Levijs pēkšņi piegāja pie galda, atbalstījās uz tā ar abām rokām un, kvēlojošām acīm skatīdamies uz prokuratūru, nočukstēja:
— Valdītāj, tev jāzina, ka es Jerušalajimā noduršu vienu cilvēku. Man tev to gribas pateikt, lai tu zinātu, ka asinis vēl tiks izlietas.
— Es arī zinu, ka tās vel tiks izlietas, — Pilāts atbildēja, — un nemaz nebrīnos par taviem vārdiem. Tu, protams, gribi nodurt mani?
— Tevi nodurt man neizdosies, — Levijs atbildēja, atiezdams zobus smaidā. — Es neesmu tik dumjš, lai lolotu tādas cerības, bet cs noduršu Jūdasu no Kirjatas, cs veltīšu tam visu savu atlikušo dzīvi.
Tīksme paspīdēja Pilāta acis, viņš paaicināja Leviju Mateju sev tuvāk un teica:
— To tu vairs nevarēsi izdarīt un nomierinies. Jūdass šonakt ir jau nodurts.
Levijs atsprāga no galda, pameta mežonīgu skatu visapkārt un iekliedzās:
— Kurš to izdarīja?
— Neesi greizsirdīgs! — Prokurators pasmaidīja un saberzēja rokas. — Baidos, ka bez tevis viņam bija vēl dažs labs pielūdzējs.
— Kurš to izdarīja? — čukstus atkārtoja levijs.
Pilāts atbildēja viņam:
— To izdarīju es.
Levijs pavēra muti, apstulbis paskatījās uz prokuratoru, bet tas turpināja:
— Pamaz, protams, ir tā izdarītā, un tomēr to izdarīju cs. — Pēc tam viņš pajautāja: — Nu, bet tagad tu kaut ko pieņemsi no manis?
Levijs padomāja, viņa seja kļuva gaišāka, un beidzot viņš sacīja:
— Liec, lai man iedod gabaliņu tīra pergamenta!
Pagāja stunda. Levija vairs nebija pili. Rītausmas klusumu traucēja vienīgi dārzā staigājošās sardzes klusie soļi. Mēness ātri izbālēja, debess otrajā pusē blāvoja Rīta Zvaigznes baltais plankumiņš. Gaismekļi sen bija nodzisuši. Prokurators bija savā guļasvietā. Palicis roku zem vaiga, viņš gulēja, un viņa elpu nemaz nevarēja saklausīt. Blakus viņam gulēja Banga.
Tā piecpadsmitā nīzāna rītausmu sagaidīja Jūdu zemes piektais prokurators Poncijs Pilāts.
27. nodaļa 50. DZĪVOKĻA GALS
Kad Margarita lasīja nodaļas pēdējos vārdus «… tā piecpadsmitā mzāna rītausmu sagaidīja Jūdu zemes piektais prokurators Poncijs Pilāts» — rīts jau bija klāt.
Varēja dzirdēt, kā pagalmā vītola un liepas zaros priecīgi un satraukti runājās zvirbuļi.
Margarita piecēlās no krēsla, izstaipījās un tikai tagad sajuta, kāds svina smagums ielijis visā ķermenī un cik briesmīgi gribas gulēt. Interesanti atzīmēt, ka Margaritas dvēselē viss bija pilnīgā kārtībā. Viņas domās nebija nekāda sajukuma, viņa nejuta satraukumu par to, ka pavadījusi fantastisku nakti. Viņu nemaz neuztrauca atmiņas par sātana balli, viņa nebrīnījās par neticamo meistara atgriešanos, par to, ka romāns augšāmcēlies no pelniem, ka šķērsieliņas pagraba stāvā viss atkal ir, kā bijis, un ka mēlnesis Aloīzijs Mogaričs ir patriekts. Vārdu sakot, iepazīšanās ar Volandu nebija nodarījusi viņas psihei nekāda ļaunuma. Viss bija tā, kā tam vajadzēja būt. Viņa iegāja blakusistabā, pārliecinājās, ka meistars guļ cieši un mierīgi, nodzēsa nevajadzīgo galda lampu un pati saritinājās uz dīvāniņa pie pretējās sienas, pārvilkdama sev pāri vecu un sadriskātu palagu. Pēc minptes viņa jau bija aizmigusi, un torīt nekādi sapņi viņai nerādījās. Kluss bija pagrab istabiņās, klusa bija visa individuālā būvētāja mājiņa, klusums valdīja visā šķērsielā.
Bet tajā pašā laikā, precīzāk, sestdienas rītausmā, kādā Maskavas iestādē bija nomodā vesels stāvs, logos, kas izgāja uz ielu, asfaltētu laukumu, kuru speciālas mašīnas, lēnā garā dūcot braukādamas, tīrīja ar birstēm, dega spoža gaisma, vēl gaišāka nekā uzlecošā saule.
Šajā stāvā notika Volanda lietas izmeklēšana, un desmit kabinetos spuldzes dega cauru nakti.
Starp citu, lietas būtība noskaidrojās jau vakar, piektdien, kad nācās slēgt Varietē, jo bija pazudusi šī teātra administrācija, bija notikušas visādas^ nejēdzības iepriekšējā vakarā skandalozā melnās maģijas seansa laikā. Taču šajā ne mirkli neguļošajā milzīgās mājas stāvā visu laiku pienāca aizvien jauni un jauni materiāli.
Tagad šis dīvainās lietas izmeklētājiem vajadzēja ne tikai atzīt, ka visur darbojies kaut kāds nelabais gars, ka te saskatāmi hipnozes triki un nepārprotami kriminālnoziegumi, bet ari sasaistīt kopā šos dažādās Maskavas vietās atgadljušos juceklīgos notikumus.
Pirmais, kam nācās pabūt šajā elektriskās gaismas apmirdzētajā, nomodā esošajā stāvā, bija Arkādijs Apolonovičs Semplejarovs. Akustikas komisijas priekšsēdētājs.
Piektdien pēcpusdienā viņa dzīvokli, bet viņš dzīvoja pie paša Akmens tilta, atskanēja telefona zvans — un vīrieša balss lūdza pie telefona Arkādiju Apolonoviču. Klausuli paņēma viņa dzīvesbiedre un drūmā balsi pavēstīja, ka Arkādijs Apolonovičs nejūtas visai labi, atlaidies mazliet pasnaust un pie telefona pienākt nevar. Taču Arkadijam Apolonovičam pie telefona tomēr bija jāpienāk. Uz jautājumu, kas zvana Arkadijam Apolonovičam, balss telefonā deva lakonisku atbildi.
— Acumirkli… tūdaļ… mazu brītiņu pagaidiet… — nošļepstēja parasti tik augstprātīgā Akustikas komisijas priekšsēdētāja dzīvesbiedre un pa galvu pa kaklu iedrāzās guļamistabā, lai rautu Arkādiju Apolonoviču ārā no gultas, kur tas bija nolicies un bezgala mocījās, atceroties gan vakardienas seansu, gan nakts skandālu, kura rezultātā Saratovas radiniece tika padzīta no mājām.
Tiesa, ne pēc acumirkļa un arī ne pēc maza brītiņa, bet pēc ceturtdaļminūtes apakšveļā un ar vienu čību kreisajā kājā Arkādijs Apolonovičs jau bija pie telefona un murmināja klausulē:
— Jā, es pats… Klausos. Klausos…