija garām, Jūdass atskatījās un ieraudzīja, ka galvu reibinošā augstumā virs tempļa aizdegti divi milzīgi pieežuburi. Bet ari tos Jūdass redzēja visai neskaidri, viņam šķita, ka pār Jerušalajimu iedegti desmit tik spoži lukturi, par kuriem spožāks varbūt bija vienigi tas, kurš pašlaik cēlās pār Jerušalajimu augstāk un augstāk, — mēness lukturis. Jūdasam tagad viss bija viena alga, viņš steidzās uz Ģctzcmanes vārtiem, viņam gribējās ātrāk tikt ārā no pilsētas. Brīžiem viņam šķita, ka priekšā daudzo gājēju muguru ņirboņā pavīd dejojošs stāvs un aicina viņu sev līdzi. Bet tas tikai tā likās — Jūdass saprata, ka Nizai sen jābūt gabalā. Jūdass aizjoņoja garām naudas mainītavām, un Ģctzcmanes vārti bija klāt. Te, degdams nepacietībā, viņš tomēr bija spiests aizkavēties. Pilsētā iekšā nāca kamieļi, tūlīt aiz tiem — sīriešu karavīru patruļa, kuru Jūdass klusībā nolādēja…