Hēroda Lielā pils Lieldienu svētkos neņēma nekādu dalību. Pils ēkās, kuras bija dienvidu pusē un kur bija izvietojušies romiešu kohortas virsnieki un leģiona legāts, logi bija gaiši, tur bija jūtama vismaz kaut kāda kustēšanās un dzīvība, turpretim fasāde, pils parādes puse, kur pret savu gribu atradās vienīgais pils iemītnieks prokurators, — visa šī pils puse ar savām kolonādēm un zeltītajām statujām šķita akla kļuvusi no spožās mēness gaismas. Pils iekšienē valdīja tumsība un klusums. Un iekšā iet, kā prokurators izteicās Afranijam, viņš nevēlējās. Viņš lika guļasvietu uzklāt uz tā paša balkona, kur ēda pusdienas un kur no rīta bija notikusi pratināšana. Prokurators apgūlās uzklātajā guļasvietā, bet miegs nenāca, lirās debesis spīdēja kails mēness, un prokurators jau kuro stundu nevarēja no tā novērst acis.
Ap pusnakti miegs beidzot apžēlojās par prokuratoru. Viņš aizgūtnēm nožāvājās, atsprādzēja un nometa apmetni, noņēma siksnu ar platu tērauda nazi makstī, nolika visu to uz krēsla pie guļasvietas, novilka sandales un izstiepās visā garumā. Banga ielēca gultā un nogūlās blakām, un prokurators, uzlicis roku sunim uz kakla, beidzot aizvēra acis. Tikai tad aizmiga ari suns.
Guļasvieta bija pa pusei tumsā, to aizsedza kolonna, bet no balkona lieveņa kāpnēm līdz kājgalim stiepās mēnesnīcas lente. Tikko prokurators zaudēja saistību ar to, kas viņam visapkārt bija īstenībā, viņš uzreiz devās augšup pa šo spožo ceļu, kurš veda uz mēnesi. Sapnī viņš pat iesmējās no laimes, tik labi un neparasti viss sagadījās uz šī caurspīdīgā zilganā ceļa. Banga nāca viņam līdzi, bet blakus gāja klaiņojošais filozofs. Viņi strīdējās par kaut ko dikti sarežģītu un svarīgu, bet strīdā uzvarēt nevarēja ne viens, ne otrs. Nevienā punktā viņu uzskati nesakrita, tāpēc strīds bija pagalam interesants un nebeidzams. Pats par sevi saprotams, ka šodienas nāves sods bija galīgs pārpratums, jo tepat taču bija filozofs, kurš bija aizdomājies līdz tādam smieklīgam absurdam, ka, tā sakot, visi cilvēki esot labi, viņš gāja blakus, tātad viņš bija dzīvs. Un, protams, baigi pat iedomāties, ka tādu cilvēku varētu sodīt ar nāvi. Nāves, soda nav bijis! Nav bijis! Tas bija tas jaukākais šajā ceļojumā augšup pa mēness kāpnēm.
Brīvā laika bija, cik uziet, bet negaiss nāks tikai ap vakaru, un gļēvums, bez šaubām, ir viens no visbriesmīgākajiem netikumiem. Tā runāja Ješua Ha-Nocri. Nē, filozof, es iebilstu: tas ir visbriesmīgākais netikums.
Piemēram, ne miņas no gļēvuma taču nebija tagadējam Jūdu zemes prokuratoram, toreizējam leģiona legātam, kad Jaunavu Ielejā saniknotie ģermāņi bezmaz nožmiedza milzeni Žurkkāvi. Bet piedodiet man, filozof! Vai tiešām jūs ar jūsu prāta spējām pieļaujat tādu varbūtību, ka cēzara priekšā sagrēkojuša cilvēka dēļ Jūdu zemes prokurators sabojās savu karjeru?
— Jā, jā, — Pilāts pa miegam šņukstēja un pat stenēja.
Protams, sabojās. No rita vēl nebūtu bojājis, bet tagad nakti,
apsvēris visu, ir gatavs sabojāt. Viņš nerēķināsies ne ar ko, lai glābtu no nāves nevainigo, neprātīgo ārstu un sapņotāju!
— Mēs tagad mūžīgi būsim kopā, — pa sapņiem viņam teica skrandainais klejotājs filozofs, nezināmā veidā nostājies turpat, kur jātnieks ar zelta pīķi.
Kur viens, tur uzreiz ari otrs! Tiklīdz pieminēs mani — tūdaļ pieminēs arī tevi! Mani — pamestu bērnu, nezināmu vecāku dēlu — un tevi — zvaigžņu tulka un meldera meitas skaistās Pilas dēlu.
— Tikai tu neaizmirsti, piemini mani, zvaigžņu tulka dēlu, — Pilāts pa sapņiem lūdza. Skrandainis no En-Saridas, iedams viņam blakus, bija pamājis ar galvu, un cietsirdīgais Jūdu zemes prokurators smējās un raudāja pa sapņiem.
Tas viss bija labi, bet jo briesmīgāka bija zemes valdītāja pamošanās. Banga uzrūca uz mēnesi, un slidenais, it kā saeļļotais, zilganais gaismas celiņš prokuratora acu priekšā nobruka. Pilāts atvēra acis, un pirmais, kas viņam ienāca prātā, bija tas, ka nāves sods ir izpildīts. Viņš tūdaļ ar ierastu kustību ieķērās Bangas kakla siksnā, pēc tam sāka mokoši meklēt, kur ir palicis mēness, un ieraudzīja, ka tas pavirzījies mazliet sānis un apsudrabojies. Tā gaismu bojāja kāda cita — nepatīkama, šaudīga gaisma, kas tepat uz balkona lēkāja acu priekšā. Centuriona Žurkkāvja rokā dega un kvēpēja lāpa. lāpas turētājs ar bailēm un niknumu skatījās uz lēcienam gatavo bīstamo zvēru.
— Mierā, Banga, — prokurators pavēlēja aizsmakušā balsī un nokāsējās. Novērsies no lāpas gaismas, viņš teica: — Pat naktī, pat mēnesnīcā man nav miera. 0, dievi! Ari jūsu dienests nav labāks, Mark! Jūs kropļojat zaldātus…
Marks ar ārkārtīgu izbrīnu skatījās uz prokuratoru, un tas atjēdzās. Lai kaut kā nolīdzinātu puspamiegam sacītos nevajadzīgos vārdus, prokurators noteica:
— Neņemiet ļaunā, centurion, es vēlreiz atkārtoju, mans stāvoklis ir vēl ļaunāks. Ko jūs gribat?
— Pie jums ieradies slepenās sardzes priekšnieks, — Marks mierīgi teica.
— lai nāk, lai nāk, — atklepodamies sacīja prokurators un ar pliku kāju sāka taustīt, kur ir sandales. Sarkanīga gaisma nošau- clījās pār kolonnām, noklaudzēja centuriona soļi uz grīdas mozaīkas, centurions izgāja dārzā.
— Pat mēnesnīcā man nav miera, — prokurators noteica pats pie sevis un nočirkstināja zobus.
Balkonā centuriona vietā ieradās cilvēks ar kapuci.
— Banga, mierā, — klusu pavēlēja prokurators un saspieda suņa pakausi.
Ne vārda neteicis, Afranijs, kā vienmēr, atskatījās un aizgāja kolonnas ēnā un, pārliecinājies, ka, atskaitot Bangu, neviena liecinieka uz balkona nav, klusām paziņoja:
— Lūdzu nodot mani tiesai, prokurator! Jums bija taisnība. Man nebija pa spēkam nosargāt Jūdasu no Kirjatas, viņš ir nodurts. Lūdzu mani tiesāt un atlaist no amata!
Afranijam šķita, ka viņam virsū skatās četras acis — suņa un vilka.