Begemots, ticis galā ar trešo mandarīnu, iešāva ķepu no šokolādes tāfelītēm uzbūvētā augstā tornī, izrāva vienu no apakšējām, tornis, saprotams, sabnika, bet Begemots apēda savu šokolādi ar visu zeltīto foliju.
Zivju nodaļas pārdevēji ar nažiem rokās stāvēja kā pārakmeņo- jušies, ari ceriņkrāsas ārzemnieks paskatījās uz laupītāju pusi, un tūlīt kļuva redzams, ka Begemots ir kļūdījies: ceriņkrāsainajam sejā nekā netrūka, taisni otrādi, drīzāk bija kas lieks — nokārušies vaigi un šaudīgās acis.
Pārdevēja jau bija gluži dzeltena un nokliedza pa visu veikalu:
— Palosič! Palosič!
Izdzirdusi kliedzienu, šurp skrēja publika no drēbju nodaļas, bet Begemots meta mieru konditorejas gardumiem un iebrauca ar ķepu mucā, uz kuras bija rakstīts «Augstākā labuma Kerčas siļķes», izmakšķerēja pāris siļķīšu un norija tās, izspļāvis astes spuras.
— Palosič! — no konditorejas nodaļas otrreiz atskanēja izmisīgs bļāviens, bet aiz zivju letes viens ar ķīļbārdiņu norēcās:
— Ko tu, smerdeli, te dari?!
Pavels Josifovičs jau steidzās uz notikuma vietu. Tas bija solīds vīrietis, mugurā viņam, gluži kā ķirurgam, bija balts, tīrs virsvalks, no kura krūšu kabatas rēgojās zīmulis. Pavels Josifovičs acīmredzot bija cilvēks ar pieredzi. Ieraudzījis Begemota mutē trešās siļķes asti, viņš acumirklīgi novērtēja radušos stāvokli, visu saprata un, neielaizdamies ar bezkauņām nekādās diskusijās, pamāja ar roku kaut kur tālumā un nokomandēja:
— Svilp!
Smoļenskas tirgus stūrī no spoguļainajām durvīm izšāvās šveicars un sāka neganti svilpt. Publika bija jau aplenkuši neliešus, un tad Korovjevs ierunājās.
— Pilsoņi! — viņš iesāka smalkā, vibrējošā balsī. — Kas šeit galu gala notiek? Ko? Es jums prasu! Nabaga cilvēks, — Korovjevs ietrisināja savu balsi un rādīja uz Begemotu, kurš ari momentā sataisīja raudulīgu fizionomiju, — nabaga cilvēks visu dienu labo primusus, viņam gribas ēst… pasakiet — kur lai viņš ķer valūtu?
Parasti mierīgais un apvaldītais Pavels Josifovičs neizturēja un bargi uzkliedza:
— Izbeidz tādas runas! — un pamāja ar roku tālumā, šoreiz jau nepacietīgāk. Tūlīt ārpusē svilpe ietrallinājās, cik jaudas.
Pavēla Josifoviča apsauciens Korovjevu nemaz nebija apmulsinājis, un viņš turpināja:
— Kur lai viņš to ņem? Es prasu jums visiem! Viņam gribas ēst, viņu moka slāpes! Viņam ir karsti. Nu, un viņš, nabags, nogaršoja vienu mandarīnu. Tas mandarīns maksā trīs kapeikas. Bet šie tagad nu svilpj un svilpj — taisni kā lakstīgalas ap ievziedu, traucē miliciju, atrauj no viņas īstā darba. Bet šim te viss atļauts? Ko? —
Korovjevs parādīja uz ceriņkrāsas resnīti, kurš sāka ļoti uztraukties. — Kas viņš tāds ir? Varat pateikt? No kurienes viņš atbraucis? Kādā nolūkā? Vai tad mēs pēc viņa tā ilgojāmies? Varbūt mēs esam viņu ielūguši? Protams, — sarkastiski sašķobīdams muti, pilnā kaklā bļaustījās bijušais reģents, — viņš, kā jau redzat, staigā ceriņkrāsas parādes uzvalkā, no laša ēšanas ir pilnīgi uzpampis, ar valūtu piestūķējis visas kabatas; bet kas mums tiek, mums! Rūgti ap sirdi! Rūgti! Rūgti! — Korovjevs iekliedzās kā vedējtēvs veclaiku kāzās.
Viss šis dumjais, netaktiskais un droši vien politiski kaitīgais starpgadījums Pavēla Josifoviča sirdi pildīja ar svētu sašutumu, bet, lai cik tas dīvaini, ļoti daudzu acīs bija lasāms, ka viņi jūt līdzi. Bet, kad Begemots pielika savu stērbeļaino piedurkni pie acīm un traģiskā balsī iesaucās:
— Paldies, draugs, ka aizstāvēji cietušo! — notika brīnums. Ārkārtīgi pieklājīgais, klusais, nabadzīgi, bet tīrigi ģērbies večukiņš, kurš pirms tam konditorejas nodaļā bija pircis trīs mandeļu kūkas, pēkšņi pārvērtās. Acis kareivīgi iezibējās, viņš piesarka, turziņu ar kūkām nosvieda zemē un iekliedzās smalkā bērna balstiņā:
— Tā ir taisnība! — Pēc tam viņš izrāva paplāti no Begemota sagrautā šokolādes Eifeļa torņa apakšas, savicināja to, ar kreiso roku norāva ārzemniekam platmali no galvas, bet, labajā rokā turēdams paplāti, atvēzējies ar to plakaniski iegāza ārzemniekam pa pliko pauri. Bija tāda skaņa, it kā no smagās mašīnas izgāztu skārda lokšņu kravu. Resnais nobālēja, atmuguriski iešāvās Kerčas siļķu mucā, un gaisā uzšāvās sālījuma fontāns. Šinī brīdī notika otrs brīnums. Mucā iesprūdušais ceriņkrāsainais bez kādām sveša akcenta pazīmēm vistīrākajā krievu valodā iebļāvās:
— Mani slepkavo! Milicija! Man uzbrūk bandīti! —Acīmredzot ārzemnieka satricinājums bija tik liels, ka viņš vienā mirkli apguva valodu, kas viņam līdz šim bija sveša.
Šveicars pārstāja svilpt, un caur satraukto pircēju pūli šurp virzījās divas miliču cepures. Bet viltīgais Begemots, kā pirtī no ķipja uzšauj ūdeni uz sola, no primusa uzšāva benzīnu uz konditorejas nodaļas letes, un tā pati no sevis aizdegās. Liesmas šāvās augšup, aprīdamas skaistās augļu grozu papīra lentes. Pārdevējas spiegdamas metās projām no letes, un, tiklīdz viņas bija prom, tūlīt uzliesmoja logu audekla aizkari un uz grīdas sāka degt benzīns. Publika, izmisīgi kliegdama, gāzās ārā no saldumu nodaļas, mīdīdama tagad vairs nevienam nevajadzīgo Paveļu Josifoviču, bet no zivju nodaļas uz sētas izeju rindiņā aizrikšoja pārdevēji ar saviem uztrītajiem nažiem. Ceriņkrāsas pilsonis, no galvas līdz kājām slapjš Kerčas siļķu sālījumā, kaut kā izkūņojās no mucas, pārvēlās pāri lašiem un aizmetās pakaļ pārdevējiem. Šķindēdami bira ārdurvju spoguļainie stikli, ko ļaudis glābdamies bija izspieduši, ari abi nelieši — kā Korovjevs, tā negausīgais rīma Begemots — kaut kur pazuda, bet, kur, — to nevarēja saprast. Vēlāk aculiecinieki, kas bija redzējuši, kā sāka degt ārzemnieku veikals Smoļenskas tirgū, stāstīja, ka abi huligāni uzlidojuši pie griestiem un tur pārsprāguši kā bērnu gaisa baloni. Protams, maz ticams, ka viss būtu noticis tieši tā, bet, ko nu nezinām, to nevaram apgalvot.