— Goda vārds! Dārza, es jums saku, Dārza ielā, — Boba čukstēja vēl klusāt, — un lodes šos neņem! Lodes… lodes, benzīns, ugunsgrēks… lodes…
— Tos meļus, kas izplata nejēdzīgas baumas, — dusmās iedūcās Petrakova madāmas kontralts skaļāk, nekā Bobam gribētos, — tos gan vajadzētu dabūt dienas gaismā! Nu, nekas, gan viņus noķers! Balti meli!
— Kas par meliem, Antonida Porfirjevna! — Boba bija sarūgtināts par rakstnieka dzīvesbiedres neticību, bet tūlīt turpināja čukstus: — Es jums saku, lodes neņem… un tagad ugunsgrēks… Šie pa gaisu… pilnīgi pa gaisu, — Boba šņākdams čukstēja, un viņam nebija ne jausmas, ka tie, par kuriem viņš runā, sēž tepat viņam blakus un tīksminās ap viņa šņākšanu. Taču tīksmināšanās drīz vien beidzās. Pa restorāna iekšējām durvīm verandā iedrāzās trīs cieši sajozušies vīrieši stulpiņos, ar revolveriem rokās. Pirmais skaļi un bargi uzkliedza:
— Nekustēties ne no vietas! — Un visi trīs atklāja uguni verandā, tēmējot Korovjevam un Begemotam galvā. Abi apšaudītie izgaisa, bet no primusa izšāvās uguns stabs un ietriecās taisni audekla jumtā. Tur radās tāda kā milzu rīkle ar melnām malām un plētās āmen platāka. Ugunīgs stabs uzšāvās līdz pat Gribojedova mājas jumtam. Otrajā stāvā redakcijas telpās aizdegās uz palodzes sakrautie aktu vāki ar dažādiem papīriem, uzliesmoja aizkars, un pēc tam uguns, it kā milzīgu plēšu pūsta, ar joni ielauzās tantes mājā.
Pēc dažām sekundēm pa asfaltētiem celiņiem, kas ved uz čuguna sētu un bulvāri, no kurienes trešdienas vakarā bija atnācis pirmais nelaimes vēstnesis, neviena nesaprastais Ivanuška, tagad skrēja nepaēduši rakstnieki, oficianti, Sofja Pavlovna, Boba, Petrakova, Petrakovs.
Jau laikus izgājis pa sāndurvīm, nekur nebēgdams un nekur neskriedams, kā kapteinis, kuram sava degošā briga jāatstāj pēdējam, vasaras mēteli ar zīda oderi stāvēja mierīgais Arčibalds Arčibaldovičs ar divām žāvētas stores muguru šķilām padusē.
29. nodaļa
MEISTARA UN MARGARITAS LIKTENIS IZLEMTS
Saulei rietot, kādā no visskaistākajām Maskavas ēkām, kas uzcelta apmēram pirms simt piecdesmit gadiem, uz akmens terases augstu pāri pilsētai stāvēja divi: Volands un Azazello. No apakšas, no ielas, viņus nevarēja redzēt, no nelūgtiem skatieniem viņus aizsedza balustrāde ar ģipša vāzēm un ģipša ziediem. Bet viņi pilsētu varēja pārredzēt no vienas malas līdz otrai.
Volands bija ģērbies savā melnajā sutanā un sēdēja uz saliekamās taburetes. Viņa garais platasmeņa zobens bija iesprausts divu terases akmens plākšņu spraugā vertikāli, tā ka iznāca saules pulkstenis. Zobena ēna pamazām kļuva aizvien garāka un garāka, tuvodamās sātana kājām un viņa melnajām kurpēm. Atspiedis smailo zodu uz dūres, salīcis uz taburetes un vienu kāju pavilcis zem sevis, Volands, acu nenovērsdams, skatījās uz neaptveramo mitekļu gūzmu — pilīm, milzīgām mājām un mazām būdelēm, kas paredzētas nojaukšanai. Azazello bija nometis savu mūsdienīgo apģērbu, tas ir, žaketi, katliņu un lakkurpes, ģērbies tāpat kā Volands, viss melnā, viņš nekustīgi stāvēja netālu no sava pavēlnieka un, tāpat kā tas, nenovērsa acis no pilsētas.
Volands ierunājās:
— Cik interesanta pilsēta, vai ne?
Azazello sakustējās un atbildēja ar cieņu:
— Messire, man labāk patīk Roma.
— Jā, tā jau ir gaumes lieta, — Volands noteica.
Pēc kāda laika viņš atkal ierunājās:
— Bet kas tic par dūmiem bulvārī?
— Gribojedovs deg, — Azazello atbildēja.
— Jādomā, ka tas nešķiramais pārītis, Korovjevs ar Begemotu, būs aizvilkušies uz turieni.
— Par to nav nekādu šaubu, messire.
Atkal iestājās klusums, abi uz terases esošie skatījās, kā uz rietumiem pavērstajos logos milzīgo namu augšstāvos, stiklos salūzdama, iekvēlojās žilbinoša saule. Volanda acs liesmoja tāpat kā viens no logiem, kaut gan viņš sēdēja pret rietumiem ar muguru.
Tad Volands nezin kāpēc novērsās no pilsētas un sāka skatīties uz apaļo torni, kas bija uz jumta viņam aiz muguras. No torņa mūra iznāca drūms, skrandains, ar māliem noziedies cilvēks hitonā, paštaisītās sandalēs, ar melnu bārdu.
— Oho! — Volands iesaucās, ar smīnu skatīdamies uz atnākušo. — Tevi gan šeit vismazāk varēja gaidīt! Kādā lietā tu nelūgts esi atnācis, kaut gan tavu atnākšanu es paredzēju?
— Es nāku tieši pie tevis, ļaunais gars un ēnu pavēlniek, — atnācējs atbildēja, caur pieri naidīgi skatīdamies Volandā.
— Ja pie manis, tad kāpēc tu ar mani nesasveicinies, bijušais nodokļu piedzinēj? — bargi noprasīja Volands.
— Tāpēc, ka es negribu, ne lai tu būtu sveiks, ne vesels, — atnācējs izaicinoši atbildēja.
— Bet tev nāksies ar to samierināties, — Volands iebilda, un viņa mute sasķiebās smīnā. — Parādījies uz jumta, tu tūdaļ izdalīji vienu lielu muļķību, un es tev pateikšu, kur tā izpaužas, — tavā intonācijā. Tu runāji tādā tonī, it kā tu neatzītu ne ēnas, ne ļaunuma. Vai tu nebūtu tik labs un nepadomātu par tādu jautājumu: ja nepastāvētu ļaunums, kāda nozīme būtu labajam, un kā izskatītos zeme, ja no tās vaiga izgaistu visas ēnas? Ēnu met priekšmeti, un ēnu met cilvēki. Te ir mana zobena ēna. Bet ēna ir kokiem un katrai dzīvai radībai. Vai tad patiešām tu gribi noplēst no zemes visus kokus un iznīdēt visu dzīvo, lai piepildītos tava fantāzija — baudīt vienu vienīgu gaismu? Tu esi dumjš.