Tā tas turpinājās līdz naktij no piektdienas uz sestdienu, kad viesību uzvalkā, ar lakkurpēm kājās pusnakti 50. dzīvoklī ieradās barons Maigels. Bija dzirdams, ka baronu ielaiž dzīvoklī. Tieši pēc desmit minūtēm bez kādiem zvaniem dzīvoklis tika atvērts, bet saimnieku tur nebija, pats trakākais — nebija arī nekādu pazīmju, ka barons būtu tur iegājis.
Kā jau bija teikts, tā tas turpinājās līdz sestdienas rītam. Torit nāca klāt ļoti interesanti jaunumi. Maskavas aerodroma nosēdās sešvietīga pasažieru lidmašīna no Krimas. Kopā ar citiem no lidmašīnas izkāpa viens pavisam īpatnējs pasažieris. Tas bija drausmīgi apaudzis, vairākas dienas nemazgājies jauns cilvēks bez bagāžas, ar iekaisušām, baiļu pilnām acīm, ģērbies pavisam dīvaini. Šim pilsonim galvā bija papaha, mugurā naktskrekls, virs tā kaukāziešu apmetnis un kājās zilas, tikko pirktas ādas naktstupeles. Tiklīdz viņš bija nokāpis no trepītēm, kas veda no lidmašīnas kabīnes, viņam piegāja klāt. Šo pasažieri jau gaidīja, un pēc neilga laika neaizmirstamais Varietē direktors Stepans Bogdanovičs Ļihodejevs jau stājās izmeklēšanas priekšā. Nāca atkal jaunas ziņas klāt. Noskaidrojās, ka Volands iekļuvis Varietē, maskēdamies par mākslinieku, nohipnotizējis Stjopu Ļihodejevu, bet tad pamanījies šo pašu Stjopu aiztriekt no Maskavas dievs to zin cik kilometru tālu. Materiālu tātad kļuva vēl vairāk, bet vieglāk nekļuva nemaz, drīzāk jau kļuva mazlietiņ grūtāk, jo varēja noprast, ka notvert personu, kas spēj tādus brīnumus, kuriem par upuri bija kritis Stepans Bogdanovičs, nebūs viegla lieta. Starp citu, pēc paša lūguma Ļihodejevs tika ievietots drošā kamerā, un izmeklēšanas priekšā stājās tikko savā paša dzīvoklī arestētais Varenuha, kurš bija tur atgriezies pēc turpat vai divu diennakšu bezvēsts prombūtnes.
Neskatoties uz to, ka viņš bija Azazello nosolījies turpmāk vairs nemelot, administrators sāka taisni ar melošanu. Kaut gan diez cik bargi viņu par to tiesāt nevar. Azazello taču bija viņam aizliedzis melot un runāt rupjības pa telefonu, bet šoreiz administrators runāja bez šī aparāta starpniecības. Apkārt šķielēdams, Ivans Savcļjevičs paziņoja, ka ceturtdien Varietē savā kabineta pilnīgā vienatnē viņš piedzēries kā mārks, pēc tam kaut kur gājis, bet, uz kurieni, — neatceras, kaut kur vēl dzēris stārku, bet, kur, — neatceras, vāļājies sētmalē, bet, kur, — neatceras. Tikai tad, kad administratoram pateica, ka ar savu dumjo un bērnišķīgo uzvešanos viņš kavē ļoti nopietnas lietas izmeklēšanu un par to viņam, saprotams, nāksies atbildēt, Varenuha sāka raudāt pilnā kaklā un drebošā balsī atzinās, ka melojis vienīgi tāpēc, ka baidās no Volanda bandas atriebības, ka jau ir bijis tās nagos un tagad viņam ir tikai viens lūgums — lai viņu ieslēdz bruņukamerā.
— Fu tu velns! Visi kā ķerti uz to bruņukameru, — noņurdēja viens no izmeklētājiem.
— Tie nelieši ir viņus nobaidījuši līdz nāvei, — piezīmēja tas izmeklētājs, kurš bija runājis ar Ivanušku.
Varcnuhu kā mācēdami nomierināja, solīja apsargāt tāpat — bez kādas bruņukameras, un izrādījās, ka nekādu stārku viņš nav dzēris, nekādā sētmalē nav vāļājies, bet viņu ir piekāvuši divi — viens ar ilkni un sarkanmatains, bet otrs resns…
— A, un izskatās pēc runča?
— Jā, jā, jā, — stostīdamies, ik sekundi apkārt skatīdamies, čukstēja administrators un pavēstīja ari pārējo: ka divas dienas viņš turēts 50. dzīvoklī vampīra—uzvedinātāja amatā un tik tikko nav kļuvis par finansu direktora Rimska nāves vaininieku…
Šinī bridi kabinetā ieveda ar Ļeņingradas vilcienu atvesto Rimski. Taču šis bailēs drebošais un satrauktais sirmais vecis, kurš visai maz atgādināja agrāko finansu direktoru, neparko negribēja teikt taisnību un spītīgi palika pie sava. Rimskis apgalvoja, ka nekādu Gellu sava kabineta logā naktī nav redzējis, Varenuhas ari tonakt nav bijis, viņam vienkārši uznācis nelabums un viņš nemaņā aizbraucis uz Ļeņingradu. Nav nemaz jāpiebilst, ka savu liecību slimais finansu direktors nobeidza ar lūgumu — ievietot viņu bruņukamerā.
Annušku arestēja tajā mirklī, kad viņa Arbata universālveikalā mēģināja iesmērēt pārdevējai desmitdolāru banknoti. Annuškas stāsts par māju Dārza ielā, no kurienes pa logu lido ārā cilvēki, par pakavu, kuru Annuška pacēlusi, lai savukārt atnestu uz miliciju, tika uzklausīts ar vislielāko uzmanību.
— Pakavs tiešām bija no zelta un tiešām ar briljantiem? — Annuškai pavaicāja.
— It kā es briljantus nebūtu redzējusi, — Annuška atbildēja.
— Bet jūs apgalvojat, ka viņš jums iedeva červoncus?
— It kā es červoncus nebūtu redzējusi, — Annuška atbildēja.
— Nu, bet kad tad tie par dolāriem paspēja pārvērsties?
— Ne par kādiem dolāriem es nekā nezinu un neesmu tādus redzējusi, — iespiedzās Annuška, — viss bija gods godam! Man viens atlīdzina, un es savu atlīdzību tērēju, kā gribu… — Pēc tam viņa sāka gvelzt visādas glupības, ka neies jau atbildēt par namu pārvaldi, kas piektajā stāvā salaidusi nelabos garus, no kuriem nav nekāda glābiņa.
Izmeklētājs no Annuškas atgaiņājās ar spalvaskātu, pārējiem ari viņa jau bija apnikusi līdz kaklam, Annuškai izrakstīja caurlaidi uz zaļa papīra, lai taisās ka tiek, un, visiem atviegloti uzelpojot, Annuška aizgāja no šīs mājas.