Bet viss reiz beidzas. Nepacietīgais Jūdass jau bija viņpus pilsētas sienas. Pa kreisi viņš ieraudzīja nelielu kapsētu un pie tās dažas svītrainas dievlūdzēju teltis. Jūdass šķērsoja putekļainu, mēness apspīdētu ceļu un devās uz Kedronas pusi, jo tā viņam bija jāpārbrien. Ūdens klusi guldzēja Jūdasam pie kājām. Lēkdams no akmens uz akmeni, viņš beidzot tika straumei pāri un atradās Ģetzemancs pusē, te viņš ar lielu prieku pārliecinājās, ka ceļš gar dārziem ir pilnīgi tukšs. Turpat netālu bija redzami olīvkoku muižas pussagrautie vārti.
Pēc smacīgās pilsētas Jūdasu pilnīgi satrieca pavasara nakts apdullinošā smarža. Pāri sētai vēlās vesels smaržu vilnis — Ģetzemanes plašumos smaržoja mirtes un akācijas.
Vārtus neviens neapsargāja, vispār te neviena nebija, un pēc dažām minūtēm Jūdass jau skrēja zem milzīgo, kuplo olīvkoku spocīgajām ēnām. Ceļš veda kalnup, Jūdass kāpa, smagi elpodams, reizēm no pilnīgas ēnas viņš nokļuva uz mirdzošiem mēnesnīcas paklājiem, kuri viņam atgādināja tos paklājus, kurus viņš bija redzējis greizsirdīgā Nizas vīra veikalā. Pēc kāda laika kreisajā pusē uz klajumiņa parādījās eļļas spiede ar smagu akmens riteni un kaut kādu mucu grēda. Dārzā neviena nebija. Darbs bija beidzies ap saules rietu, un tagad pār Jūdasu trizuļoja vienīgi lakstīgalu kori.
Jūdasa mērķis bija tuvu. Viņš zināja, ka tumsā pa labi tūlīt būs dzirdami alā pilošā ūdens klusie čuksti. Tā ari bija, viņš pārgāja uz lēnāku soli un paklusu sauca:
— Niza!
Taču no resna olīvkoka stumbra atdalījās nevis Niza, bet pelēcīga vīrieša figūra, izlēca uz ceļa, rokās tai kaut kas iespīdējās un tikpat pēkšņi nosūba.
Jūdass rāvās atpakaļ un izgrūda vāju:
— Ah!
Viņa ceļā nostājās vēl viens.
Tas, kurš izlēca pirmais, noprasīja Jūdasam:
— Cik naudas tu nupat dabūji? Atbildi, ja dzīvs gribi palikt!
Jūdasa sirdī iezagās ceribiņa. Viņš izmisīgi iekliedzās:
— Trīsdesmit tetradrahmas! Trīsdesmit tetradrahmas! Viss, ko cs saņēmu, ir šeit. Te ir tā nauda! Ņemiet, bet atstājiet mani dzīvu!
Tuvāk stāvošais tūdaļ izrāva muķi Jūdasam no rokām. Tajā pašā mirklī aiz Jūdasa muguras uzšāvās nazis un ass cirtiens trāpīja mīlniekam zem lāpstiņas. Jūdass gāzās uz priekšu, viņa rokas krampjaini gribēja pieturēties pie gaisa. Priekšējais uzķēra Jūdasu uz sava naža, nazis ietriecās taisni sirdi un līdz pašam spalam.
— Ni… za… — Jūdass noteica nevis savā augstajā, tīrajā, bet zemā un pārmetošā balsī un pēc tam vairs neizdvesa ne skaņas. Viņa ķermenis tā triecās pret zemi, ka nodunēja.
Tad uz ceļa parādījās trešā figūra. Apmetnī un ar kapuci.
— Nctuntuļojieties, — trešais pavēlēja. Slepkavas atri ietina maku kopā ar zīmīti, ko iedeva trešais, ādas gabalā un visu to krusteniski pārsēja ar auklu. Otrais iebāza sainīti azotē, pēc tam abi slepkavas metās nost no ceļa un ienira olīvkoku ēnā. Trešais pietupās pie beigtā un ieskatījās viņam sejā. Ēnā tā bija krita baltumā, un tajā bija kaut kāds apgarots skaistums. Pēc dažām sekundēm nevienas dzīvas dvēseles uz ceļa vairs nebija. Ar atpakaļat- mestām rokām gulēja nedzīvs ķermenis. Uz kreisās kājas pēdu krita mēness gaisma, tā ka varēja skaidri redzēt katru sandales siksnu.
Viss Ģetzemanes dārzs ap to laiku trīsēja lakstīgalu dziesmās. Kurp devās tie divi, kas nodūra Jūdasu, to neviens nezina, bet trešā, kurš bija ar kapuci, gaitas nav nekāds noslēpums. No ceļa caur olīvkoku biezokni viņš devās uz dienvidiem. Dārza sētai pāri viņš pārkāpa tālu no galvenajiem vārtiem, pašā dienvidu stūri, kur mūra augšdaļa bija izdrupusi. Drīz vien viņš bija Kedronas krastā. Viņš iebrida ūdeni un brida pa straumi tikmēr, kamēr tālumā ieraudzīja divu zirgu un cilvēka siluetu. Ari zirgi stāvēja ūdenī. Ūdens čalodams mazgāja to kājas. Zirgu uzraugs uzkāpa vienam zirgam mugurā, kapuci uzvilkušais uzlēca otrā zirgā, un viņi abi lēnām aizjāja pa straumi, bija dzirdams, kā čirkst akmeņi zem zirga kājām. Pēc tam viņi izjāja no straumes, tas bija Jerušalajimas krastā, un zirgi mierīgā solī devas gar pilsētas mūri. Tad zirgu uzraugs aizauļoja un vairs nebija redzams, bet cilvēks ar kapuci apturēja zirgu, nokāpa zemē, noņēma apmetni, izgrieza to uz kreiso pusi, izvilka plakanu bruņuccpuri bez spalvām un uzlika galvā. Tagad zirgā uzlēca cilvēks karavīra hlamīdā, ar īsu šķēpu pie gurna. Viņš pievilka pavadu, un straujais kavalērijas zirgs pārgāja sīkā riksi, tricinādams uz muguras sēdošo jātnieku. Tagad vairs nebija tālu. Jātnieks jau tuvojās Jerušalajimas dienvidu vārtiem.
Vārtu arkā dejoja un lēkāja lāpu nemierīgā gaisma. Sardzes karavīri no Zibenīgā leģiona otrās centūrijas sēdēja uz akmens soliem un meta kauliņus. Ieraudzījuši jātnieku, tie pielēca kājās, bet jātnieks pavicināja tiem ar roku un iejāja pilsētā.
Visa pilsēta bija vienās svētku ugunīs. Visos logos vizmoja eļļas lampiņu ugunis, un visur, saplūzdamas neskanīgā korī, skanēja slavas dziesmas. Paretam, ja kāds gaišāks logs iznāca uz ielas pusi, jātnieks paskatījās — cilvēki sēdēja pie svētku galdiem, uz tiem bija kazlēna gaļa, vīna kausi un bļodas ar garšvielu zālēm. Svilpodams klusu dziesmiņu, jātnieks nesteidzīgā riksī pa Lejas Pilsētas tukšajām ielām tuvojās Antonija tornim, paretam uzmezdams aci pasaulē vēl nekad neredzētiem piecžqburiem, kas kvēloja augstu pār templi, vai ari mēnesim, kurš stāvēja vēl augstāk par pieežuburiem.