Vienīgais, kura pēdas neizdevās uziet, bija Varenuha. Visai Maskavai pazīstamais ievērojamais teātra administrators tikpat kā akā iekrita.
Tajā pašā laikā vajadzēja noņemties ari ar citiem starpgadījumiem, kas bija notikuši ārpus Varietē. Vajadzēja noskaidrot neparasto atgadījumu ar veselu personālu, kuram uznākusi nepārvarama dziņa dziedāt dziesmu par Baikālu (starp citu, profesors Stravinskis ar kaut kādu injekciju palīdzību bija ticis ar viņiem gala divu stundu laikā), ar atsevišķām personām, kuras citām personām vai iestādēm naudas vietā grūdušas velns zin ko, aprunāties ar tiem, kuri šajos darījumos cietuši.
Pats par sevi saprotams, ka visnepatīkamākais, skandalozākais un visgrūtāk izprotamais gadījums bija nelaiķa literāta Berlioza galvas izzagšana no zārka Gribojedova zālē gaišā dienas laikā.
Divpadsmit izmeklētāji tā, kā ver krellītes uz diedziņa, lika kopā pa visu Maskavu izkaisītos šīs sarežģītās lietas sasodītos faktus.
Viens no izmeklētājiem ieradās arī profesora Stravinska klīnikā un pirmām kārtām palūdza pēdējās trijās dienās klīnikā nogādāto personu sarakstu. Tādā veidā tika sameklēts Nikanors Ivanovičs Bosojs un nabaga konferansjē, kuram bija rāvuši nost galvu. Te, starp citu, neiznāca nekāda lielā noņemšanās. Tagad jau uzreiz bija skaidrs, ka šie divi krituši par upuri vienai un tai pašai bandai, kuras priekšgalā atradās noslēpumainais mags. Bet Ivans Nikolajevičs Bezpajumtnieks izmeklētājā izraisīja ārkārtīgu interesi.
Ivanuškas 117. istabas durvis atvērās piektdienas vakarā — un iekšā ienāca jauns cilvēks ar apaļīgu seju, varēja just, ka viņš mierīgi un saudzīgi izturas pret cilvēkiem, nemaz nevarēja domāt, ka viņš ir izmeklētājs, un tomēr viņš tas bija, turklāt viens no labākajiem Maskavā. Viņš ieraudzīja gultā guļam jaunu cilvēku ar bālu un sakritušos seju, tā acis, kurās bija lasāma pilnīga vienaldzība pret apkārtni, brīžam lūkojās kaut kur tālumā pāri apkārtnei, brīžam atkal pievērsās paša jaunā cilvēka iekšējai pasaulei.
Izmeklētājs laipni nosauca savu vārdu un teica, ka iegriezies pie Ivana Nikolajeviča aprunāties par aizvakardienas notikumiem pie Patriarhu dīķiem.
O, kas tā būtu Ivanam par laimi, ja izmeklētājs būtu atnācis ātrāk, teiksim, kaut vai tajā naktī uz ceturtdienu, kad Ivans karsti vēlējās un pieprasīja, lai viņu uzklausa tieši par šo gadījumu pie Patriarhu dīķiem. Tagad viņa sapnis — noķert konsultantu — varēja piepildīties, viņam nekur vairs nebija jāskraida, pie viņa paša bija atnākuši un tieši tādēļ, lai uzklausītu viņa stāstu par trešdienas vakara notikumiem.
Bet diemžēl Ivanuška pa to laiku, kas bija pagājis kopš Berlioza bojāejas, bija pilnīgi pārvērties. Protams, viņš bija gatavs labprāt un laipni atbildēt uz visiem izmeklētāja jautājumiem, taču gan viņa skatienā, gan balss intonācijā bija jūtama vienaldzība. Berlioza liktenis dzejnieku vairs neinteresēja.
Pirms izmeklētāja atnākšanas Ivanuška bija pusguļus snaudis un viņa acu priekšā slīdēja sapņu tēli. Piemēram, viņš redzēja neesošu, savādu un neizprotamu pilsētu ar marmora blāķiem un kolonnām, ar saulē mirdzošiem jumtiem, ar tumšo, baismīgo un nežēlīgo Antonija torni, ar pili uz rietumu paugura, gandrīz vai līdz jumtam ieaugušu dārza tropiskajā zaļumā, ar rietošajā saulē vizošām bronzas statujām virs šī dārza, viņš redzēja gar senās pilsētas mūri ejam bruņās iekaltas romiešu centūrijas.
Pusmiegā Ivanam rādījās sapnī nekustīgi krēslā sēdošs cilvēks ar dzeltenīgu, skūtu, izmocītu seju, baltā, asinssarkani oderētā mantijā. Cilvēks ar nicināšanu skatījās košajā un svešajā dārzā. Ivans redzēja ari pliku, dzeltenu pauguru un uz tā stabus ar šķērskokiem.
Bet tas, kas notika pie Patriarhu dīķiem, dzejnieku Ivanu Bezpajumtnieku vairs neinteresēja.
— Sakiet, Ivan Nikolajevič, — cik tālu no turniketa jūs bijāt tanī brīdī, kad Berliozs pakrita zem tramvaja?
Vārgs, vienaldzīgs smaidiņš pavīdēja uz Ivana lūpām, un viņš atbildēja:
— Es biju tālu.
— Bet tas rūtainais bija pie paša turniketa?
— Nē, viņš sēdēja tuvumā uz soliņa.
— Jūs labi atceraties, ka viņš nepiegāja pie turniketa tajā mirklī, kad Berliozs paklupa? '
— Atceros. Viņš nepiegāja. Atgāzies sēdēja uz soliņa.
Vairāk izmeklētājs neko nevaicāja. Viņš piecēlās, pasniedza
Ivanuškam roku, novēlēja jo drīzu atveseļošanos un izteica cerību, ka drīz vien atkal varēs lasīt viņa dzejoļus.
— Nē, — klusu atbildēja Ivans, — es dzejoļus vairs nekad nerakstīšu.
Izmeklētājs laipni pasmaidīja, atļaudamies izteikt pārliecību, ka dzejniekam pašreiz ir tāda kā depresija, bet tā ātri pāries.
— Nē, — Ivans teica, raudzīdamies uz dziestošo debesmalu, nevis uz izmeklētāju, — tā nepāries nekad. Tie dzejoļi, kurus es rakstīju, ir slikti, tagad es to saprotu.
Izmeklētājs no lvanuškas bija dabūjis ārkārtīgi svarīgas ziņas. Izsekojot notikumu gaitai no beigām līdz sākumam, izmeklētājs bija atradis visu notikumu izejas punktu. Viņš bija pārliecināts, ka viss sācies no slepkavības pie Patriarhu dīķiem. Skaidrs, ka ne Ivanuška, ne ari tas rūtainais nabaga MASLITASA priekšsēdētāju zem tramvaja nebija grūduši, fiziski, tā sakot, viņa pakļūšanu zem tramvaja neviens nebija veicinājis. Bet izmeklētājs bija pārliecināts, ka Berliozs pats meties (vai pakritis) zem tramvaja hipnozes rezultātā.
Jā, materiālu jau bija savākts daudz, bija ari zināms, kur un kas jāķer. Galvenā bēda bija tā, ka nekādi nevarēja noķert. Jāatkārto vēlreiz, ka 50. dzīvoklī, kaut jupis to būtu parāvis, kaut kas, bez šaubām, uzturējās.Reižu reizēm ši dzīvokļa telefons atbildēja gan čerkstošā, gan tādā kā deguna balsī, šad tad logs bija vaļā, bez tam varēja dzirdēt, ka iekšā spēlē patafons. Un tomēr, kad devās dzīvokli pārmeklēt, tas izrādījās tukšs. Dzīvoklis pārmeklēts ne vienu reizi vien un dažādos laikos. Pa dzīvokli staigāja pat ar tīklu rokā un pārbaudīja visus kaktus. Dzīvokli uzraudzīja jau sen. Apsargāja ne tikai ceļu uz pagalmu cauri vārtiem, bet ari ieeju no sētas puses; pat uz jumta pie skursteņiem bija nolikta sardze. Jā, 50. dzīvoklis turpināja ālēties, un nekā tur nevarēja padarīt.