Afranijs izņēma zem hlamīdas paglabāto no asinīm sarecējušo maku, aizzīmogotu ar diviem zīmogiem.
— Šo maku ar naudu slepkavas bija iemetuši augstā priestera namā. Asinis uz maka ir Jūdasa asinis.
— Interesanti, cik tur ir, — Pilāts teica, uz maku lūkodamies.
— Trīsdesmit tetradrahmas.
Prokurators nosmīnēja.
— Maz gan.
Afranijs neteica neko.
— Kur līķis?
— To es nezinu, — mierīgi un ar cieņu atbildēja cilvēks, kurš nekad nešķīrās no savas kapuces, — no rīta sāksim meklēt.
Prokurators sarāvās, sandales siksna, ar kuru viņš nopūlējās, tā ari palika ncaizsprādzēta.
— Jūs esat pārliecināts, ka viņš ir beigts?
Atbilde uz prokuratora jautājumu bija lietišķi sausa:
— Es, prokurator, Jūdu zemē strādāju piecpadsmit gadus. Sāku strādāt jau Valerija Grāta laikā. Man nemaz nevajag redzēt līķi, lai pateiktu, ka cilvēka vairs nav, tāpēc es jums ziņoju, ka tas, kurš saucās par Jūdasu no Kirjatas pilsētas, pirms dažām stundām ir nodurts.
— Piedodiet, Afranij, — Pilāts teica, — es vēl neesmu pa īstam pamodies, tāpēc ari iznāk tāda runāšana. Es slikti guļu, — prokurators pasmīnēja, — un visu laiku redzu sapnī mēness staru. Tik jocīgi, iedomājieties tikai! Un es pastaigājos pa šo mēness staru. Ak jā, es gribētu zināt jūsu domas šajā lietā! Kur jūs domājat sākt meklēšanu? Sēdieties, slepenā dienesta priekšniek!
Afranijs paklanījās, piebīdīja krēslu tuvāk pie gultas un apsēdās, šķēpam nožvadzot.
— Es domāju viņu meklēt Ģetzemanes dārzā, kaut kur netālu no eļļas spiedes.
— Ak tur? Bet kāpēc tieši tur?
— Valdītāj, man ir savi apsvērumi, Jūdass nav noslepkavots ne tieši Jerušalajimā, ne ari kaut kur tālu no tās. Viņš ir nodurts pilsētas tuvumā.
— Es jūs uzskatu par vislielāko sava aroda speciālistu. Nezinu, kā Romā, bet kolonijās jums nav konkurences. Paskaidrojiet savus apsvērumus!
— Nekādā ziņā nepieļauju domu, — paklusi runāja Afranijs, — ka Jūdass būtu devies rokās kaut kādiem aizdomīgiem tipiem tieši pašā pilsētā. Uz ielas slepeni nodurt nav iespējams. Tātad viņu vajadzēja ievilināt kaut kādā pagrabā. Bet Lejas Pilsēta ir pārmeklēta, ja būtu, tad būtu atrasts. Pilsētā tas nav noticis, par to es varu galvot. Ja viņš būtu noslepkavots tālu no pilsētas, šis sainis ar naudu pie augstā priestera nevarētu nonākt tik ātri. Viņš ir nogalināts pilsētas tuvumā. Viņu ir izvilinājuši laukā no pilsētas.
— Es nevaru iedomāties, kā to varēja izdarīt.
— Jā, prokurator, tas ir vissarežģītākais jautājums šajā lietā, un es pat nezinu, vai vispār man izdosies to noskaidrot.
— Patiešām dīvaini! Ticīgais svētku vakarā neiet vis uz Lieldienu mielastu, bet dodas nezin kāpēc ārā no pilsētas un tur tiek nodurts. Kas un kādā veidā varēja viņu tur ievilināt? Vai tik to nav izdarījusi sieviete? — pēkšņi iedvesmas pilnā balsī jautāja prokurators.
Afranijs atbildēja mierīgi un pārliecinoši:
— Nekādā ziņā, prokurator! Tāda iespēja pilnīgi izslēgta. Te jābūt savai loģikai. Kam bija vajadzīga Jūdasa nāve? Kaut kādiem klejojošiem murgotājiem, kaut kādam pulciņam, kurā vispār nevienas sievietes nevar būt? Lai apsievotos, prokurator, vajag naudu, lai laistu bērniņu pasaulē, atkal vajag to pašu, bet, lai ar sievietes palīdzību aizlaistu cilvēku viņsaulē, vajag tik daudz naudas, cik tiem klaidoņiem vispār nav. Te nav iejaukta sieviete, prokurator! Es teiktu pat vairāk, tāda slepkavības versija tikai jauc pēdas, traucē izmeklēšanu un jauc man pašam galvu.
— Es redzu, Afranij, ka jums ir pilnīga taisnība, — teica Pilāts, — es tikai izsaciju savas domas.
— Un diemžēl kļūdījāties, prokurator.
— Bet, galu galā, kas tad? — iesaucās prokurators, ar ārkārtīgu ziņkāri raudzīdamies Afranija sejā.
— Man šķiet, ka tā pati nauda.
— Lieliska doma! Bet kas un par ko varēja viņam dot naudu naktī ārpus pilsētas?
— Nē, prokurator, tas nemaz tā nav. Man ir viena vienīga hipotēze, un, ja nu tā nav īsta, tad neko citu es nevaru iedomāties. — Afranijs pieliecās tuvāk prokuratoram un nočukstēja: — Jūdass gāja noslēpt naudu tādā vietā, kuru cits neviens nezina.
— Tas ir ļoti smalks izskaidrojums. Tā acīmredzot ari ir bijis. Tagad es jūs saprotu: viņu neviens nav izvilinājis no pilsētas, viņš ir gājis pats. Jā, tā tas ir.
— Tieši tā, Jūdass nevienam neuzticējās. Viņš slēpa naudu no cilvēkiem.
— Jā, jūs teicāt, ka Ģetzemanē. Bet, kāpēc tieši tur jūs taisāties meklēt, to nu es nesaprotu, atklāti sakot.
— 0, prokurator, vienkāršāk par vienkāršu! Kurš tad slēps naudu ceļmalā vai klajā vietā, kur kāds var ieraudzīt! Jūdasam nederēja ne Hebronas, ne Betānijas ceļš. Viņam bija vajadzīga nomaļa, svešai acij neredzama vieta, kur aug koki. Tas ir tik vienkārši. Bet, atskaitot Ģetzemani, citas tādas vietas Jerušalajimas tuvumā nav. Nekur tālu viņš nevarēja aiziet.
— Jūs mani pilnīgi pārliecinājāt. Un ko tad tagad darīt?
— Es tūlīt sākšu meklēt slepkavas, kuri Jūdasu ir izsekojuši ārpus pilsētas, bet pats, kā jau jums ziņoju, stāšos tiesas priekšā.
— Par ko?
— Mana apsardze pazaudēja viņu no redzes loka vakar vakarā tirgū pēc tam, kad viņš bija iznācis no Kāifasa. Es nemaz nesaprotu, kā tas varēja notikt. Nekas tamlīdzīgs manā mūžā vēl nav gadījies. Viņu sāka uzraudzīt tūlīt pēc mūsu sarunas. Bet tirgus rajonā viņš tik pēkšņi mainīja virzienu un izmeta tādu cilpu, ka manējie nebija spējīgi sadzīt pēdas.
— Labi. Paziņoju jums, ka neuzskatu par vajadzīgu jūs nodot tiesai. Jūs esat izdarījis visu, ko varējāt, un neviens pasaulē, — te Pilāts pasmaidīja, — nebūtu varējis izdarīt vairāk par jums. Sodiet tos savus padotos, kas tik neuzmanīgi palaida Jūdasu! Bet ari šinī gadījumā, es jūs brīdinu, cs negribētu, lai sods būtu bargs. Galu galā, mēs esam darījuši visu, lai parūpētos par šo nelieti. Jā, es piemirsu jums pajautāt, — prokurators paberzēja pieri, — kā viņiem izdevās naudu atgādāt atpakaļ Kāifasam?